Alberto Hermanins no Kustības Pro Sanctitate (Itālijā)
No itāļu valodas tulkoja Ieva Kudure

Brālības mistika - cilvēka piepildījums ir tēma, ko var definēt kā drosmīgu tajā kultūras kontekstā, kāds tas ir pašlaik, kurā risks tikt pārprastam ir īpaši augsts. Cita starpā, nav nejauši, ka Franciska mācība tiek regulāri izvilkta no Baznīcas konteksta, lai to sasaistītu ar tām „„labklājības garīguma” bez kopienas, „veiksmes teoloģijas”” formām, par kurām tiekam brīdināti Evangelii Gaudium 90. punktā.

Tātad šo Vispasaules Svētdarīšanas dienā 2017 tēmu mēs atļaujamies definēt kā trauslu un tajā pašā laikā spēcīgu savā virzībā pretim cilvēcības problēmas kodolam šodien. Šis avīzes numurs ir gandrīz pilnībā veltīts pieteiktā jēdziena padziļināšanai, tā saiknei ar kustības Pro Sanctitate garīgumu, tā saistībai ar aktuālo Baznīcas Maģistrātu, un arī ar „mazāk aktuālo”.

Šeit ir pamatoti izcelt divus tā aspektus, kas šķiet īpaši nozīmīgi saistībā ar pieminēto mūsdienu cilvēcības problēmu. Apvienot „Mistiku” ar „Brālību”, lai gan tā nav intelektuāli jauna darbība - ņemot vērā, ka patiesībā tas atbilst dziļākai, personīgākai pat pašas kristietības nepieciešamībai -, šodien tai ir ārkārtīgi aktuālā vērtība pārvarēt tādu kā dalījumu, ko modernā kultūra ir spējusi uzspiest, starp garīgumu, kas tiek uzskatīts par, tā sakot, ēterisku, un respektējamu tikai tiktāl, cik, pēc Evangelii Gaudium vārdiem, tā ir psihiskās labklājības nesēja, un kategorisko imperatīvu rīkoties, mūsu tuvāko vienmēr uzskatot par mērķi un nekad par līdzekli. Šie divi aspekti, ko sīkumainā, sadalīt gribošā intelektuālā griba ir nošķīrusi, un te ir vietā lietot laulības metaforu -„to, ko Dievs ir savienojis” -, tiek tad atspoguļoti un izdzīvoti kā pastāvīgā konfliktā esoši: no kura esamības pamatā izriet savā būtībā bezjēdzība, ko Dieva kalps Guljelmo Džakvinta sauc par „šausmīgo izcīnāmo kauju”. No kā arī rezultātā rodas sava veida izmisusī sāta sajūta, kas pat pārlieku skaidri izpaužas mūsdienu attīstītajās Rietumu sabiedrībās.

Brālības mistika ir tātad, ja vēlaties, pirmām kārtām atkārtota tā apliecināšana, ko Kristus ir izteicis uz Krusta, šis „viss ir piepildīts”, ko kustības Pro Sanctitate garīgums, ejot sava dibinātāja pēdās, saredz smaida Kristū, Kristū, kas smaida no karātavu augstumiem: viss ir piepildīts, ir atrisinātas visas pretrunas, ko esam atgādinājuši, un mēs varam, ja vien atbildam Viņa aicinājumam, viņa „Sitio”, būt pilnībā brīvi - svēti.

Kā? Mums palīgā nāk otrais no abiem vārdiem: Mistika un Brālība. Brālība? Bet vai tad tā jau neietilpst kategoriskajā imperatīvā, ko atgādinājām? No jauna parādās pretrunas, ko pasludinājām par atrisinātām? Ne gluži. Arī te mums palīdz Dieva kalpa Guljelmo Džakvintas liecība: „Mīlestību neveido ārējie aspekti vien, to neveido sevis veltīšana citiem, upurēšanās citu dēļ, bet gan pirmām kārtām to veido Dieva mīlestība, dzīvošana Dieva žēlastībā, un tā rezultātā tie tuvākā mīlestības darbi, kuriem piemīt vērtība, ciktāl tie dzimst no Dieva mīlestības un mūsu būšanas Viņa žēlastībā.”

Nāk pilnīgi spontāni un arī loģiski - nekad, nekad nedrīkst aizmirst lietot loģiku: tā nepārtraukti jāizmanto, nenovirzoties uz īsākiem ceļiem, kas tiek uzskatīti par mistiskiem, bet kļūst par misticismu, proti, ko pretēju Mistikai! - šos Džakvintas vārdus saistīt ar trāpīgajām E.G. 92. punkta rindām, kur tiek runāts, par „mistisku, kontemplatīvu brālību, kas prot uzlūkot mūsu tuvākā svēto diženumu, prot atklāt Dievu katrā cilvēciskā būtnē, prot, pieķeroties Dieva mīlestībai, paciest kopdzīves neērtības”.

Izcelsim tagad šo „tuvākā svēto diženumu”, īpašu uzsvaru liekot uz apzīmētāju „svēts”: diženums, jo svēts. Tuvākais jeb „sacer esto” esot svēts. Tā tas ir, šķiet, ciktāl tas nespēj uztvert mūsdienu pasaulē valdošo garu, ko ir maldinājis tās imanentisms; mūsu laika gars, kas pat atskārst tukšumu, ko radījusi svētuma mazināšanās, un joprojām satraucas, kā Sv. Pāvila izteiksmīgajā izteicienā, tā kā dzemdību sāpēs.

Un, lūk, otrs tēmas aspekts, ko vēlamies atgādināt: ja mēs patiešām būsim spējīgi nepretoties aicinājumam, kas galējā veidā svētdara cilvēciskās ciešanas un tātad arī brāļus - par mūsu rūpēm par viņiem mums tiks prasīta atskaite pēdējā dienā - mēs būsim ne tikai iemiesojuši, realizējuši (no res, lieta: tiek runāts par miesu un asinīm, viskonkrētākajām lietām) cēlo, bet abstrakto kategorisko imperatīvu. Mēs būsim arī atraduši, un tieši tur, kur vismazāk gaidījām to atrast - mūsos pašos - mūsu cilvēces pilnību, mūsu cilvēcības re-alizēšanos, jēgu, kas attaisno mūsu pašu un ikviena eksistenci. Jo Dievs dzīvo cilvēka sirdī; et inquietum est cor nostrum donec venias”.*

*Brālības mistika, cilvēka piepildījums. Veiksmīgu ceļu ar šo trauslo un spēcīgo aicinājumu mūsu Kustībai, Baznīcai, kurai to pazemībā veltām, visai cilvēcei, kurai dāvājam, pūlēsimies dāvāt šo pieticīgo ūdens pielienusausumā: un okeāns, kā zināms, sastāv no pilieniem.

Mēs visi jūs gaidām 31. oktobrī Sv. Jēkabakatedrālē