Sociālais garīgums

No Pāvesta Franciska sprediķa (2013.g.11.novembrī)

“Tas, kurš nenožēlo grēkus, bet tēlo, ka ir kristietis, nodara lielu ļaunumu Baznīcai,” Tas, kurš ziedo Baznīcai, bet zog no valsts, ir netaisnīgais, kurš dzīvo divkāršu dzīvesveidu.

Kad Jēzus lūdz piedot septiņas reizes dienā, Viņš „zīmē” savu attēlu,” „bēda tam, caur kuru nāk ieļaunojumi”. „Atšķirība ir tā, ka grēcinieks savu vainu nožēlo, prasa piedošanu, jūtas vājš, jūtas Dieva bērns, pazemojas un lūdz tieši pestīšanu no Jēzus. Taču tas, kurš ieļauno, par ko ieļauno? Par to, ka nenožēlo izdarīto. Viņš turpina grēkot un kristieti tikai tēlo. Tas ir divkāršs dzīvesveids. Un divkāršais kristieša dzīvesveids nodara lielu ļaunumu, lielu ļaunumu. „Bet es esmu Baznīcas labdaris! Es bāžu roku kabatā un ziedoju Baznīcai”. Taču ar otru roku viņš zog – zog no valsts, no nabadzīgajiem. Zog! Tas ir netaisnīgi. Tas ir divkāršs dzīvesveids. Un viņš ir pelnījis – to saka Jēzus, nevis es – ka viņam kaklā uzkar dzirnakmeni un iemet viņu jūrā. Jēzus šeit nerunā par piedošanu.

„Tas ir tāpēc,” ka šī persona krāpj, un kur ir krāpšana, tur nav Dieva Gara.” „Tā ir atšķirība starp grēcinieku un krāpnieku. Tas, kurš dzīvo divkāršu dzīvesveidu, ir krāpnieks. Citāds ir tas, kurš grēko un gribētu negrēkot, bet ir vājš. Viņš iet pie Kunga un prasa piedošanu. Viņam Kungs vēl labu. Viņš viņu pavada un ir kopā ar viņu,”. Un mums ir jāsauc sevi par grēciniekiem – jā, visiem, jo visi tādi esam. Korumpētie – nē! Korumpētais ir sastindzis pārticības stāvoklī, viņš nezina, kas ir pazemība. Jēzus šiem korumpētajiem teica: „Jūs esat kā izbalsināti kapi, kas izskatās skaisti no ārpuses, bet iekšpusē ir satrunējuši un pilni ar beigtiem kauliem.” Visi pazīstam kādu, kas atrodas šādā situācijā, un cik lielu ļaunumu tas nodara Baznīcai! Korumpētie kristieši, korumpētie priesteri… Cik daudz ļaunuma viņi nodara Baznīcai! Jo viņi nedzīvo Evaņģēlija garā, bet pasaulīguma garā”.

„Nokrāsots satrunējums: tāda ir korumpēta cilvēka dzīve. Un Jēzus viņiem neteica „grēcinieki”. Viņš teica „liekuļi”! Un cik skaists ir pirmais gadījums, vai ne? Ja viņš kaut septiņas reizes dienā būs pret tevi sagrēkojis un nāks pie tevis, sacīdams: „Es nožēloju!”, tad tu viņam piedosi. Jēzus to dara ar grēciniekiem. Viņš nepagurst piedodams, Viņš tikai prasa, lai nedzīvotu divkāršu dzīvi. „Piedod, Kungs, esmu grēcinieks!” Bet ej uz priekšu, ej uz priekšu, es zinu! Un tāpat Kungs. Lūgsim šodien Svētā Gara žēlastību, kurš bēg no jebkādas krāpšanās, lūgsim žēlastību atzīt sevi par grēciniekiem: esam grēcinieki. Grēcinieki – jā. Korumpētie – nē!”

I. Šteinerte, Vatikāna radio

Ģimenes garīgums

Dzīvības svētums

„Ikvienam nedzimušajam bērnam ir Kunga seja.

Nedzimušie, vecie, slimie „nav atmetami”. „Šodienas sabiedrībā, ar veselību saistītās profesijas dažkārt spiestas nerespektēt dzīvību. Ārsta mērķis, ir vienmēr aizsargāt un veicināt dzīvību.

1. Pirmās pārdomas, kurās es gribētu ar jums dalīties, ir šādas: mūsdienās mēs novērojam paradoksālu situāciju attiecībā uz mediķa profesiju. No vienas puses mēs redzam, ka – padies Dievam – medicīnas nozarē ir progress, pateicoties zinātniekiem, kuri dedzīgi un pašaizliedzīgi strādā, lai atklātu jaunas ārstniecības metodes. Taču no otras puses ārstiem pastāv risks zaudēt savu identitāti, kuras pamatā ir kalpošana dzīvībai. Kultūras dezorientācija tādējādi skārusi arī šādām ietekmēm šķietami nepieejamu jomu: jūsējo – medicīnu. Kaut arī pēc būtības viņi kalpo dzīvībai, veselības profesionāļi dažkārt ir spiesti dzīvību ignorēt. Kā mums to atgādina Enciklika ‘Caritas in Veritate’: „Atvērtība dzīvībai ir patiesas attīstības centrā.” Patiesa attīstība nav iespējama bez atvērtības dzīvībai. „Ja tiek zaudēta personiskā un sabiedrības jutība attiecībā uz jaunas dzīvības pieņemšanu, tad izgaist arī citas pieņemšanas formas, kas ir svarīgas sabiedrībai” (n.28). Šo paradoksālo situāciju redzami atklāj fakts, ka reizē ar jaunu tiesību piedēvēšanu indivīdam vai pieņemšanu par pašsaprotamām no viņa puses, dzīvība ne vienmēr tiek sargāta kā primārā vērtība un ikviena cilvēka pirmtiesības. Medicīnas gala mērķis ir un paliek dzīvības aizsargāšana un veicināšana.

Pāvesta Franciska uzruna katoļu ginekologiem

Kungam, kas uzrunāja viņu caur eņģeļa balsi,
Bezvainīgā pilnīgi sevi atdod, sakot savu “Fiat!”
Kungs uzrunā mūs arī šodien
caur ticības eņģeli,
un Viņa balss ir neatlaidīga...
Mums atliek tikai atdot sevi Viņam līdz galam
mīlestības pilnā “Fiat!”

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Priesteriskā brālība

Guljelmo Džakvinta piedzima Noto, Sicīlijā, 1914.gada 25.jūnijā. Kad viņam bija 11 gadi, ģimene pārcēlās uz Romu, kas bija būtisks pagrieziena punkts viņa dzīvē. Viņš iestājās Romas seminārā un kļuva priesteris 1939.gada 18.martā. Tai pašā gadā turpināja licenziāta studijas, bet 1947.gadā ieguva doktorāta grādu utroque iure.

Savu pastorālo kalpojumu sāka Romas Madonna delle Monti baznīcā. 1946.gadā sāka strādāt Romas Kūrijas juridiskajā nodaļā, 1961.gadā kļuva par Kūrijas ģenerālsekretāru.

1947.gada maijā G. Džakvinta uzsāka veidot kustību “Pro Sanctitate” ar mērķi veicināt iekšējās dzīves apustulātu un izpratni par universālo aicinājumu uz svētumu. 1950.gada 1.maijā viņa vadībā kopienas dzīvi sāka pirmās Apustuliskās Oblātes. 1957.gadā, pateicoties G. Džakvintas iniciatīvai, Romā tika svinēta pirmā Vispasaules svētdarīšanas diena.

Vatikāna II koncila izziņošana 1959.gadā un tā norise (1962-1965) palīdzēja G. Džakvintam nobriest pārliecībā, ka šajā Baznīcai svarīgajā brīdī ir svarīgs arī kustības ieguldījums, no jauna atklājot un uzsverot vispārējo aicinājumu uz svētumu. No pēdējo gadu atklājumiem zinām, ka G. Džakvintam, pateicoties draudzībai ar vairākiem koncila tēviem, īpaši kard.Ferdinando Čento, izdevās veicināt Koncila konstitūcijas Lumen Gentium 5.nodaļas izklāstu, kuras tēma ir vispārējais aicinājums uz svētumu.

1968.gadā viņš kļuva par Karini titulārbīskapu un Tivoles diecēzes administratoru. 1974.gadā kļuva par Tivoles diecēzes bīskapu līdz pat 1987.gadam, kad tika pieņemta viņa demisija. G. Džakvinta nomira 1994.gada 15.jūnijā.

2004.gada 17.martā pāvesta vikārs kardināls Kamillo Ruini parakstīja dekrētu par beatifikācijas procesa sākumu Romas diecēzē. Tajā citastarp lasām: “Dieva cilvēks, apdāvināts ar dziļu cieņu un iniciatīvas spēju, ar spēcīgu raksturu un noturīgu gribu, uzticīgs priesterības harizmai, vienmēr paklausīgs pāvestam un Baznīcai. Dieva kalps, jūtot un uzsverot, ka aicinājumā uz svētumu ietverts katra cilvēka dziļākais aicinājums, mācēja likt ticīgo un kustības Pro Sanctitate piederīgo sirdīs slāpes pēc dievišķā, lai Dievs piepildītu savas ilgas sasniegt katru radību ar savu mīlestību un pestīšanu.”

Pr. Gaetano Zitto

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Runājot par ticību, kas mūs attaisno, svētais Pāvils citē slaveno Habakuka pravietojumu: „Taisnīgais dzīvos no ticības.” Dievs mums prasa paļauties uz Viņu, paļauties uz Viņa taisnīgumu neskatoties uz dzīves pārbaudījumiem. Risinājums nav tanī, ka problēma izzūd, bet tanī, ka mēs pieaugam ticībā. Jo ticība mums palīdz baudīt dievišķos mierinājumus, iepriecinājumus arī tad, kad atrodamies pārbaudījumos, jo šīs pasaules pārbaudījumi vēl nav pārgājuši, bet Dievs jau mums dāvā savus iepriecinājumus. Svētais Jānis savā pirmajā vēstulē mums raksta, ka „šī ir tā uzvara, kas ir uzvarējusi pasauli, tā ir mūsu ticība.” Vienīgi ticība palīdz mums dzīvot drošībā, raudzīties uz Dievu nevis mūsos pašos. Vienīgi ticība mums palīdz skatīties tālāk, uz priekšu. Tā mums palīdz neapstāties un pāri pār visam – neraudzīties atpakaļ. Man prātā nāk Bībeles pants par Lota sievu, ko lasām Radīšanas grāmatas 19. nodaļā, no 15. līdz 17. Pantam. Lota sieva atskatoties atpakaļ kļūst par sālsstabu. Mēs zinām, ka Lots, Ābrahama brāļadēls pēc šaubām tomēr piekrīt pamest Sodomu ar visu ģimeni. Dieva eņģeļi viņu pamāca, lai nekāda iemesla dēļ viņš neatskatās atpakaļ. Sodoma un Gomora tiek iznīcināta to grēku dēļ, kas tajās tika veikta, bet Lots par to šaubījās. Un Dieva vēstneši paņēma viņus aiz rokām – Lotu, viņa sievu un abas meitas, jo Kungs gribēja paglābt Lotu un viņa ģimeni. Un viņi to izveda ārpus pilsētas. Izvedot no pilsētas, viens no eņģeļiem saka: „Paglāb savu dzīvību, neatskaties atpakaļ un neapstājies nekur lauku vidū. Atrodi patvērumu kalnos, jo savādāk tu mirsi.” Mēs zinām, ka Lota sieva nepaklausīja, viņa paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu. Un es domāju, ka šī epizode no Radīšanas grāmatas mums palīdz arī paraudzīties arī uz kristieša ticības ceļu. Lai paglabātu savu dzīvību, to aizvestu drošībā tā kā Kungs to vēlas, ir svarīgi ne vien iziet no pilsētas, iziet no šī iekšējā stāvokļa, kas mūs dažkārt bloķē un sasprindzina. Bet pāri pār visu paļauties uz Dievu, paļauties uz to, ka Dievs mūs vedīs pie rokas.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi

(turpinājums sekos)