"Man slāpst," saka Jēzus pie krusta. Viņš runāja par savām slāpēm nevis pēc ūdens, bet pēc mīlestības.

Lūk, kāpēc mēs esam šeit – lai remdētu Jēzus bezgalīgās slāpes pēc dvēselēm, pēc mīlestības, pēc laipnības un pēc līdzjūtības.

Atcerēsimies svētās Terēzes no Lizjē vārdus: "Kā lai izrādu savu mīlestību, jo mīlestība taču parādās darbos?" Mazais bērns Terēze kaisīs ziedus: "Es nepalaidīšu garām ne mazāko upurīti, ne skatienu, ne vārdu. Es vēlos gūt labumu no vismazākajiem darbiņiem un veikt tos ar mīlestību… Es dziedāšu vienmēr, pat ja rozes būs jāizvelk no ērkšķiem, un jo garāki un asāki būs mana dziesma."

Viņa teica: "Mūsu Kungam ir vajadzīga mūsu mīlestība. Viņam nav vajadzīgi mūsu darbi."

Tas pats Dievs, kurš sludina, ka Viņam nav vajadzības mums atklāt, vai Viņš ir izsalcis, neatsaka sev palūgt mazliet ūdens no samarietes. Viņš bija izslāpis, bet, kad Viņš teica: "Dod Man dzert," Viņš, visuma Radītājs, lūdza mīlestību no saviem radījumiem." Māte Terēze

Tavas slāpes

"Kungs Jēzu, no krusta augstumiem Tu ļāvi mums saklausīt savu lūdzošo balsi; Tu pievilki mūs pie sevis, kā Tu to biji solījis, un mēs atnācām, lai izpildītu Tavas vēlēšanās.

Runā Kungs, jo Tavs Vārds mums ir Tava griba; saki, ko Tu vēlies, - un tā mums būs pavēle.

Taču Tava izkaltusī mute nespēj izteikt neko citu kā “Sitio".

Kungs, mēs saprotam Tavas dieviķās slāpes, kas visu Tavu mūžu – no Sihāras akas līdz Kalvārijas kalnam – Tevi dedzināt dedzinājušas, un mēs esam gatavi tās remdēt.

Mēs vēlamies – tāpat kā Tu – gaidīt mūsu brāli, kurš nomaldījies grēkā, iet meklēt pazudušo avi, noliekties pār ļaunuma kūrēju ievainoto ceļinieku, kavēties sarunā ar samarieti, kurai vajadzīgs dzīvības ūdens.

Ikvienai no šīm dvēselēm, Kungs, mēs vēstīsim, ka vienīgi Tu esi miers un patiesā atpūta un ka vienīgi caur Tevi mēs varam nonākt līdz Tēva pilnībai.

Mēs atstāsim aiz sevis Tavas pēdas, mēs pacietīsim nogurumu, lai sekotu Tev soli pa solim. Kungs, esi mums līdzās!

Un kad cilvēciskais trauslums liks mums svārstīties, dari, lai no krusta augstumiem skaļāk atskan Tavs “Man slāpst" kā atgādinājums par mērķi, kas mums jāsasniedz.

Jāsasniedz, taču ne vieniem, Kungs, bet kopā ar daudziem brāļiem, kurus mēs gribam atgriezt pie Tevis, kas esi mūžīgais Gans."

Guljelmo Džakvinta