Sociālais garīgums

Daži pamatprincipi attiecībā uz starptautisko kārtību

Saskaņā ar Dieva ielikto dabisko tieksmi cilvēkā, visas pasaules tautas veido vienotu “saimi”, kurai jāveicina cilvēces kopīgais labums.

Bagātāko nāciju pienākums ir palīdzēt ekonomiski un sociāli mazākattīstītajām valstīm, vienlaikus respektējot to atšķirīgo raksturu un politisko brīvību.

Migrācijas likums ir balstīts uz dabiskajām tiesībām, kas nosaka, ka zemes labumi ir vienlīdz pieejami visiem, kā arī uz tautu solidaritāti starptautiskās kopienas ietvaros. Ieinteresētajām valstīm būtu jāsniedz palīdzība pārceļotājiem, saskaņā ar visu cilvēku kopīgo labumu.

Zemes labumu izmantošana un tiesības uz īpašumu

Zemes labumi ir paredzēti visu cilvēku lietošanai. Cilvēka, īpaši ģimenes galvas, cieņa un atbildība liek kopīgo labumu pārvaldīt tā, it kā tas būtu personisks. Tātad, privātīpašums ir dabiskas tiesības, kas ir nepieciešams, lai labumi tiktu izmantoti lietderīgi, rūpīgi un miermīlīgi. Pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam ir nepieciešams kaut kādā mērā piedalīties privātīpašumā.

Privātīpašuma sabiedriskais aspekts uzliek pienākumu īpašniekiem savus labumus pārvaldīt tā, lai zemes labumi bez šķēršļiem būtu universāli pieejami un pārpalikums tiktu ieguldīts mazāk turīgo uzturēšanai. Tomēr tiesības uz īpašumu ir un paliek personiskas tiesības un tām nekad nebūs vienīgi sociāla funkcija.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

No Pāvesta Franciska sprediķa (24.09.2013)

Jēzus mūs vienmēr gaida. Tā ir Dieva pazemība.

Gan smagos brīžos, gan arī skaistos brīžos viena lieta paliek vienmēr nemainīga: Kungs ir klāt, Viņš nekad neatstāj savu tautu! Jo tai grēka, pirmā grēka dienā, Kungs pieņēma lēmumu un izdarīja izvēli: veidot vēsturi ar savu tautu. Un Dievs, kuram nav vēstures, jo Viņš ir mūžīgs, vēlējās veidot vēsturi, iet blakus savai tautai. Viņš vēlējās vēl vairāk: kļūt par vienu no mums un kā mēs. Viņš vēlējas iet kopā ar mums Jēzū. Un tas vēstī un liecina par Dieva pazemību.

Pazemība. Dievs vienmēr gaida. Dievs ir mums blakus, Dievs iet ar mums. Viņš ir pazemīgs un mūs vienmēr gaida. Jēzus mūs vienmēr gaida. Tā ir Dieva pazemība. Un Baznīca ar prieku dzied par šo Dieva pazemību, kas mūs pavada, tāpat kā to darījām līdz ar Psalma vārdiem. „Iesim ar prieku Kunga namā!” Iesim ar prieku, jo Viņš mūs pavada, Viņš ir ar mums. Un Kungs Jēzus mūs pavada arī mūsu personīgajā dzīvē – ar Sakramentiem. Sakraments nav vis kāds maģisks rits. Tā ir tikšanās ar Jēzu Kristu. Mēs satiekam Kungu. Un Viņš mums ir blakus un mūs pavada.

Ja Viņš iegāja mūsu vēsturē, ienāksim arī mēs vēsturē kopā ar Viņu, vai vismaz lūgsim žēlastību ļaut rakstīt vēsturi kopā ar Viņu: lai Viņš raksta mūsu vēsturi. Tā ir droša!”

I. Šteinerte, Vatikāna radio

Ģimene dabisko tiesību un Baznīcas doktrīnas gaismā

Laulāto vienotības būtiskākie mērķi ir bērnu radīšana un audzināšana, savstarpējā palīdzība laulāto mīlestībā un ikdienas dzīvē.

Mūsdienu ģimeņu krīzes risinājums ir jāmeklē laulāto vienības būtiskāko vērtību un ģimenes kā sabiedrības daļas pamat funkciju: ģimenes autoritātes, tiesību un pienākumu pēcnācēju audzināšanā, atjaunošanā un respektēšanā no valsts puses.

Ģimenes kā iekšējas vienības mērķis, uz ko tā tiecas ar cilvēciska darba pūlēm, ir vairot sabiedrības labklājību.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Pāvesta Benedikta XVI katehēze, 2013. gada 27. februārī

Šajos pēdējos mēnešos jutu, ka mani spēki vājinās un neatlaidīgi prasīju Dievam lūgšanā apgaismot mani ar savu gaismu, lai es varētu pieņemt pareizo lēmumu, ne manam, bet gan Baznīcas labumam. Esmu spēris šo soli, pilnīgi apzinoties tā nopietnību un novitāti, taču to darīju ar dziļu mieru dvēselē. Mīlēt Baznīcu nozīmē arī būt drosmīgam izdarīt smagas, sāpīgas izvēles, vienmēr paturot acu priekšā Baznīcas, nevis pašu labumu.

Atļaujiet man vēlreiz atgriezties 2005.gada 19.aprīlī. Lēmuma nopietnība saistās ar faktu, ka no tā brīža es vienmēr un uz visiem laikiem esmu sevi atdevis Kungam. Vienmēr – kurš uzņemas Pētera kalpojumu, tam vairs nav nekādas privacy. Vienmēr un pilnībā viņš pieder visiem, visai Baznīcai. Viņa dzīvei, tā sakot, tiek pilnīgi laupīta privātā sfēra. Es varēju pārliecināties, un arī šobrīd pārliecinos, ka dzīve tiek saņemta tieši tad, kad tiek dāvāta. Pirms brīža teicu, ka daudzi cilvēki, kuri mīl Kungu, mīl arī Pētera pēcteci un ir viņam pieķērušies; ka pāvestam patiešām ir brāļi un māsas, dēli un meitas visā pasaulē, un ka viņš jūtas drošs jūsu apskāvienos; jo viņš vairs nepieder sev, bet gan visiem un visi pieder viņam.

 

“Vienmēr” vienlaikus ir arī “uz mūžiem” – jo vairs nav iespējams atgriezties privātajā dzīvē. Arī mans lēmums atteikties no aktīvās kalpošanas man to nedos. Es neatgriežos privātajā dzīvē, lai ceļotu, tiktos, ietu uz pieņemšanām, piedalītos konferencēs u.tml. Es nepametu krustu, bet jaunā veidā esmu pie Krustā Sistā Kunga. Uz mani vairs negulstas Baznīcas pārvaldes vara, bet es palieku lūgšanas kalpojumā, tā sakot, svētā Pētera aplokā. Svētais Benedikts, kura vārdu pieņēmu kā pāvests, šajā ziņā man būs liels piemērs. Viņš mums rādīja dzīvi, kas, neatkarīgi no tā, vai dzīvota aktīvā vai pasīvā veidā, pilnībā ir Dieva darbs.

 

Pateicos visiem un ikvienam arī par cieņu un sapratni, ar kādu uzņēmāt šo svarīgo lēmumu. Es turpināšu pavadīt Baznīcu ar lūgšanu un pārdomām; ar to veltīšanos Kungam un Viņa Līgavai, ko vienmēr ik dienas esmu centies pilnībā izdzīvot līdz šim un tā vēlos dzīvot vienmēr. Lūdzu atcerēties mani Dieva priekšā, un īpaši lūgties par kardināliem, kuri ir aicināti tik svarīga uzdevuma veikšanai, kā arī par jauno apustuļa Pētera pēcteci. Lai Kungs viņu pavada ar sava Gara gaismu un spēku!

Piesauksim Jaunavas Marijas, Dieva un Baznīcas Mātes aizbildniecību, lai Viņa pavada ikvienu no mums un visu Baznīcas kopienu. Viņai mēs uzticamies ar lielu paļāvību.

 

Dārgie draugi! Dievs vada savu Baznīcu, vienmēr to uztur, arī un, galvenokārt, grūtos brīžos. Nekad nezaudēsim šo ticības vīziju, kas ir vienīgais patiesais Baznīcas un visas pasaules ceļa redzējums. Lai mūsu sirdī, ikviena no jums sirdī, vienmēr ir priecīga pārliecība, ka Kungs ir mums līdzās, ka Viņš mūs nepamet, ka Viņš ir mums tuvu un ieskauj mūs savā mīlestībā. Paldies!

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Šogad mēs vairāk paliksim pie ticības, Pāvests mūs uz to aicina. Tās patiešām ir durvis, kā mums to saka Svētie Raksti un atgādina Pāvests. Iespējams, ka sākotnēji šīs durvis ir ļoti šauras, un mēs tās varam paplašināt visas dzīves laikā. Jo plašākas kļūst šīs durvis, jo vairāk Dieva realitāte ienāk mūsu dzīvē. Ticība apgaismo šīs durvis, kļūst spožas. Tā ir kā sava veida acs, kura raugās uz pasauli, lietām, realitāti. Un es domāju, ka tas ir tas, kas ko ir domājis svētais Pāvils rakstot efeziešiem: „Lai godības Tēvs izgaismo jūsu acis.” Tās ir acis, kas katru reizi atveras, lai redzētu pasauli kāda tā ir. Ticība burtiski nozīmē atklāt jaunu pasauli. Tieši tādēļ Jāņa evaņģēlijā nākšanu gaismā simbolizē notikums par no dzimšanas aklo, kurš sāk redzēt. Viņš bija akls, un tagad redz. Šīs ticības durvis atver kāda roka. Pirms tam es teicu tās atver divas rokas: žēlastība, kas ir Dieva roka, kas palīdz glābt dzīvību, un cilvēka roka, kas stiepjas, lai saņemtu šo dāvanu.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi

(turpinājums sekos)