365 Dieva kalpa pārdomas: Septembris

2014. gada 1. septembris

Baznīca ir Kristus turpinājums, tā ir Kristus pilnība. Kristus ir vēsturiski klātesošs caur Baznīcu un, tātad, Baznīca turpina Kristu, jauno cilvēku. Baznīca ir Kristus turpinājums vēsturē, laikā un telpā.⁸

2014. gada 2. septembris

Baznīcā mēs caur sakramentiem dzimstam, augam un darbojamies kā jauni cilvēki. No vienas puses sakramenti mūsos veido jauno cilvēku, bet no otras puses, mūs veido par jauno cilvēku veidotājiem. Tātad, mums ir uzlikta dubulta pārbaude: cik mēs caur sakramentiem esam ļāvušies tikt veidoti no jauna, cik caur sakramentiem mēs paši esam kļuvuši par jaunu cilvēku veidotājiem, tātad, cik mums ir izdevies sev apkārt sēt šo jaunumu.⁸

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Maijs

2014. gada 1. maijs

Mēs esam jauna radība, tāda radība, kas pretēji vecajai radībai, vecajam likumam ir iedēstīta, veidota uz jauniem pamatiem, kas ir Kristus. Kur ir radusies Dieva tauta? Ir radusies pie kalna kur notika derība, pie Sinaja kalna, kā vecā tauta. Jaunā tauta dzimst pie mistiskā kalna, kas ir Kristus. Kristus – akmens, Kristus – kalns, Kristus, kas Kalnu sprediķī vai vēl vairāk – Golgātā, identificējas ar kalnu.⁶

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Augusts

2014. gada 1. augusts

Mīlestības vienotība, sirds vienotība, domu vienotība, harizmu daudzveidība, taču tas viss vienots mīlestībā, kas ļauj nonākt pie šādas domu vienotības, mīlestības vienotības.⁴

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Aprīlis

2014. gada 1. aprīlis

Jēzum, gluži tāpat kā ikvienam no mums, bija vajadzīga palīdzība, un šo palīdzību Viņš smēlās lūgšanā. Ja kontemplējam Jēzu agonijas brīdi Ģetzemanes dārzā, tad varam redzēt cilvēku, kurš cieš, raud, kuram ir nepatika pret to, kas Viņu sagaida. Tas ir cilvēks, kurš, kā sacīts „Vēstulē Ebrejiem”: „cum clamore valido et lacrimis” (ar skaļu kliegšanu un asarām) sauc uz Dievu un lūgšanā smeļas spēku, lai varētu atdot Tēvam savu garu, kā arī pieņemt sāpju kausu.⁵

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Jūlijs

2014. gada 1. jūlijs

Zinām, ka viss dzimst no Dieva, tātad, vajadzētu to apzināties jo mūsu liecībai var būt nozīme tikai tik lielā mērā cik Dievs caur to darbojas… Jāsaprot, ka vienīgi Dievs var darīt auglīgu mūsu darbu. Jābūt pazemīgiem un ne pārāk jāpaļaujas uz tā dēvētajiem tehniskajiem līdzekļiem, tā it kā apustulāta veikšana būtu tas pats kas vadīt uzņēmumu, rūpniecību, tā it kā apustulis būtu līdzīgs menedžerim, vai vēl vairāk, it kā ar mūsu piemeklētajiem tehniskiem propagandas līdzekļiem būtu iespējams atrisināt visas problēmas.⁷

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Marts

2014. gada 1. marts

Dievmātei pret mums, līdzīgi kā pret Jēzu, pret Dievu, ir mīlestība, kas sākusies laikā un kas vairs neizsīkst. Kā toreiz viņa bija mūsu Māte, tāpat ir arī šodien, un, tātad, viņa mums nepārtraukti palīdz. Lūk, kāpēc mēs tik ļoti uz viņu paļaujamies un piesaucam, jo viņa patiešām ir mūsu Māte, kas mūs ir garīgi dzemdinājusi, kaut arī tas ir potenciālā veidā. Tas īstenojas tagad, laikā, gadsimtu gaitā. Tāda ir viņas mātišķība.³

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Jūnijs

2014. gada 1. jūnijs - Kunga debeskāpšana

Kunga debeskāpšanas svētki pirmajā brīdī varētu nelikties nekādi lielie svētki, jo tas ir brīdis kurā Kungs dodas projām un mācekļi (un mēs reizē ar viņiem), zināmā mērā, paliekam bāreņi. Patiesi, apustuļos var redzēt zināmas skumjas. Kādā veidā viņi rod mierinājumu? Nedomāju ka ar vārdiem, kurus viņiem saka eņģelis (Kristus, tas kurš ir augšāmcēlies, atgriezīsies), bet gan ar faktu, ka redz savā vidū Dievmāti. Tas ir svarīgi, jo tagad viņiem vajadzētu pielīdzināties ne tikai Jēzus piemēram, bet arī dzīvai Marijas realitātei, kuru Kristus ir vēlējies viņu vidū...

Lasīt tālāk ...

365 Dieva kalpa pārdomas: Februāris

2014. gada 1. februāris

Kāpēc mums pietrūkst mīlestības? Kāpēc mēs eksplodējam, slikti izturamies, rupji atbildam? Kāpēc neprotam uzvarēt savu augstprātību, savu egoismu, savaldīt savus nervus? Tātad ir nepieciešama gribas audzināšana. Jo vairāk audzināsim savu gribu, jo vairāk būsim spējīgi mīlēt un sevi savaldīt. Vienmēr atgriežamies pie tā paša motīva, pie tās pašas tēmas: gribas audzināšana, valdīšana pār savu „es”, pār savu raksturu, jo, ja ļausimies saviem mirkļa uzliesmojumiem tad nebūsim vairs paši, kas valdām, bet gan valdīs mūsu nervi, mūsu organisms.³

Lasīt tālāk ...