Bartolo Longo piedzima 1841.gada 11.februārī turīgā un tradicionāli kristīgā ģimenē. Studiju gados Universitātē viņš uz kādu laiku attālinājās no ticības, lai vēlāk pie tās atgrieztos ar daudz lielāku pārliecību.

Bartolo ieguva jurista diplomu, taču nekavējoties atstāja algotu darbu, lai ziedotu savu dzīvi žēlsirdības darbiem. 1872.gadā viņš apprecējās un sāka strādāt ar Pompejas ielejas iedzīvotājiem, uzsākot katehēzes nodarbības un mācot Rožukroņa lūgšanu tiem, ar kuriem tikās. Visu savu dzīvi viņš veltīja rūpēm par bērniem un jauniešiem: līdzās baznīcai, kas pēc Bartolo iniciatīvas tika uzcelta Pompejā, viņš uzbūvēja patversmes, skolas un darbnīcas, bet vēlāk arī tipogrāfiju.

1879.gadā viņš nodibināja Dominikāņu māsu – 'Pompejas rožukroņa meitu' – kongregāciju, savukārt 1897.gadā – institūtu cietumnieku bērnu izglītošanai. Ar lielu dedzību viņš centās radīt plašu kustību pasaulē, lai tiktu izsludināta dogma par Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanu.

Dziļa bija Bartolo Longo mīlestība pret Mariju. Kad tika restaurēta Jaunavas glezna, kas atradās Pompejas baznīcā, viņš tai veltīja šādus vārdus: “Skaistuma, maiguma un majestātes gaisma plūst no tās acīm un liek saliekties ceļiem un pukstēt sirdij ikvienam, kas, šajā svētnīcā ienācis, ar ticību tuvojas šai senajai gleznai."

Bartolo Longo mirst 1926.gada 5.oktobrī Pompejā.

1980.gada 26.oktobrī Svētais Tēvs Jānis Pāvils II pasludināja viņu par svētīgu.