Žēlsirdības jubilejas gads ir īpašs laiks, ko baznīca mums dod, lai dzīvotu kopā. Tas ir žēlsirdības laiks, laiks ko pats Dievs mums dod, lai būtu nomodā, lai varētu atgriezties pie Dieva.

Baznīca mums parāda trīs svarīgus soļus, lai dzīvotu šo laiku dziļākā veidā:

1. Svētceļojums
2. Dzīvot miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem.
3. Aicinājums uz atgriešanos

Svētceļojums

Pāvests Jubilejas izsludināšanas bullā mums sacīja:

Svētceļojums ir īpaša zīme Svētajā Gadā, jo tā ir ceļa ikona, ko veic katrs savā dzīvē. Dzīve ir svētceļojums un cilvēks irviator (ceļinieks), svētceļnieks, kurš veic savu ceļu, līdz sasniedz ilgoto mērķi. Arī lai sasniegtu Svētās Durvis Romā un citās vietās, ikvienam būs jāveic, saskaņā ar saviem spēkiem, svētceļojumu. Tā būs zīme tam, ka arī žēlsirdība ir mērķis, ko sasniegt, un kas pieprasa apņemšanos un upuri. Lai svētceļojums ir atgriešanās stimuls: izejot caur Svētajām Durvīm, mēs ļausim sevi apskaut Dieva žēlsirdībai un apņemsimies būt žēlsirdīgi pret citiem, kā Tēvs ir žēlsirdīgs pret mums.

Kungs Jēzus mums parāda, kādi ir svētceļojuma etapi, pateicoties kuriem varam sasniegt šo mērķi: “Netiesājiet un jūs netiksiet tiesāti; nepazudiniet un jūs netiksiet pazudināti. Piedodiet un arī jums tiks piedots. Dodiet un jums tiks dots: labs, piespaidīts, sakratīts un pāri plūstošs mērs tiks sabērts jūsu klēpī. Jo ar tādu pašu mēru, ar kādu jūs mērīsiet, arī jums tiks atmērīts” (Lk 6,37-38). Vispirms ir teikts, lai mēs netiesājam un nenosodām. Ja mēs negribam, lai Dievs mūs tiesātu, tad nedrīkstam tiesāt savu brāli. Cilvēki ar saviem spriedumiem apstājas pie virspusējā, kamēr Tēvs uzlūko iekšieni. Cik daudz ļaunuma nodara vārdi, kas tiek izteikti skaudības un greizsirdības dēļ! Aizmuguriski runāt sliktu par savu brāli nozīmē nostādīt viņu sliktā gaismā, kompromitēt viņa reputāciju un ieraut aprunāšanu virpulī. Raugoties pozitīvi, netiesāt un nenosodīt nozīmē prast ieraudzīt visu labo, kas ir katrā cilvēkā, un neļaut viņam ciest no mūsu daļējā sprieduma un pieņēmuma, ka zinām visu. Taču tas nav pietiekoši, lai izteiktu žēlsirdību. Jēzus prasa arī piedot un dāvāt. Būt piedošanas instrumentiem, jo mēs kā pirmie to esam saņēmuši no Dieva. Būt dāsniem attiecībās ar visiem, zinot, ka arī Dievs izlej savu labvēlību pār mums ar lielu augstsirdību.

Tātad Žēlsirdīgi kā Tēvs ir Svētā Gada “moto”. Žēlsirdība mums ir pierādījums tam, kā Dievs mīl. Viņš dāvā sevi visu uz visiem laikiem par brīvu un neko neprasot pretī. Viņš nāk mums palīgā, kad viņu piesaucam. Tas ir skaisti, ka Baznīcas ikdienas lūgšana iesākas ar šiem vārdiem: “Dievs mēs tavu palīdzību lūdzam, Kungs nekavējies mums palīdzēt” (Ps 70,2). Palīdzība, ko piesaucam, jau ir pirmais Dieva žēlsirdības solis mums pretī. Viņš nāk mūs glābt no mūsu trauslā stāvokļa, kādā atrodamies. Viņš palīdz mums piedzīvot savu klātbūtni un tuvumu. Dienu no dienas, Viņa līdzjūtības aizskarti, arī mēs varam kļūt līdzjūtīgi attiecībās ar visiem. (n. 14)

Dzīvot miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem

Vienmēr, Pāvests savu Jubilejas izsludināšanas bullu mums māca:

Šajā Svētajā Gadā mums būs iespēja atvērt savu sirdi tiem, kuri dzīvo visdažādākajās eksistences perifērajās, ko bieži vien dramatiski rada modernā pasaule. Cik daudz nedrošības situāciju un ciešanu ir mūsdienu pasaulē! Cik daudz brūču ir iespiedies to miesās, kuri vairs nevar izteikt savu viedokli, jo viņu sauciens ir izgaisis un apklusis bagāto tautu vienaldzības dēļ. Šajā Jubilejā Baznīca vēl vairāk būs aicināta aprūpēt šīs brūces, veldzēt tās ar mierinājuma eļļu, apsaitēt ar žēlsirdību, aprūpēt ar solidaritāti un nepieciešamo uzmanību. Nekritīsim vienaldzībā, kas pazemo, pieradumā, kas anestezē dvēseli un traucē atklāt jauno, cinismā, kas iznīcina. Atvērsim savas acis, lai uzlūkotu pasaules ciešanas, daudzo brāļu un māsu brūces, kuriem ir atņemta cieņa, un jutīsimies pamudināti ieklausīties viņu saucienā pēc palīdzības. Lai mūsu rokas satver, viņu rokas, un pievilksim viņus sev klāt, lai tie sajūt mūsu tuvuma, draudzības un brālības siltumu. Lai viņu sauciens kļūst mūsējais, un kopā mēs varēsim salauzt vienaldzības mūri, kas bieži valda pār visu, lai tādējādi noslēptu liekulību un egoismu.

Es karsti vēlos, lai kristīgā tauta Jubilejas laikā pārdomātu par miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem. Tas būs veids, kā atmodināt mūsu sirdsapziņu, kas bieži vien snauž nabadzības drāmas priekšā, un aizvien vairāk iedziļināties Evaņģēlija vēsts būtībā, kur nabagi ir dievišķās žēlsirdības priviliģētie adresāti. Jēzus ar saviem sprediķiem mums norāda uz šiem žēlsirdības darbiem, lai mēs sapratu, vai dzīvojam vai nedzīvojam kā viņa mācekļi. No jauna pievērsīsim uzmanību miesas žēlsirdības darbiem: pabarot izsalkušos, padzirdīt izslāpušos, apģērbt kailos, uzņemt svešiniekus, palīdzēt slimajiem, apmeklēt cietumniekus, apbedīt mirušos. Un neaizmirsīsim garīgos žēlsirdības darbus: dot padomu šaubīgajiem, mācīt nezinošos, brīdināt grēciniekus, mierināt nomāktos, piedot aizvainojumus, pacietīgi paciest tos, kuri ir garlaicīgi, lūgt Dievu par dzīvajiem un mirušajiem.

Mēs nevaram izvairīties no Kunga vārdiem, jo saskaņā ar tiem mēs tiksim tiesāti: Vai būsim devuši ēst tam, kurš ir izsalcis, un dzert tam, kurš ir izslāpis? Vai būsim uzņēmuši svešinieku un apģērbuši kailo? Vai būsim atraduši laiku būt kopā ar slimo un cietumnieku (sal. Mt 25,31-45)? Bez tam, mums tiks prasīts, vai palīdzējām atbrīvoties no šaubām, kas liek krist bailēs un bieži vien ir vientulības avots; vai bijām spējīgi uzveikt nezināšanu, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, sevišķi bērni, kuriem ir liegta nepieciešamā palīdzība, lai tos paglābtu no nabadzības; vai mēs bijām līdzās tam, kurš ir vientuļš un nomākts; vai mēs piedevām tam, kurš mūs apvaino, un vai noraidījām ikvienu niknuma un naida formu, kas ved uz vardarbību; vai bijām pacietīgi pēc Dieva parauga, kurš ir tik pacietīgs ar mums; visbeidzot, vai mēs uzticējām Kungam lūgšanā mūsu brāļus un māsas? Ikvienā šajā “vismazākajā” ir klātesošs pats Kristus. Viņa miesa no jauna ir redzama kā izmocīta, ievainota, šaustīta, izsalkusi, bēgļa miesa... lai mēs to atpazītu, aizskartu, un rūpīgi atbalstītu. Neaizmirsīsim sv. Jāņa no Krusta vārdus: “Dzīves novakarē tiksim tiesāti pēc mīlestības”. (n. 15)

Šī Svētā Gada gavēnī man ir nodoms izsūtīt Žēlsirdības Misionārus. Viņi būs zīme tam, ka Baznīca mātišķi rūpējas par Dieva tautu, lai tā ieietu šī noslēpuma bagātību dziļumos, kas it būtisks mūsu ticībai. Tie būs priesteri, kuriem došu varu piedot arī tos grēkus, kas ir rezervēti Svētajam Krēslam, lai būtu acīm redzams viņu mandāta plašums. Jo sevišķi viņi būs skaidra liecība tam, kā Tēvs uzņem tos, kuri meklē Viņa piedošanu. Tie būs žēlsirdības misionāri, jo visiem ļaudīm kļūs par cilvēciski piepildītas tikšanās instrumentiem un atbrīvošanas avotu, ar lielu atbildību palīdzot pārvarēt šķēršļus un atsākt dzīvot Kristībā saņemto jauno dzīvi. Savā misijā tie vadīsies saskaņā ar Apustuļa vārdiem: “Dievs visus ir saslēdzis nepaklausībā, lai būtu žēlsirdīgs pret visiem” (Rom 11,32). Visi, bez izņēmuma, ir aicināti pieņemt šo aicinājumu uz žēlsirdību. Misionāri izdzīvo šo aicinājumu, raugoties uz Jēzu, “žēlsirdīgo un ticības cienīgo Augsto Priesteri” (Ebr 2,17).

Lūdzu brāļiem bīskapiem aicināt un uzņemt šos Misionārus, lai viņi vispirms būtu pārliecinoši žēlsirdības sludinātāji. Lai diecēzēs tiek organizētas “tautas misijas”, un lai tādējādi šie Misionāri būtu piedošanas prieka vēstneši. Lai viņi svin tautas labā Izlīgšanas sakramentu, lai tādā veidā, pateicoties Jubilejas gada žēlastības laikam, daudzie bērni, kuri ir attālinājušies, varētu no jauna atrast ceļu uz Tēva mājām. Lai sevišķi šajā Lielā gavēņa laikā gani aicina ticīgos doties pie “žēlastības troņa, lai saņemtu žēlsirdību un atrastu žēlastību” (Ebr 4,16). (n. 15, 18)

No Dieva kalpa un Kustības dibinātāja Guljelmo Džakvintas rakstiem (Rekolekcijas, 1977. g. 25. aprīlis, nepublicēts)

“Brālība nav kā kāda lieta, kas tiek kaut kādā veidā pievienota mūsu svētuma vēstījumam, bet gan ir sekas. Tā ir svētuma ieplūšana reālā pasaulē, kur atrodas mani brāļi, kuriem nepieciešams nonākt līdz mīlestības pilnībai uz Dievu un savā starpā. Bieži vien mēs kristieši aizmirstam par to, ka vispirms jāatbild Dievam, bet aizmirstam vai arī maksimāli samazinām mīlestības pilnas attiecības uz brāļiem un turklāt nespējam saprast, ka Kungs, kā Viņš pats mums to ir atklājis, mūs tiesās pēc mūsu mīlestības uz brāļiem”. „Biju izsalcis, biju izslāpis, biju cietumā...”: tā būs mūsu sirdsapziņas izmeklēšana. Patiešām, man brālī ir jāsaskata Viņš: tā ir pirmā līdzības cilvēks-Dievs-cilvēks daļa – tā ir fakta, ka viss dzimst no Tēva mīlestības, kas rada, no Dēla, kas mūs atpestī mīlestībā, no Svētā Gara, kas mūs darbina mīlestībā, pazīšana un saprašana. Kad vienreiz ir pieņemti šie principi, tad nepieciešams izdzīvot to sekas. Brālis ir konkrēta Tēva, Dēla, Svētā Gara inkarnācija, ir radība, kurā man ir jāsaskata Trīsvienība.”

Aicinājums uz atgriešanos

Visa mūsu dzīve ir aicinājums uz atgriešanos līdz pilnībai. Par to Pāvests mums atgādina: “Lai piedošanas vārds sasniegtu visus un aicinājums piedzīvot žēlsirdību nevienu neatstātu vienaldzīgu! Es adresēju savu aicinājumu uz atgriešanos ar vēl lielāku uzstājību tiem, kuri sava dzīves veida dēļ ir attālinājušies no Dieva žēlastības. Īpaši domāju par vīriešiem un sievietēm, kas pieder kriminālajām grupām, lai kādas tās būtu. Jūsu pašu labā lūdzu jūs izmainīt dzīvi! Es jūs lūdzu Dieva Dēla vārdā, kurš, cīnoties ar grēku, nekad nav atstūmis grēcinieku. Neiekrītiet briesmīgajā slazdā, domājot, ka dzīve ir atkarīga no naudas un ka tās priekšā viss zaudē vērtību un cieņu. Tā ir tikai ilūzija. Mūžībā naudu mēs sev līdzi nepaņemsim. Nauda nesniedz patieso laimi. Naudas iegūšanai pielietotā vardarbība, kuras rezultātā līst asinis, nepadara ne varenus, ne nemirstīgus. Agri vai vēlu nāks Dieva tiesa, no kuras neviens nespēs izbēgt.

Tas pats aicinājums lai aizsniedz korupcijas aizstāvjus vai līdzdalībniekus. Šī sērga, kas izplatījusies sabiedrībā, ir smags grēks, kas sauc uz debesīm, jo jau pašos pamatos grauj sociālo un personīgo dzīvi. Korupcija traucē raudzīties nākotnē ar cerību, jo ar savu bezkaunību un alkatību iznīcina vājāko plānus un samaļ nabadzīgākos. Tas ir ļaunums, kas sakņojas ikdienas žestos, lai vēlāk pārvērstos publiskos skandālos. Korupcija ir pieķeršanās grēkam, kas nozīmē aizvietot Dievu ar naudas kā varas formas ilūziju. Tas ir tumsas darbs, kas balstās uz aizdomām un intrigām. Corruptio optimi pessima – pamatoti teica sv. Gregors Lielais, lai norādītu, ka neviens nedrīkst justies imūns pret šo kārdinājumu. Lai to izskaustu no personīgās un sociālās dzīves, ir nepieciešama gudrība, spēja būt nomodā, lojalitāte, caurspīdīgums, kā arī drosme apsūdzēt un atklāt. Ja ar to necīnās atklāti, ātri vai vēlu tā padara mūs par līdzdalībniekiem un iznīcina eksistenci.

Tas ir labvēlīgs laiks, lai izmainītu dzīvi! Tas ir laiks, lai ļautu aizskart sirdi. Tas ir laiks, lai izdarītā ļaunuma, tai skaitā, smago noziegumu priekšā, ieklausītos to nevainīgo cilvēku raudāšanā, kuriem ir atņemti viņu labumi, viņu personas cieņa, mīlestība un pat dzīve. Palikšana uz ļaunuma ceļa ir nekas cits kā ilūziju un skumju avots. Patiesā dzīve ir kaut kas pilnīgi cits. Dievs nenogurst izstiept roku. Viņš vienmēr ir gatavs uzklausīt. Tāds esmu arī es, un tādi ir arī mani brāļi bīskapi un priesteri. Pietiekoši ir pieņemt aicinājumu uz atgriešanos un pakļauties taisnībai, kamēr Baznīca dāvā žēlsirdību. (n.19)

No Dieva kalpa un Kustības dibinātāja Guljelmo Džakvintas rakstiem

“Iedomājieties par kādiem ievērojamiem cilvēkiem, kuri ir dedzīgi mīlējuši Dievu. Iedomājieties par sv. Augustīnu. Kad lasām viņa pārdomas, tad mūsu priekšā ir dvēsele, kas ir pazinusi grēku, bet to sadedzinājusi bezgalīgā mīlestībā uz Dievu. Vienlaicīgi pilnīgi nesavtīga, dziļa, radikāla mīlestība uz cilvēkiem palīdz pārvarēt pašiem sevi, pārvarēt savu apli, savu egoismu un tādēļ cenšas pati pazemoties citu dēļ. Šeit nevar nepieminēt Pāvila domu, kad viņš par sevi saka: Esmu kļuvis par atkritumiem citu dēļ, un piebilst, ne lai jūs mulsinātu, bet lai jums parādītu manu mīlestību, kāda man Kristū ir uz jums. Tas ir kā sekas Svētā Gara darbībai, kura dēļ mīlestībā dvēsele ir pilnībā veltījusies citiem, pilnīgā citu rīcībā, citu verdzībā.

Tad dzimst augstsirdība, dāsnums, darbīgums, esot kā instrumentam Svētā Gara rīcībā, esot gataviem uz ikvienu lietu, ko viņš no mums vēlas.”

  • Vai esmu gatava/gatavs dzīvot šo Jubilejas gadu kā svētceļojumu uz pilnību, uz svētumu?
  • Vai es vēlos dzīvot miesas un dvēseles žēlsirdības darbiem?
  • Vai es ilgojos arvien vairāk atgriezties pie Jēzu, kas mani gaida – caur grēksūdzi un baznīcu?