Luijs Martēns un Zelija Gerēna – Sv. Terēzes no Bērna Jēzus vecāki – apprecējās 1858. gada 13. jūlijā, Alenkonā. Kopš bērnības kā Luijs tā Zelija domāja, ka viņu personiskais aicinājums būs reliģiskā konsekrācija. Taču abus Dieva apgaismotas personas no tā atturēja. Kad apprecējās, viņi mīlestību uz Kungu ienesa arī savā laulības dzīvē. Tā izveidojās ģimene, kura vēlējās it visā sekot Kunga gribai.

Luijs bija pulksteņmeistars, bet Zelija darināja mežģīnes. Jau kopš pirmās grūtniecības – un to pavisam bija deviņas – Zelija savu bērnu dzimšanu sagatavoja, uzticoties un it visu Dievam uzticot. Savu mātes stāvokli viņa izdzīvoja visos tā aspektos: gan prieku par bērnu pieaugšanu, gan lielas sāpes par dažu nāvi, kas tomēr nekavēja turpināt ticēt Kungam. Zelija nepazaudēja mīlestību arī grūtībās īpaši vienas – meitas Leonijas audzināšanā. Ikvienā situācijā viņa ļāva Dievam darboties. Savā mājā, kopīgi ar vīru, Zelija audzināja bērnus, tos izglītojot arī garīgi, iepazīstinot ar Dieva mīlestību un ticību Viņam.

Dažiem radiniekiem, tai skaitā brāļa sievai, ar kuru tā aktīvi sarakstījās, Zelija ir veltījusi daudzas vēstules. Tajās varam atklāt viņas iekšējo bagātību. Zelija brālim raksta: “Man, kura ciest nevaru nepateicīgas personas, jāsāk pārmest pašai sev, jo neesmu nekas cits kā īsta nepateicīgā. Tādēļ vēlos nopietni mainīties, un esmu to jau sākusi. Kopš kāda laiciņa meklēju katru iespēju pasacīt ko labu par to kundzi. Tas man izdodas visai viegli, jo attiecas uz ļoti labu personu, kura to ir pelnījusi daudz vairāk nekā tie, kuri viņu izsmej, mani ieskaitot."

Zelija mira no neārstējamas slimības 1877. gadā, kad Terēzīte bija vēl pavisam maziņa. Vīrs Luijs savās dziļajās sāpēs nenoslēdzās un turpināja ar mīlestību rūpēties par bērniem, it īpaši par Terēzi.

Pēc Terēzes iestāšanās Karmelā Lizjē, tēvu piemeklēja garīga slimība, taču apskaidrības brīžos, viņš savas ciešanas upurēja Dievam. Tēvs izjuta lielu prieku un pateicību redzot savas meitas konsekrētas Dievam.

1894. gadā Luijs Martēns nomira.