(Guljelmo Džakvinta)

1. Runāt mazāk ar cilvēkiem, bet daudz ar Dievu. — Tāds ir pirmais nepieciešamais solis klusuma ceļos. Šajā skolā tiek apgūti tie elementi, kas sagatavo vienotībai ar Dievu. Šeit dvēsele iemācās un padziļina šo tikumu Evaņģēlija garā un tās regulas garā, kas nosaka izturēšanos konsakrētajās vietās, attiecībās ar personām un, pāri visam, attiecībā uz valodu tur, kur ir klātesošs Tēva Vārds, Vārds, kurš ir kļuvis miesa!

Klusums attiecībā pret pasauli, klusums attiecībā pret jaunākajām ziņām, klusums attiecībā pret dvēselēm, pat tām, kas ir vistaisnākās: Eņģeļa balss satrauca Mariju...

2. Klusums darbā un kustībās. — Klusums gaitā: acu, ausu un balss klusums; klusums visā ārējā būtnē, lai sagatavotos kontaktam ar Dievu.

Ar šīm pirmajām pūlēm dvēsele izdara to, kas atkarīgs no viņas, lai saklausītu Kunga balsi. Un cik liels atalgojums viņu par to sagaida! Viņš to aicina tuksnesī, un tieši tādēļ šajā otrajā stāvoklī viņai jāatstāj viss, kas varētu novērst tās uzmanību: jāattālinās no trokšņa un vienai jādodas pretī Tam, kurš ir Viens. - Viņā dvēsele bauda dievišķās vienotības un sava Dieva labvēlības pirmās nojausmas un pirmos augļus. Tas ir “ dziļais, mierpilnais klusums ”, apklusinot ārējos jutekļus, iedziļināšanās, kas rada nepieciešamo klusumu attiecībām ar Dievu.

3. Iztēles klusums. — Iztēle ir pirmā no mūsu spējām, kas klauvē pie Līgavaiņa dārza slēgtajām durvīm; to pavada neizskaidrojami traucēkļi, neskaidri tēli un iespaidi, skumjas. Taču šajā nošķirtajā vietā dvēsele Dievam dos savas mīlestības pierādījumus. Viņa šai spējai, kuru nav iespējams izslēgt, stādīs priekšā debesu skaistumu, sava Kunga valdzinājumu, Kalvārijas ainas, sava Dieva pilnības īpašības. Un tad pat šī spēja, kurai grūti palikt mierā, radīs klusumu un kļūs par klusu dievišķās mīlestības kalponi.

4. Atmiņas klusums. — Pagātnes klusums... aizmiršanās. Šo spēju nepieciešams piepildīt ar atmiņām par Dieva žēlsirdību... Šis klusums izpaužas kā pateicības pilns klusums.

5. Klusums attiecībās ar citiem (ar radītām būtnēm). — Ak, šis mūsu tagadējā stāvokļa posts! Cik bieži dvēsele sevi pieķers, iekšēji sarunājamies ar citiem, atbildot viņiem! Ak, šis pazemojums, kas licis dziļi nopūsties tik daudziem svētajiem! Tad šai dvēselei pakāpeniski jāiedziļinās līdz tiem apslēptajiem dziļumiem, kur mājo Visusvētā neaisniedzamā Majestāte un kur Jēzus - viņas Dievs un Mierinātājs - viņai atklās savus noslēpumus un sniegs viņai nākamās svētlaimes nojausmu. Tad Viņš tajā ieliks rūgtu nepatiku pret visu to, kas nav Viņš, un pamazām viss, kas pieder pie zemes lietām, pārstās aizkavēt viņas uzmanību.

6. Sirds klusums. — Ja mēle ir apklusināta, ja jutekļi ir mierā, ja iztēle, atmiņa un radītās būtnes klusē un ļauj šai dvēselei-līgavai baudīt vientulību vismaz tās dziļumos, ja ne ārpusē, tad arī sirds ieies klusumā.

Jūtu klusums, antipātiju apklusināšana, pārāk kvēlu vēlmju noklusināšana, pārāk uzkrītošas centības, pārspīlētas degsmes klusums un pat nopūtu apklušana!... Tas ir mīlestības pilnais klusums, kas apklusina nevis tās svētās gaviles, kuru autors ir pats Dievs, bet to pārlieko “ viļņošanos ”, to lieko “ piedevu ”, ko pieliek klāt mūsu cilvēciskās daba. Mīlestības klusums ir mīlestība klusumā!... Tas ir klusums Dieva priekšā, Viņa skaistuma, labestības, pilnības priekšā!... Klusums, kurā nav nekā neveikla, nekā mākslīga: šāds klusums neko neatņem no šīs mīlestības maiguma un spēka, tāpat kā kļūdu atzīšana nekaitē pazemības klusumam, tāpat kā eņģeļu spārnu švīkstēšana, ko piemin pravieši, neko neatņem viņu paklausības klusumam, un kā fiat neiztraucē Ìetzemanes klusumu; tāpat kā mūžīgais Sanctus neizmaina serafu klusēšanu...

Sirds, kas ir klusumā, ir sirds, kas līdzinās Jaunavas sirdij, tā ir kā melodija Dieva priekšā! Sveces gaisma tabernakula priekšā sadeg klusumā, un vīraks kāpj augšup pie Kunga troņa klusumā; tāds ir mīlestības klusums! Iepriekšējās pakāpēs klusums vēl piederēja pie zemes, bet šeit - dvēsele sāk mācīties pirmās notis no tās svētās dziesmas, kura atskan debesīs.

7. Mūsu dabas un patmīlas klusums. — Klusums attiecībā uz savu nepilnību, uz savu nespēju. Klusums attiecībā uz visām vājībām, kurām dvēsele izdabā. Klusums attiecībā uz uzslavām un cieņas izpausmēm. Klusums attiecībā pret nicinājumu, pret patikām, pret kurnēšanu. Tas ir lēnprātības un pazemības pilns klusums. Mūsu dabas klusums attiecībā uz priekiem vai patikšanām. Zieds uzplaukst klusumā, un tā smarža Radītāju slavē klusumā: dvēseles dziļumiem jālīdzinās šai attieksmei. Tam jābūt dabas klusumam gan grūtībās, gan pretrunās. Klusums gavēšanā, nakts lūgšanā, nogurumā, aukstumā un karstumā. Klusums veselībā un slimībā, klusums jebkādā trūkumā: tāds ir patiesās nabadzības un gandarīšanas izteiksmīgais klusums; mīlestības cienīgais klusums, kurā mūsu es nepieķeras nekam radītam.

Tas ir klusums, kad mūsu cilvēciskais es savienojas ar dievišķo gribu. Cilvēciskās dabas nopūtas nevarēs iztraucēt šo klusumu, jo tas būs pacēlies pāri dabai.

8. Gara klusums. — Likt apklust nevajadzīgām domām, patīkamām domām, dabas noteiktām domām. Tikai tādas domas tiešām kaitē gara klusumam un nevis domāšana kā tāda, kuru nav iespējams izslēgt. Mūsu gars meklē patiesību, un mēs tam dodam melus! Būtiskā patiesība ir pats Dievs! Dievs ir pietiekams Viņa paša dievišķajam saprātam, bet nav pietiekams cilvēka prātam!

Nepātraukta un tieša Dieva kontemplācija miesas nepilnībā nav iespējama bez dievišķās labestības īpašas dāvanas, bet klusums gara vingrinājumos ir apmierināšanās ar ticības sniegto “ tumšo ” gaismu.

Klusums attiecībā pret izsmalcinātu spriedelēšanu, kas novājina gribu un dara mīlestību mazāk dedzīgu. Klusums nodomā: šķīstums, vienkāršība. Klusums pret savtīgām interesēm, pret ziņkārību meditācijā; klusums lūgšanā, apklusinot savu darbību, kas aizkavē Dieva brīvu darbību. Klusums attiecībā uz lepnību, kas visur un vienmēr meklē pati sevi.

Tas ir svētās vienkāršības klusums, pilnīgas atkailināšanās, pašaizliedzības, taisnuma klusums. Gars, kas cīnās pret tādiem ienaidniekiem, līdzinās eņģeļiem, kas nemitīgi uzlūko Dievu vaigā. Kungs vienmēr šo garu paceļ pie Sevis klusumā.

9. Sprieduma klusums. — Klusums, neizdarot spriedumus ne par personām, ne par lietām. Netiesāt un nelikt priekšā savu viedokli, bet ar vienkāršību piekāpties, ja vien tas nav pretrunā ar piesardzību un tuvākmīlestību. Tas ir svētīgās bērnības klusums, pilnīgo klusums, eņģeļu un erceņģeļu klusums, kad tie izpilda Dieva rīkojumus. Un Iemiesotā Vārda klusums!

10. Gribas klusums. — Klusums, pildot baušļus un pieņemot regulas svētos likumus, vēl ir, tā teikt, mūsu gribas ārējs klusums. Kungs reizēm vēlas mums mācīt kaut ko grūtāku un dziļāku: verga klusumu, saņemot sava saimnieka sitienus. Bet laimīgs tas, kura saimnieks ir Dievs! Šis klusums ir upura klusums uz altāra, jēra klusums, viņam ļaujot apcirpt savu vilnu, un klusums tumsā, kas liedz lūgt gaismu - vismaz to, kas iepriecinātu.

Tas ir klusums sirds izbailēs, dvēseles ciešanās. Dvēseles klusums, kas pieredzējusi sava Dieva labvēlību, un, redzot sevi atstumtu, vairs neuzdrīkstas pat izdvest: Kāpēc? Cik ilgi? Tas ir klusums atstātībā, klusums Dieva stingro skatienu izjūtot, Viņa dievišķās rokas svaru iznesot. Klusums bez neviena cita žēlabu sauciena kā vien mīlestības. Tas ir krustāsišanas klusums, un tas ir vairāk kā moceklības klusums. Jo tas ir tas pats klusums, kas bija Jēzus Kristus agonijā. Ja šis klusums ir Viņa dievišķā klusēšana, un nekas nelīdzinās tās balsij, nekas nespēj stāties pretī tās lūgšanai, tad nekas nav cienīgāks Dieva, kā vien šī savdabīgā slavas dziesma, kas dzimst ciešanās, kā vien šis fiat, kas atskan zem spiedes, šis klusums, kurš rodas nāvei esot pie darba. - Kad šī pazemīgā un brīvā griba, šis patiesais mīlestības holokausts lūzt sīkās daļiņās un noārdās Dieva Vārda godam. Tad notiek tās pārveidošanās dievišķajā gribā. Un kas gan tad vēl pietrūkst tās pilnībai? Kas vēl vajadzīgs vienotībai? Kas vēl nepieciešams Kristus līdzības pilnai izpausmei šajā dvēselē? Divas lietas: pirmā ir cilvēciskās būtnes pēdējā dvesma; otra ir maiguma pilna uzmanība pret Mīļoto, kura dievišķais skūpsts ir nenovērtējams un neatsverams atalgojams.

11. Klusums ar sevi

Nesarunāties ar sevi, neklausīties sevī, negausties, nemierināt sevi. Vārdu sakot, apklust, aizmirst sevi, ļaut sev būt vienam, pavisam vienam ar Dievu; aiziet no sevis, atdalīties no sevis.

Lūk, visgrūtākais klusums, un tomēr būtisks, lai būtu vienots ar Dievu tik pilnīgā veidā, cik vien tas iespējams tādai nabaga radībai, kas ar Dieva žēlastību bieži vien spēj sasniegt iepriekšējās klusuma pakāpes, bet apstājas pie šīs, nespējot to saprast un vēl jo vairāk – praktizēt.

Šis ir tāds klusums, kad nav nekā, varonīgāks par nāves klusumu.

12. Klusums ar Dievu

Sākumā Dievs sacīja: „Runā maz ar radībām, bet daudz ar mani.” Tagad Viņš saka: „Nerunā vairs ar mani.” Būt klusumā ar Dievu nozīmē pievienoties Dievam, nolikt sevi Viņa klātbūtnē, atklāties un būt niecīgam viņa priekšā, pielūgt Viņu, mīlēt Viņu, klausīties Viņā, dzirdēt Viņu, atpūsties Viņā.

Tas ir mūžības klusums, tā ir dvēseles vienotība ar Dievu.