Meklējot palīdzību un apzinoties neskai­tāmās likstas, kas mums uzbrūk, mēs slīgstam pie Tavām kājām, Paļāvības Jaunava, lai uz­ ticētu Tavai Mātes Sirdij savas ilgas un savu vājumu.

Tiekties uz pilnību ir mūsu pienākums, taču mirstīgās miesas smagums palēnina mūsu gaitu, un dvēseles ienaid­nieki nepārstāj mūs vajāt. Viss, kas ir ap mums, mudina mūs atstāt šauro un akmeņaino ceļu, kas ved uz svētumu un kuru pazīst tik maz svētceļnieku.

Ceļa grūtības, mūsu iekšējais vājums un aizvien uzmācīgāki kārdinājumi, kas mūs no­­­moka, ienes mūsu dvēselē pagurumu un skumjas, kas nav nekas cits kā paļāvības un ticības trūkums: mums pašiem, mūsu ide­ālam un iz­vēlētajiem līdzekļiem tā sasniegšanai.

Bet Tavs mātišķais skatiens, kas mūs pa­­vada, un Tava bezvainīgā Sirds, uz kuru mums norāda Tavs Dēls, atver mūsu dvēseli jaunām izjūtām: pārliecībai par Tavu palī­dzību. Un šī palīdzība ir tā, kuru mēs vēlamies, Marija, kuru mēs Tev lūdzam, pēc kuras mēs pazemīgi saucam, vismaigākā Māt!

Kad grēks mūs vilina uz savu pusi, paliec ar mums un esi mūsu spēks! Kad viduvējība mūs pārņem, neattālinies no mums! Kad ceļš, kas ved augšup, pretī Tēva pilnībai, izsmeļ mūsu spēkus, atbalsti mūs, čukstot kādu stiprinošu vārdu, atgādini mums savu vārdu, Marija: Paļāvība!

Dzirdot no Tevis šo vārdu, ceļš vairs nebūs tik skarbs, mērķis neliksies tik tāls un pārliecība, ka sas­niegsim svē­tumu, atdzims mūsos. Bet atkārto mums bieži šo vārdu – paļāvība! Saki to atkal un atkal mums un visiem, jo mums visiem jākļūst svētiem!
Amen.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta