Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūtu ir dibinājis bīskaps Guljemo Džakvinta 1950.gadā, Romas sirdī. Tas ir institūts Katoļu Baznīcā, ko veido laju sievietes, kas ir izvēlējušās dzīvot konsekrētu dzīvi Dievam, pasaulei un tuvākajiem.

Dodot nabadzības, šķīstības, paklausības svinīgos solījumus un apustulāta solījumu, Apustuliskās Oblātes veltī savu dzīvi, lai izplatītu savu īpašo harizmu: aicinājumu uz svētumu. 1964.gadā kustības "Pro Sanctitate" biedri no Itālijas devās uz Ameriku, lai izplatītu šo svētuma ideālu. 1965.gadā Beļģijā, 1970.gadā Maltā, 1975.gadā Indijā, 1996.gadā Brazīlijā, Latvijā un Lietuvā.

Mūsu harizma ir izplatīt aicinājumu uz svētumu. Tāpēc mēs dzīvojam Betānijās - tā mēs saucam savus centrus, kur mēs dzīvojam kopienas dzīvi. Mēs saucam savus centrus par Betānijām tāpēc, ka vēlamies izdzīvot tādu pašu pieredzi kā Betānijā, par kuru varam lasīt Evaņģēlijā: Martas un Marijas pieredzi, esot kopā ar Jēzu; lūgšanas, kontemplācijas pieredzi, kāda bija Marijai, un apustuliskā darba pieredzi, līdzīgu tai, kāda bija Martas pieredze. Euharistijas klātbūtne mūsu Betānijās palīdz mums likt Jēzu kopienas dzīves centrā.

Apustuliskās Oblātes var būt uzņēmušās saistības institūtā vienā no trim veidiem. Internās oblātes dzīvo kopienā. Viņas dod svinīgus solījumus un apustulāta solījumu, līdz kamēr ir pilnīgi piemērotas, lai tiktu nosūtītas misijā uz jaunām vietām, kur izplatīt svētuma ideju. Eksternās oblātes dzīvo patstāvīgi, turpina karjeru un darbos caur savu dzīvesveidu veicina svētumu. Viņas ir pilnībā veltītas caur svinīgajiem solījumiem un apustulāta solījumu. Kooperatīvā oblāte parasti ir precējusies un ir veltīta caur apustulāta solījumu. Viņa veicina svētumu ģimenē, darbavietā un kustībā "Pro Sanctitate".

Mūs dēvē par "Apustuliskajām Oblātēm, cerības sējējām". Vārds "oblāte" nozīmē upuri, upuri svētuma apustulātam. Lūgšana un apustulāts, meditācija, kontemplācija ir būtiska oblāšu dzīves daļa. Kā citu cilvēku garīgās dzīves veicinātāja, katra oblāte ir veltīta personiskam ceļojumam uz garīgu izaugsmi un svētumu.

Kā apustuliskajām oblātēm mums ir dažādas Betānijas - apustuliskās Betānijas, rekolekciju mājas, kuras mēs saucam par Horeba centriem, izdevniecības māja, nams, kur tiek uzņemti vecie cilvēki, kam nav patvēruma ģimenē, svētceļnieku mājas... Katras Betānijas darbs ir domāts tam, lai izplatītu aicinājumu uz svētumu un svētdarītu katru darbu, kāds ir pasaulē. Līdzās visām šīm aktivitātēm Apustuliskās Oblātes strādā pilnu laiku kustībā "Pro Sanctitate", kuras dibinātājs ir tas pats bīskaps Guljemo Džakvinta, un kam ir tas pats mērķis, kas oblātēm - izplatīt aicinājumu uz svētumu. Apustuliskajām Oblātem kustībā ir svarīga loma cilvēku vadīšanas darbā, no bērniem līdz pieaugušajiem, ceļā uz garīgo izaugsmi šīs kustības robežās.

Apustulisko Oblāšu sekulārinstitūtu oficiāli ir atzinusi Konsekrētās dzīves Katoļu Baznīcā Pontifikālā Kongregācija. Tā pamatlikumi ir apstiprināti tai pašā kongregācijā un oficiāli atzīti visā pasaulē.

1.maijā katrs 'Apustuliskā maksimālisma' loceklis atjauno savu savienību ar Dievu... Apustuliskajā maksimālismā ietilpst priesteri - Apustuliskās brālības locekļi, Apustuliskās Oblātes un sociālie animatori, kas šajā dienā atjauno savu veltīšanos un solījumus.

Jebkura konsekrācija Baznīcā ir mīlestības derības starp Dievu un cilvēku zīme. Mūsu garīgā ğimene ir pieņēmusi Dieva aicinājumu, ar kādu Viņš vēršas pie visiem cilvēkiem, vēloties, lai ikviens kļūtu līdzdalīgs Viņa svētumā, un sniedz savu ieguldījumu, lai ikviens cilvēks un it visi cilvēki varētu iepazīt, pieņemt un pilnībā izdzīvot mīlestību uz Dievu un saviem brāļiem un māsām.

Euharistijas svinību laikā mēs atjaunosim savu derību un upurēšanas brīdī ar Kristu un caur Kristu sniegsim savu personisko un kopējo veltīšanos.

Tērps ir liturğiskā zīme, kas izsaka neatsaucamo derību ar Kristu un Oblātes pilnīgo veltīšanos kontemplācijai un apustulātam.

Konsekrācija ir kristības solījumu radikāls īstenojums: baltā krāsa atgādina kristību apğērbu, un Kristība - tas ir sakraments, kas mūs dara par jaunām radībām.

"Kungs, dari, lai es kļūtu par jaunu radību, kas prastu pieskaņot savu gribu Tavējai patiesa taisnīguma un svētuma garā." Tā saka Oblāte, kad saņem liturğisko tērpu.

Oblāte kļūst jauna radība, tilts starp debesīm un zemi. To izsaka apğērba gaišzilā krāsa. Oblāte savu tērpu uzvelk svētsolījumu brīdī, kā arī tad, kad atjauno savu "jā" Kungam, un nakts adorācijas laikā no mēneša pirmās ceturtdienas uz piektdienu. Pa šīs pasaules ceļiem Oblāte dodas, ğērbusies tāpat kā visi pārējie, bet iekšēji viņa jūtas ieğērbta žēlastības "mētelī", ko izsaka viņas liturğiskais tērps.

"Lai Kungs tevi pasargā, pārklājot tev savu ēnu, Viņa paspārnē tu varēsi cerēt, Viņa patiesība tevi apņems kā bruņas," šādu lūgšanu saka Ğenerālā māsa, sniedzot Oblātei liturğisko tērpu.

Ar pravieša Isaja vārdiem Oblāte savam Kungam varēs sacīt: "Tu esi mani ietērpis pestīšanas drānās (..) kā līgavu, kas izgreznota dārgakmeņiem." Gaišzilais plīvurs, zīme, ka tā nēsātāja pieder vienīgi Kristum, simbolizē apmetni, kurā bija tērpta Marija, Paļāvības Jaunava, kas atbalsta un kā māte ir nomodā par katru Oblāti un to ievada kontemplācijas, ieklausīšanās, kalpošanas, līdzatpestīšanas noslēpumos.

Tērps, plīvurs un krucifikss, kuru Oblāte saņem, ir zīmes, kas pauž vēlmi pēc uzticības, tās ir spēks un gaisma, ejot pa ceļu, kas ir atdošanās Dieva gribai un nodomiem. Ar drosmi un pazemību Oblāte kļūst par svētuma un visaptveroša brālīguma apustuli, lai ikviens un it visi varētu iepazīt, pieņemt un pilnībā izdzīvot mīlestību ne tikai uz Dievu bet arī uz saviem brāļiem un māsām.