Bernards piedzima 1090.gadā Dižonā, Burgundijā, dziļi kristīgā ģimenē. Viņš mācījās Sv. Vorles reliğiskajā institūtā Šatijonā (Châtillon-sur-Seine), taču, saņēmis piedāvājumu gatavoties garīdznieka karjerai Vācijā, atteicās no tā, jo vēlējās sevi veltīt Kungam, bet ne tāpēc, lai veidotu karjeru. Kopā ar dažiem draugiem iestājas klosterī Sito (Citeaux), kur mēģināja dzīvot saskaņā ar benediktīniešu regulas sākotnējo garīgumu. Bernarda ierašanās radīja uzplaukumu un modināja jaunus aicinājumus.

Piecus gadus vēlāk Bernards kopā ar divdesmit biedriem tika izraudzīts jaunas abatijas dibināšanai vietā, kas līdz tam tika saukta par Rūgto ieleju. Viņš to pārdēvēja par Gaismas ieleju: Klervo. Pirmie Bernarda biedri visi kā viens bija muižnieku dēli, taču vēlāk Bernarda piemēram sekoja arī daudzi neizglītoti zemnieki. Mūki deva ieguldījumu klostera kopienas dzīvē, pievēršoties lauksaimniecībai un lopkopībai; šajos sektoros attīstījās tam laikam modernas tehnikas. Bernards saviem mūkiem bija piemērs Regulas ievērošanā un skolotājs tās izskaidrošanā. Īpaši nozīmīgi ir viņa darbi par pazemību un Dieva mīlestību. Iegrimis mistiskā vienotības ar Dievu pieredzē, Bernards bija jūtīgs pret Baznīcas vajadzībām. Viņš atbalstīja un par Pētera likumīgo pēcteci visiem lika atzīt pāvestu Inocentu II. Teoloģiskajā strīdā ar Abelardu viņš nelikās mierā tikmēr, kamēr nebija panācis pēdējā doktrīnas nosodījumu Sensa koncilā.

Bernards, Marijas slavinātājs, visiem ieteica viņu ņemt par paraugu savā dzīvē; viņš augstu vērtēja ikvienu sievieti.

Bernards mirst 1153.gada 20.augustā Klervo un 1174.gadā tiek pasludināts par svēto, savukārt 1830.gadā - par Baznīcas doktoru.