Staņislavs Kostka – Jauniesauktais Jēzus Rotā – ir viens no pazīstamākajiem un visvairāk godinātajiem poļu svētajiem. Viņš ir dzimis 1550. gada oktobrī, Roskovā, netālu no Varšavas.

Staņislava tēvs – princis Jans Kostka – bija militārais komandieris un Krakovijas senators. Pirmos gadus par zēna formāciju rūpējās privātie skolotāji, bet 14 gadu vecumā ar rakstisku pavēli Staņislavs kopā ar brāli Paolo tika nosūtīti uz Vīni, lai mācības turpinātu jezuītu koledžā. Ceļā viņi apmeklēja arī slaveno Čenstohovas Dievmātes Sanktuāriju. Tajā brīdī savu dzīves ideālu Staņislavs izteica ar frāzi : “Es esmu radīts lielākām lietām".

Jaunietis dzīvoja intensīvu garīgo dzīvi un kādam biedram bija atzinis, ka pirmā lieta, kuru no savas bērnības atceras, ir kāds spēcīgs mīlestības piedzīvojums, kurā viņš sevi pilnībā uz visiem laikiem bija atdevis Dievam.

Vīnē Staņislavs lūdza, lai viņu uzņem Sv. Barbaras vārdā nosauktajā Mariāniskajā kongregācijā. Kopā dzīvošana ar raksturā un dzīvesveidā tik atšķirīgo brāli Paolo kļuva visai problemātiska. Kad pēc Jezuītu koledžas slēgšanas brāļi Kostkas apmetās īrētā dzīvoklī, Staņislavs vēl vairāk tika pakļauts nepastāvīgā un patvaļīgā Paolo temperamenta varai.

1566. gada decembrī Staņislavs saslima. Ar šo brīdi ir saistītas divas slavenas epizodes, kas vēlāk kļuvušas par tik daudzās gleznās atveidotu sižetu. Pirmā epizode ir brīnumainā veidā saņemtā Komūnija, kuru Staņislavam pasniegusi Sv. Barbara. Otrā epizode ir saistīta ar notikumu, kad pēdējā slimības naktī jauneklim parādījusies Marija ar Jēzus Bērniņu uz rokām un teikusi, ka vēlas, lai viņš tiktu uzņemts Jēzus Rotā. Tam sekoja brīnumaina izdziedināšana.

1567. gadā, pabeidzot mācības, Staņislavs lūdza viņu uzņemt Jēzus Rotā. Zinot savas ģimenes nepārvaramo pretestību, jauneklis izlēma no Vīnes bēgt. Zēns devās uz Vāciju, kur vērsās pie Ziemeļvācijas provinciāļa – tēva Pjetro Kanīzija. Tas, viņu iepazinis, paturēja pie sevis un vēlāk nosūtīja uz Romu. Tur Staņislavs satikās ar ģenerālo prioru tēvu Frančesko Bordžu, kurš savā laikā, lai sekotu Jēzus Rotā Ignācijam Lojolam, bija atteicies no augsta sociālā stāvokļa. Patiesi, šis priors savulaik bijis Gandijas hercogs, Katalonijas valdnieks un imperatora Kārļa V ministrs.

1567. gada 28. oktobrī Staņislavs uzsāka noviciātu Jēzus baznīcai blakus esošajā mājā, kas pēc trim mēnešiem tika pārcelts pie Sv. Andreja Kvirināla baznīcas.

Staņislavam Kostkam piemita ass prāts un stingra griba. Viņš izcēlās ar savu ticību Euharistijai un izrādīja īpašu godināšanu Jaunavai Marijai, kuru vienmēr dēvēja par “savu Māti".

1568. gada10. augustā parādījās pirmie simptomi slimībai, kas Staņislavu pāragri aizsauca mūžībā. Zēns nomira 15. augustā – Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos.

Staņislava Kostkas beatifikāciju ievadīja Pāvests Klements VIII 1604. gadā. Par Svēto viņu pasludināja pāvests Benedikts XIII 1726. gadā, kad Staņislava Kostkas kults Universālajā Baznīcā jau bija strauji izplatījies.