Pārsteidzošā kārtā, neskatoties uz daudzām pozitīvām un negatīvām prioritātēm, kas nāk gaismā mūsdienu sabiedrībā, pāvests Francisks ir aicinājis Baznīcu apstāties un pārdomāt par konsekrētās dzīves nozīmi un pieredzi, ko, sekojot Kristum, izvēlējušies daudzi dēli un meitas. Viņš ir izsludinājis Konsekrētai dzīvei veltītu gadu, kas sāksies 2014. gada 30. novembrī, Pirmajā Adventa svētdienā, (Latvijā 21. novembrī) un noslēgsies 2016.gada 2.februārī, Kunga prezentācijas svētkos.

Konsekrētās dzīves institūtu un apustuliskās dzīves kopienu kongregācija ir nekavējoties atbalstījusi mīlošā un uzmanīgā “tēva”, kāds ir patreizējais pāvests, lūgumu, un sagatavojusi kalendāru ar dažādām pasaules mēroga iniciatīvām, kuras īpaši raksturo formu dažādība, ar kurām, pateicoties Svētajam Garam, var izpausties konsekrētā dzīve.

Ar šo piedāvājumu visa Baznīca varēs no jauna atklāt, un par to esam pārliecināti, konsekrēto svarīgās harizmātiskās klātbūtnes vērtību un arī viņu darbības virzienus, kas ir svarīgi arī mūsu laikos. Un varbūt arī pasaulei būs iespēja apjaust, kā “vitrīnā”, kas ir daudz patiesāka par mediju pasauli, daudzu eksistenciālu izvēļu nozīmi, kuras ir spējīgas dot skaistu liecību par saistībām, kas ir pret straumi, kā arī būs iespēja izzināt tik neikdienišķās neieinteresētās sevis dāvāšanas brāļiem dimensijas iemeslus.

Bet jo īpaši tie būs paši konsekrētie – reliģiskie un sekulārie, vikāri un laji, eremīti un misionāri, kontemplatīvie un apustuļi – kas būs ieguvēji no šī Baznīcas piedāvājuma, jo tā ir iespēja atkal no jauna iepazīt savu identitāti un izdzīvot arvien radikālāk savu aicinājumu, ar jaunu dzīvi un rīcību, esot dziļā komūnijā ar visdažādākajām konsekrētās dzīves izpausmēm.

Šajā virzienā norāda arī divas publikācijas, kas tika sagatavotas un izplatītas. ”Priecājieties un pētiet” – tā ir pirmā, kas plaši atsaucas uz pāvesta Franciska maģistēriju. Otra, kas ar daudzām bibliskām atsaucēm vada pretī ceļam, ko izgaismo Dieva zīmes, ir “atvērtās vēstules”, kuras tika uzrakstītas un nodotas konsekrētajiem, piedāvājot visiem pārdomu punktus un jaunu dzīves sparu, kas balstās Evaņģēlija ceļā, autentiskas Baznīcas pieredzes gaismā un ir vienībā ar galvenajām harizmām.

Apustuliskās oblātes - konsekrētās lajes vispārējai svētdarīšanai - kopā ar līdzdarbiniecēm, kas kopā ar viņām izdzīvo savu laulības aicinājumu konsekrācijas garā, un visiem kustības “Pro Sanctitate” biedriem šajā novembra mēnesī ir īpaši jutuši šī notikuma varīgumu, jo tas notiek gandrīz vienlaicīgi ar kustības dibinātāja Guljermo Džakvintas simtgadi.

Viens gads noslēdzas, nodomājām, un otrs gads sākas! Varētu šķist vienkārša laika maiņa, ko iezīmē dienas, mēneši, gadi un gadsimti. Protams, bet ticības gaismā, kas mūs vada un apgaismo, mēs ticam, ka katrā dzīves posmā dzīvo Dieva noslēpums, katrā mīlestības pukstā atjaunojas viņa brīnumi, katrā īsajā mirklī aktualizējas mūžīgā vēsture. Un tas mums palīdz apjaust visas lietas. Un dāvā spēju pieņemt piedāvājumus, kas mums paver jaunus horizontus, liekot pārdomāt, vai tas, kas pasaulē šķita ieguvums, tiešām tas ir. Šāda apziņa mūs aizdedzina izdzīvot pilnībā ikdienas notikumus un svētku mirkļus, mūs sagatavo savas būtības dziļumos ieklausīties Dieva balsī un sekot garīgajam dinamismam, jo Viņš darbojas mūsos.

Svinot Džakvintas gadu, kurš tikko kā noslēdzies, mēs visi no “Pro Sanctitate” ģimenes, un kopā ar mums visi draugi, kam bija iespēja dalīties mūsu priekā, ieelpojām jaunu Baznīcas elpu, kas liek mums justies priecīgi pateicīgiem, bet arī atbildīgi apzinīgiem, ka mums jāiesaista daudzi citi. Jo mums tas bija īpašs laiks, kurā kā no liela loga ieskatījāmies nākotnē, jo tas bija kulminācijas brīdis, kas sagatavoja, lai atsākam ikdienas ceļu.

Ar šo jauno sparu starp citām lietām, kas arī ir svarīgas, ieskatījāmies mūsu organizācijas sākumos, lai tai mazajā 40. gadu “jaunkundžu” grupā aptvertu svarīgu kodolu nākotnes Apustulisko oblāšu sekulārajam institūtam. Vēl nebija izplatīti oficiālie Baznīcas dokumenti, kas atzina sekularitāti arī kā konsekrētu stāvokli. Tā bija konstitūcija “Provida Mater Ecclesia”, kas izdota 1947. gadā, un motu proprio “Primo Feliciter”, kas iznāca 1948. gadā. Bet Gars jau darbojās un Guljermo Džakvintas domas sāka kļūst par īstenību, kuru attīstību pēc tam apstiprināja Mātes Baznīcas paziņojumi.

Caur viņam piešķirtās harizmas spēku arī attiecībā uz konsekrēto dzīvi Džakvinta pasteidzās priekšā laikam, iezīmējot savā darbā Evaņģēlija svaiguma pēdas un spēcīgu pravietisku vērtību. Un šodien, pēc 70 gadiem, atzīstam, ka kristīgā kopiena gaida joprojām uz to atjaunotni, kas plaukst tieši no pravietojuma, kas ir vienīgā dimensija, kas spējīga likt redzēt ar cerības acīm un pārliecināt jauniešus iesaistīt sirdi un prātu, lai radītu labāku pasauli.

Pateicoties tam pašam spēkam, mums jāatbild ar entuziasmu un visā nopietnībā uz pāvesta Franciska aicinājumu, piedāvājot savu personisko konsekrācijas liecību, kas ir svētuma ceļš, kas dalīšanās un kalpošanā uzliek mums par pienākumu citu vajadzības mūsu specifiskajā harizmām. Nesam visu altāra priekšā ar pazemīgām ilgām, lūdzot kā Mozus nepieciešamās žēlastības cilvēcei, kas ir ceļā. Visi kopā esam solidāri kā patiesi Tēvam konsekrētie, īpaši šajā gadā, kas veltīts konsekrētajai dzīvei.

Marialuisa Pugliese
Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate
no Itāļu valodu tulkoja Ilze Mežniece