Jēzus, žēlsirdības paraugs

Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu.

Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla. Mt 11, 28 -30

Ja jūs mani pazītu, tad pazītu arī manu Tēvu .Jņ 8, 19

Es un Tēvs esam viens Jņ 10, 30

Vai jūs neticat, ka es Tēvā, un Tēvs manī? Vārdus, kurus es jums runāju, es nerunāju no sevis, bet Tēvs,

kas manī atrodas, Viņš dara darbus. Vai jūs neticiet, ka es Tēvā un Tēvs manī?

Ja nē, tad ticiet pašu darbu dēļ! Patiesi, patiesi es jums saku: kas uz mani tic, tas darīs tos darbus, ko es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es aizeju pie Tēva. Jņ 14, 10 12

Ja kas mani mīl, tas manus vārdus pildīs, un mans Tēvs viņu mīlēs, un mēs nāksim pie viņa un ņemsim mājvietu viņā. Jņ 14, 23

Jēzus vienmēr piedod

Jēzus sacīja: Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Un tie, dalot Viņa drēbes, meta kauliņus. Lk 23, 34

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 7:

Pirms ciešanām Jēzus lūdzās šo žēlsirdības psalmu. To apliecina evaņģēlists Matejs, kad saka, ka, “nodziedājis pateicības dziesmu” (26,30), Jēzus ar mācekļiem devās uz Olīvkalnu. Iedibinot Euharistiju kā savu un savas Pashas mūžīgo piemiņu, Viņš simboliski novietoja šo Atklāsmes augstāko darbību žēlsirdības gaismā. Tai pat žēlsirdības horizontā Jēzus izdzīvoja savas ciešanas un nāvi, apzinoties lielo mīlestības noslēpumu, kas tiks piepildīts pie krusta. Zinot, ka pats Jēzus lūdzās šī psalma

vārdiem, mums, kristiešiem, tas kļūst vēl svarīgāks un liek iekļaut refrēnu mūsu ikdienas slavēšanas lūgšanā: “Mūžīga ir Viņa žēlsirdība.”

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 8:

 Cieši raugoties uz Jēzu un viņa žēlsirdīgo vaigu, mēs varam pieņemt Vissvētās Trīsvienības mīlestību. Sūtība, ko Jēzus saņēma no Tēva, bija atklāt dievišķās mīlestības noslēpumu visā tās pilnībā. “Dievs ir mīlestība,” (1  4,8.16) pirmo un vienīgo reizi visos Svētajos Rakstos pavēsta evaņģēlists Jānis. Tagad šī mīlestība ir kļuvusi redzama un taustāma visā Jēzus dzīvē. Viņa persona nav nekas cits kā mīlestība - mīlestība, kas sevi dod par velti. Viņa attiecības ar personām, kuras Viņam tuvojas, atklāj kaut ko vienreizēju un neatkārtojamu. Zīmes, ko Viņš veic, īpaši attiecībā uz grēciniekiem, nabagiem, atstumtajiem, slimajiem un cietējiem, ir žēlsirdības zīmes. Viss Viņā runā par žēlsirdību. Viņā nav nekā tāda, kas būtu bez līdzjūtības.

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 15:

Mēs nevaram izvairīties no Kunga vārdiem, jo saskaņā ar tiem mēs tiksim tiesāti: vai būsim devuši ēst tam, kurš ir izsalcis, un dzert tam, kurš ir izslāpis? Vai būsim uzņēmuši svešinieku un apģērbuši kailo? Vai atradīsim laiku būt kopā ar slimo un cietumnieku? (sal. Mt 25,31-45) Bez tam mums tiks prasīts, vai palīdzējām  atbrīvoties no  šaubām,  kas  liek  krist bailēs un bieži vien ir vientulības avots; vai bijām spējīgi uzveikt nezināšanu, kurā dzīvo miljoniem cilvēku, sevišķi bērni, kuriem ir liegta nepieciešamā palīdzība, lai tos paglābtu no nabadzības; vai mēs bijām līdzās tam, kurš ir vientuļš un nomākts; vai mēs piedevām tam, kurš mūs apvaino, un vai noraidījām ikvienu niknuma un naida formu, kas ved uz vardarbību; vai bijām pacietīgi pēc Dieva parauga, kurš ir tik pacietīgs ar mums; visbeidzot, vai mēs uzticējām Kungam lūgšanā mūsu brāļus un māsas? Ikvienā šajā “vismazākajā” ir klātesošs pats Kristus. Viņa miesa no jauna ir redzama kā izmocīta, ievainota, šaustīta, izsalkusi, bēgļa miesa (...), lai mēs to atpazītu, aizskartu un rūpīgi atbalstītu. Neaizmirsīsim sv. Jāņa no Krusta vārdus: “Dzīves novakarē tiksim tiesāti pēc mīlestības.” [12]

Jēzus vienmēr palīdz

Dodiet jūs viņiem ēst! Bet tie atbildēja: Mums nav vairāk kā piecas maizes un divas zivis; vai atkal: Mēs iesim un nopirksim

pārtiku visiem šiem ļaudīm. Bet bija viņu ap pieci tūkstoši vīriešu. Un Viņš sacīja saviem mācekļiem: Lieciet viņiem apsēsties grupās pa piecdesmit! Un viņi tā darīja un novietoja visus. Bet Viņš, paņēmis piecas maizes un divas zivis un paskatījies uz debesīm, svētīja tās un lauza, un deva saviem mācekļiem, lai celtu ļaudīm priekšā. Un visi ēda un paēda; un ar pārpalikušajām druskām viņi pielasīja divpadsmit grozus.

No Pāvesta Jubilejas izsludināšanas bullas nr. 8b:

Jēzus, redzēdams, ka daudzi cilvēki, kas Viņam sekoja, ir noguruši un bezpalīdzīgi, apmaldījušies un bez vadītāja, sajuta savas sirds dziļumos lielu līdzjūtību pret viņiem (sal. Mt 9,36). Šīs līdzjūtīgās mīlestības spēkā Viņš dziedināja slimos, kurus pie Viņa atveda (sal. Mt 14,14), un ar dažām maizēm un zivīm pabaroja lielus pūļus (sal. Mt 15,37). Tas, kas  virzīja  Jēzu visos apstākļos, bija nekas cits kā žēlsirdība, ar kuru Viņš lasīja jautātāju sirdīs un atbildēja viņu patiesākajām vajadzībām. Kad Viņš satika Naimas atraitni, kura pavadīja savu vienīgo dēlu uz apbedīšanu, Viņš sajuta lielu līdzjūtību raudošās mātes lielo ciešanu priekšā un atdeva viņai dēlu atpakaļ, augšāmceļot to no nāves (sal. Lk 7,15). Kad bija atbrīvojis Gerazas apsēsto, uzticēja viņam šādu misiju: “Sludini, ko Kungs tev ir darījis un žēlsirdību, kāda Viņam bija pret tevi.” (Mk 5,19) Arī Mateja aicinājums ir ietverts šajā žēlsirdības horizontā. Ejot garām nodokļu galdam, Jēzus ieraudzīja  Mateju. Tas bija žēlsirdības skatiens, kas piedeva šī cilvēka grēkus, un, uzvarot citu mācekļu pretošanos, izvēlējās viņu, grēcinieku un muitnieku, lai tas kļūtu par vienu no Divpadsmit. Svētais Beda Godājamais, komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, rakstīja, ka Jēzus uzlūkoja Mateju ar žēlsirdīgu mīlestību un viņu izvēlējās: “Miserando atque eligendo.” [7] Mani vienmēr ir iespaidojis šis  izteiciens tik lielā mērā, ka to padarīju par savu moto.

Esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! (Lk 6,36)

Nereti mēs varam kļūt rafinēti arī ne mīlestībā. Bieži vien mums piemīt tāds kritizēšanas un izteiksmes veids, kas ievaino, kas ar visiem “ja”, “varbūt”, “tomēr” un “bet” patiesībā spēj iznīcināt otru cilvēku. (G.Džakvinta)

Es biju izsalcis, un Tu man devi par barību pats sevi;

es biju nabags, un Tu man devi savu bagātību;

es biju kails, un Tu mani ieģērbi visskaistākajās drēbēs;

es biju slims, un Tu nāci, lai pārsietu manas brūces;

es biju vientuļš, un Tu mani piepildīji ar Savas klātbūtnes prieku;

es biju miris, un Tu nokāpi ellē, lai dāvātu man Dzīvi, kas nebeidzas.

Tu mani mīlēji bezgalīgi...

...Kungs, ielej manā sirdī Savu žēlsirdību,

lai es mīlētu ikvienu brāli tā, kā mīli Tu.

  • Kā es izdzīvoju žēlsirdību: vai protu to saņemt un dot?
  • Vai Grēksūdzes sakraments man ir Dieva Tēva Žēlsirdības pieredze?
  • Vai vienmēr atbildu ar to pašu (ar maigumu – uz maigu toni, skarbi – uz skarbu toni, agresīvi – uz agresīvu toni)?
  • Vai reizēm ievainoju citus nevis ar atbildi, bet ar klusumu?
  • Vai aizbildināšanās ar taisnības mīlestību neslēpj sevī principiālu, skarbu, tiesājošu, kritizējošu attieksmi?
  • Vai es lūdzos par tiem, kas man dara ļaunu, par tiem, kuri man ir antipātiski un nepatīkami? Vai, kontemplējot Kristu uz krusta, es jūtos aicināts uz aizvien lielāku žēlsirdību pret visiem?