20-to gadu vajāšanu laikā nomocītā meksikāņu jezuīta stāsts

Dienās, kad tuvojas Lielais Gavēnis un Pāvesta Franciska apustuliskais ceļojums uz Meksiku, mēs pievēršam savu skatienu svētīgajam Migelam Augustīnam Pro, meksikāņu priesterim, kurā ir atmirdzējis tas spožais stars, kas nāk no Jēzus blāzmas, liesmojošās gaismas visu cilvēku dzīvībai.

Migels Augustīns Pro piedzima Gvadelupē 1891. gada 13. janvārī lielā ģimenē, kurā bija seši brāļi un sešas māsas. Pirmais aicinājums sekot evaņģēliskajai dzīvei nāca no tēva liecības, kurš bija kalnrūpniecības inženieris un veda savu dēlu uz raktuvēm, lai viņam rādītu vienkāršo ļaužu neērtības, grūtības un sāpes. Kopābūšana ar tiem lika bērnā nobriest dziļai līdzjūtībai pret nabaga ļaužu problēmām. Vēlāk, apgaismots ar divu māsu paraugu, kuras bija izvēlējušās nodoties reliģiskajam ceļam, Migels divdesmit gadu vecumā paklausīja Dieva gribai, kas to aicināja būt kopā ar Jēzu.

Meksikāņu Baznīcas vajāšanu dēļ jezuītu vadītājs ieteica novičiem pamest Meksiku. Tamdēļ Migels Augustīns Pro devās uz Nikaragvu, Spāniju un Beļģiju, kur 1925. gadā tika ordinēts par priesteri. Garīgais nemiers viņa ģimenes un viņa nācijas cilvēku vajāšanu dēļ viņā kļuva par gluži vai „endēmisku” stāvokli, tik ļoti, lai izraisītu līdzjūtības pārdzīvojumu iekšējos orgānos, radot pat veselības problēmas. Šī iemesla dēļ apmēram gadu pēc savas ordinācijas jaunais priesteris nolēma atgriezties savā zemē, lai būtu tuvu savai ģimenei un meksikāņu tautai, katru savā misijā sastapto cilvēku aplipinot ar prieku, pilnu ar kristīgo cerību, svinot Svēto Misi, sniedzot sakramentus un ar pārliecību un drosmi sludinot Evaņģēlija Labo vēsti.

Visus šo misionāra darbus tēvs Pro paveica, neskatoties uz savu vājo veselību. Viņa radošums, dažādos veidos pārģērbjoties, lai slēptu no meksikāņu valsts kontroles iestādēm savu priestera misiju, un viņa lielā mīlestība pret Dievu un pret tuvāko viņu aizveda līdz pat viņa sāpju un vajāšanu likstu apgrūtinātās tautas nomalēm. Pro sāka kontrolēt policija, un vēlāk viņš tika notiesāts uz nāvi, pamatojoties uz nepatiesu apsūdzību par piedalīšanos atentātā pret kādu ģenerāli. Apsūdzība balstījās uz izdomātu pamatojumu: pagātnē viņam piederējusi mašīna, ko izmantoja atentāta veicēji. Līdz pat savas dzīves pēdējiem brīžiem Pro turpināja turēt krucifiksu vienā un rožukroni – otrā rokā.

Dažus mirkļus pirms nošaušanas Migels Augustīns Pro izteica saviem ieslodzītājiem vēlmi kādu brīdi veltīt lūgšanai. Tuvumā mūrim, pie kura tika nostādīts ikviens, kuram bija jātiek nošautam ar ložu krusu, Migels Augustīns Pro nometās ceļos, pieņēma savā sirdī šo situāciju kā Dieva gribas izpausmi, tad piecēlās, izpleta rokas kā krustā un sagatavojās mirt, piedodot saviem slepkavām un skaļā balsī kliedzot: “Lai dzīvo Kristus Karalis!”

Bija 1927. gada 23. novembris. Viņa bērēs piedalījās apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku, kas viņu uzskatīja par Baznīcas mocekli jau pirms viņa beatifikācijas, kas notika 1988. gada 25. septembrī, Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā.

Migela Augustīna Pro dzīve patiešām ir kristīgās dzīves kopsavilkums: kristīgā apmācība ģimenē, īstenota gan ar vārdiem, gan liecību, iekvēlināja viņa sirdi, uzturot vienmēr dzīvu un degošu atmiņas liesmu par saviem ģimenes locekļiem un savu tautu.

Mīlestība pret saviem tautiešiem ir bijusi neatņemama šī lielā svētīgā dzīves sastāvdaļa: būt par savas zemes vīriešu un sieviešu apspiešanas liecinieku bija viņa atbilde Dieva aicinājumam kalpot savas nācijas cilvēkiem, par spīti valdības pretestībai un vājajai veselībai.

Šis svētuma un mīlestības pret savu zemi piemērs ir kā apgaismojoša bāka daudzām pasaules tautām. Pietiek aizdomāties par daudzu nāciju, tādu kā Sīrijas, Irākas, Lībijas, Ķīnas, Ziemeļkorejas, un daudzu citu zemju situāciju, kur kriestieši tiek vajāti viņu ticības dēļ. Daži nolemj pamest savu zemi, bet ir daudz misionāru, kas turpina palikt šajās vietās, ik dienas riskējot ar savu dzīvību aiz mīlestības pret Kristu un pret visnabadzīgākajiem, pamestākajiem un cietošākajiem cilvēkiem. Daudzi mocekļi arī šodien tiek barbariski nogalināti viņu kristīgās ticības dēļ. Viņu pastorālā centība un bezbailīgā drosme, kas izpaužas viņu misijā, ir liecība, ko maz izplata masu saziņas līdzekļi, bet ko ļoti novērtē kristīgā tauta, kas gūst entuziasmu un drosmi, lai stātos pretī savas personīgās dzīves izaicinājumiem.

Eiropas un Amerikas kontinentos novērojam dažādas vajāšanas formas, kas cenšas iznīcināt sabiedrības kristīgās vērtības, izsmeļot no cilvēka viņa cilvēciskuma pilnību un atņemot cilvēcisko cieņu, kas ir viņa esības, kas radīta pēc Dieva attēla un līdzības, pamats.

Šajā skumjajā sociālajā kontekstā kļūst ārkārtīgi būtiski apmācīt, atbalstīt un vadīt tādas personības kā Migels Augustīns Pro, kas var vērst savas pūles uz apņemšanos evaņģelizēt, iemiesot patiesu materiālu un garīgu atbalstu un dāvāt tuvību, kas pilna ar kristīgo brālību un cilvēcisko solidaritāti.

Migela Augustīna Pro dzīves epilogs ir autentiska un ticama liecība. Nodošanās līdz galam, arī tad, kad kļūst nepieciešams atdod paša dzīvību, ir tā patiesības, mīlesības un svētuma sēkla, kas var atmodināt no neticības mūsu sabiedrību, kas pārāk bieži ir ērtībās ieslīgusi, karjerisma un patērētājkultūras maldināta, pašpietiekamības apburta un mūžības ilgu iemiedzināta.

Kad cilvēks nepaceļ acis uz debesīm, lai pārdomātu savu izcelsmi, savas esamības jēgu un savu galīgo likteni pēc nāves, dzīves motors apstājas un tiek zaudēts mīlestības, sapratnes, piedošanas, labsirdības un pieķeršanās dzīvīgums, kas ir mūsu līdzības Dievam atšķirošās un raksturīgās iezīmes.