Jēzus mums atklāj Tēva seju

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 9:

Līdzībās par žēlsirdību Jēzus atklāj Dievu kā Tēvu, kurš nepadodas, līdz kamēr ar līdzjūtību un žēlsirdību nav izšķindinājis grēku un uzveicis noraidīšanu. Mēs pazīstam šīs līdzības, īpaši trīs: par nomaldījušos avi, pazudušo drahmu un līdzību par tēvu un diviem dēliem (sal. Lk 15,1-32). Šajās līdzībās Dievs vienmēr tiek stādīts priekšā kā prieka piepildīts, īpaši tad, kad piedod. Tanīs atrodam mūsu ticības un Evaņģēlija kodolu, jo žēlsirdība ir atklāta kā spēks, kas visu uzvar, kas piepilda sirdi ar mīlestību un mierina ar piedošanu.

Citā līdzībā mēs atrodam mācību par to, kādam jābūt mūsu kristīgās dzīves veidam. Pētera jautājuma par to, cik reizes būtu nepieciešams piedot, pamudināts, Jēzus atbild: “Es tev nesaku: līdz septiņām reizēm, bet gan: līdz septiņdesmit reiz septiņām” (Mt18,22), un izstāsta līdzību par “nelietīgo kalpu”. Ķēniņš viņu izsauca, lai atprasītu lielu summu, viņš uz ceļiem lūdza un ķēniņš viņam parādu atlaida. Tūlīt viņš satika citu kalpu kā viņš, kurš viņam bija parādā dažus centus, tas lūdzās uz ceļiem, lai par viņu apžēlojas, bet tas atteicās un to ielika cietumā. Kad ķēniņš uzzināja par notikušo, ļoti saniknojās un pasaucis to kalpu teica: “Vai tev tāpat nevajadzēja apžēloties par savu biedru, kā es par tevi apžēlojos?” (Mt 18,33). Un Jēzus noslēdz: “Tā arī mans debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosiet.” (Mt 18,35)

Līdzība satur dziļu pamācību ikvienam no mums. Jēzus apgalvo, ka žēlsirdība nav tikai Tēva darbošanās, bet kļūst par kritēriju, lai saprastu, kuri ir viņa patiesie bērni. Mēs esam aicināti izdzīvot žēlsirdību, jo pret mums kā pirmajiem tika pielietota žēlsirdība. Apvainojumu piedošana kļūst žēlsirdīgās mīlestības redzamā izpausme un mums, kristiešiem, tas ir imperatīvs, kuru nevaram neievērot. Bieži  vien piedot mums šķiet grūti. Tomēr piedošana ir instruments, kas ielikts mūsu trauslajās rokās, lai iegūtu sirds mieru. Atbrīvoties no niknuma, dusmām, vardarbības un atriebības ir laimīgas dzīves nepieciešamais priekšnosacījums. Atbildēsim apustuļa pamudinājumam: “Lai saule nenoriet jums dusmojoties” (Ef 4,26). Īpaši ieklausīsimies Jēzus vārdos, kurš žēlsirdību izvirzīja par dzīves ideālu un mūsu ticības ticamības kritēriju: “Svētīgi žēlsirdīgie, jo viņi atradīs žēlsirdību” (Mt 5,7). Tā ir svētība, no kuras ar sevišķu apņemšanos varam iedvesmoties šajā Svētajā Gadā.

Kā to varam pamanīt, žēlsirdība Svētajos Rakstos ir atslēgas vārds, lai parādītu, kā Dievs darbojas pret mums. Viņš neaprobežojas tikai pasludināt savu mīlestību, bet padara to redzamu un taustāmu. Mīlestība nevar būt tikai abstrakts vārds. Tā pēc savas dabas ir konkrēta dzīve: nodomi, attieksme, uzvedība, kas izpaužas ikdienas rīcībā. Dieva žēlsirdība ir viņa atbildība par mums. Viņš jūtas atbildīgs, vēlas mūsu labumu un grib redzēt mūs laimīgus, prieka un miera piepildītus. Tanī pat virzienā jābūt orientētai kristiešu žēlsirdīgajai mīlestībai. Kā mīl Tēvs, tā mīl bērni. Kā Viņš ir žēlsirdīgs, tā arī mēs esam aicināti būt žēlsirdīgi viens pret otru.

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta grāmatas - Tēva seja

Mēs vēlamies redzēt Тēva seju! Cik tas būtu brīnišķīgi! Jēzus atbilde Filipam ir arī atbilde uz mūsu lūgumu. Mums jāpūlas saskatīt Tēvu Jēzū. Šādā veidā centrālā vieta, kas kristoloģijai ierādīta no kristietības pirmsākumiem līdz pat mūsu dienām, rod savu patieso nozīmi. Mums tāpat, ka Filipam ir šī iekšējā nepieciešamība, šīs ilgas redzēt Tēvu, taču mēs zinām, ka, lai gan Viņš ir neredzams, neizsakāms, visvarens, neaptverams un par Viņu nav nekā lielāka, Viņš izlēma būt mūsu vidū, pieņemt cilvēka miesu un kļūt redzams. Tādēļ, kaut arī mēs nespējam Viņu redzēt tieši, mēs varam Viņu redzēt Jēzū. Tādejādi mūsu vēlme redzēt Tēvu var gūt piepildījumu, ja ieklausāmies Dēlā. Ko Jēzus mums stāsta par Tēvu, kuru Viņš redz un pazīst? Mēs šeit nevēlamies nodarboties ar teoloģiskiem prātojumiem, lai saprastu, ka Jēzus, kas ir gan Dievs, gan Cilvēks, var redzamā veidā skatīt un patiesi pazīt Tēvu. Mēs varam būt pārliecināti, ka Viņš Tēvu pazīst, jo skaidri mums to apgalvo. Tāpēc mums jālūdz, lai Jēzus palīdz mums redzēt Tēvu; šai redzēšanai jābalstās uz zināšanām, vīzijas nav nepieciešamas. Lai tā būtu dziļa brīnumainās Tēva realitātes iekšēja skatīšana, vēloties, lai šī realitāte kļūtu par mūsu dzīves daļu.  

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 1, 2

Jēzus Kristus ir Tēva žēlsirdības vaigs. Šķiet, ka šajā vārdā rodama kristīgās ticības noslēpuma sintēze. Tas kļuva dzīvs, redzams un savu kulmināciju sasniedza Jēzū no Nācaretes. Tēvs, “bagāts žēlsirdībā” (Ef 2,4), kad bija atklājis Mozum savu vārdu kā “Dievs, līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās, bagāts mīlestībā un uzticībā” (Izc 34,6), nav pārstājis ļaut iepazīt dažādos veidos un dažādos vēstures momentos savu dievišķo dabu. “Laikam piepildoties” (Gal 4,4), kad viss bija sagatavots saskaņā ar pestīšanas plānu, Viņš sūtīja savu Dēlu, no Jaunavas Marijas dzimušu, lai mums galīgā veidā atklātu savu mīlestību. Kas redz Viņu, redz Tēvu (sal.  14,9). Jēzus no Nācaretes ar savu vārdu, ar saviem žestiem un ar visu savu personu[1] atklāj Dieva žēlsirdību.

Mums vajag vienmēr kontemplēt žēlsirdības noslēpumu. Tas ir prieka, rāmuma un miera avots. Tas ir mūsu pestīšanas nosacījums. Žēlsirdība ir vārds, kas atklāj Vissvētās Trīsvienības noslēpumu. Žēlsirdība ir pēdējā un augstākā darbība, ar kuru Dievs nāk mums pretī. Žēlsirdība ir pamatlikums, kas mājo ikvienas personas sirdī, kura ar godīgu skatienu uzlūko ikvienu brāli, ko satiek savas dzīves ceļā. Žēlsirdība ir ceļš, kas vieno Dievu un cilvēku, jo atver sirdi cerībai vienmēr tikt mīlētam, neraugoties uz mūsu grēka robežām.

Jēzus mums atklāj, ka Dievs Tēvs ir pilnīgs

No Pāvesta Jubileja izsludināšanas bulla nr. 6.

“Žēlsirdība ir Dieva raksturiezīme. Viņa visvarenība izpaužas tieši žēlsirdībā.”[5] Šie sv. Akvīnas Toma vārdi atklāj, ka dievišķā žēlsirdība nav vājuma pazīme, bet drīzāk Dieva visvarenības izpausme. Tieši tāpēc vienā no senākajām liturģijas kolektām atrodam šādu lūgšanu: “Dievs, Tava varenība vislabāk parādās, kad Tu apžēlojies un piedod.”[6] Dievs cilvēku vēsturē vienmēr būs kā tas, kurš ir klātesošs, tuvs, apredzīgs, svēts un žēlsirdīgs.

 “Pacietīgs un žēlsirdīgs” ir binoms, kas bieži atkārtojas Vecajā Derībā, lai aprakstītu Dieva dabu. Viņa žēlsirdīgā būtība ir sastopama konkrēti daudzajos pestīšanas vēstures darbos, kur Viņa labestība gūst virsroku pār sodīšanu un iznīcināšanu. Psalmi īpašā veidā izceļ šo dievišķās darbošanās lielumu: “Viņš piedod visas tavas vainas, dziedē visas tavas kaites, izglābj tavu dzīvību no bedres, tevi apņem ar labestību un žēlsirdību” (103, 3-4). Vēl skaidrākā veidā cits psalms apliecina konkrētas žēlsirdības zīmes: “Kungs atbrīvo gūstekņus, Kungs atdara acis aklajiem, Kungs paceļ nomāktos, Kungs mīl taisnos, Kungs pasargā svešiniekus, bāreni un atraitni pieceļ kājās, bet ļaundara ceļu ritenī sagriež” (146,7-9). Un kā pēdējais, lūk, citi psalmista izteikumi: “[Kungs] dziedē tos, kam satriektas sirdis, un apsaitē viņu brūces. (..) Pazemīgos Kungs pieceļ kājās – ļaundarus viņš nogāž pie zemes” (147,3.6). Kopumā Dieva žēlsirdība nav abstrakta ideja, bet konkrēta realitāte, ar kuru Viņš atklāj savu tēvišķo un mātišķo mīlestību, un savas būtības dziļumos ir aizkustināts par savu bērnu. Šajā sakarā, patiesi, var runāt par dziļi iesakņojušos mīlestību. Tā nāk no sirds kā dziļas, dabiskas jūtas, kas ir pilnas maiguma un līdzjūtības, un ko raksturo atlaidas un piedošana.

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas grāmatas - Tēva seja

Tēvs zina visas mūsu vajadzības. Jēzus sacīja: "Kad jūs lūdzat Dievu, neesiet kā liekuļi, kuriem patīk sinagogās un uz ielu stūriem stāvot, Dievu lūgt, lai cilvēki redzētu! Patiesi, viņi savu algu saņēmuši. Bet tu, kad lūgsi Dievu, ieej savā kambarī un, durvis aizslēdzis, pielūdz savu Tēvu slepenībā, un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atalgos tevi." (Mt 6,5-6) Lūk, kā Тēvs mūs pazīst. Iespējams, ka reizēm mēs jūtamies tā, it kā Тēvs būtu mūs pametis, īpaši tad, kad nenotiek tas, ko mēs gribētu. Bet Viņš pazīst un mīl mūs. Viņš vada mūs uz pilnību — jo Viņš ir pilnīgs — bet mums, protams, nepieciešams Viņam līdzdarboties. "Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs ir pilnīgs!" (Mt 5,48).  

Pārdomāsim

  • Vai es atrodu laiku, lai vairāk kontemplētu Jēzus vaigu, kurš atklāj man Tēvu?
  • Vai es ikdienas dzīvē esmu žēlsirdīgs/a kā mūsu debesu Tēvs?
  • Vai es ilgojos pēc pilnības?