Sociālais garīgums

Mīlestībai ir plašs darba lauks

5. Mīlestībai ir plašs darba lauks, un Baznīca vēlas sniegt savu ieguldījumu ar tās sociālo doktrīnu, kas attiecas uz personu tās kopumā un uz visiem cilvēkiem. Ir tik daudz brāļu un māsu, kas dzīvo nabadzībā un gaida palīdzību; ir tik daudz apspiesto, kas gaida taisnību; ir tik daudz bezdarbnieku, kas gaida darbu, un tik daudz tautu, kas gaida cieņu. “Kā gan var būt, ka mūsdienās joprojām ir cilvēki, kas mirst no bada? Vai kas nolemti analfabētismam? Vai tādi, kam trūkst elementāras mediciniskās aprūpes? Vai tādi, kam nav jumta virs galvas? Dažādu nabadzības izpausmju uzskaitījumu var turpināt bezgalīgi, ja tās tradicionālajiem veidiem pieskaitām jaunos, kuri nereti skar finansiāli pārtikušus sektorus un grupas, kas pakļautas bezjēdzīgas dzīves bezcerībai, narkotiku atkarībai, bailēm no pamestības vecumā vai slimībās, izstumšanai vai sociālai diskriminācijai... Un kā gan mēs varam palikt vienaldzīgi ekoloģisko katastrofu priekšā, kas plašas mūsu planētas teriritorijas padara neapdzīvojamas un cilvēkam naidīgas? Vai sastopoties ar grūtībām nosargāt mieru, ko tik bieži apdraud postoša kara rēgs? Vai redzot cilvēktiesību pārkāpumus, kam pakļauti tik daudzi cilvēki, īpaši bērni?”

No Baznīcas sociālās mācības kompendija

Šis nams –Dono di Maria- ir vieta, kas māca mīlēt.
Tā ir mīlestības skola,
kas māca iziet pretī katram cilvēkam.
Iziet ar mīlestību”
Pāvests Francisks

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

“Ģimene, ko radījusi un dara dzīvu mīlestība, ir cilvēku – laulāto, vecāku un bērnu, dzimtas – kopiena. Tās pirmais uzdevums ir uzticīgi dzīvot la realtà della comunione (komūnijas realitāti?), pastāvīgi cenšoties veidot patiesu cilvēku kopienu. Šī uzdevuma iekšējais princips, pastāvīgais spēks un galīgais mērķis ir mīlestība, jo bez mīlestības ģimene nav personu kopiena, tā nevar dzīvot, augt un pilnveidoties kā personu kopiena.

m. Angela Anna TOZZI, scic

Jēzu, dāvā man žēlastību,
  lai es prastu pacietīgi gaidīt 
un ar ticību īstenot Tavas iedvesmas.

Vairāk par visu es ilgojos
  palikt svētā draudzībā ar Tevi, 
lai varu būt kopā ar Tevi, Kungs,
  būt mierīgā un sirsnīgā sarunā ar Tevi,
  Tēva Vārds, kas kļuvi miesa – 
Mistiskās Miesas sirds un dzīvība.

Tikai tā dzimst patiesa brālība –
  gan dievišķa, gan cilvēciska –, 
jo, pateicoties šai vienotībai ar Tevi, 
es varu būt Tavs pieņemtais brālis 
un Marijas, Tavas Mātes, dēls.
Svētīgais pāvests Jānis XXIII

Priesteriskā brālība

Jauni priesteri jauniem cilvēkiem

Nešaubos, ka arī jūs izjūtat grūtības, kuras visi, un, iespējams, jo īpaši mēs, Kristus priesteri, patlaban izdzīvojam.

Ja arī nevēlamies būt traģiski un apokaliptiski, tomēr nav šaubu, ka ejam pretī ļoti intensīvam, kā arī sarežģītam vēsturiskam periodam. Pietiek minēt dažas lietas, lai par to pārliecinātos.

Cilvēce, neskatoties uz kariem un pretošanās kustībām, iet pretī vienotībai, līdz pēc pāris gadiem pienāks brīdis, kad izveidosies viena cilvēce, kurā liela nozīme nebūs vairs tikai miljoniem protestantu, bet arī afrikāņu, indiešu, ķīniešu tautām, kuras bieži vien neatzīst kristīgās tradīcijas.

Kāda tad būs mūsu reliģijas un katoliskās doktrīnas ietekme, ja mēs daudzu vidū kļūsim par nelielu procentu?

Jau šodien var manīt iespaidīgās rītdienas zīmes un būtu bīstami, ja mums nebūtu drosmes šīs zīmes skatīt vaigā.

Teorētiskais un praktiskais ateisms, kas kļūst arvien pārliecinošāks, cīņa pret pašiem būtiskākajiem dabas likumiem, tiekšanās pēc arvien lielākas labklājības, kas vienmēr nav gana un kura piedāvā nekontrolējamus apmierinājumus, daudzu necieņa vai vismaz nerūpēšanās par garīgajām un reliģiskajām vērtībām. Tās ir tikai dažas, varbūt ne visbūtiskākās lietas, par kurām būtu rūpīgi jāpadomā.

Varbūt mums būtu jāzaudē drosme šajā situācijā? Jēzus atbilde, jo īpaši mums, viņa priesteriem, taču ir skaidra: „Uzticieties man, es esmu uzvarējis pasauli” (Jņ.16,33).

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

“Pievērsīsimies šodien Jēzum,
kurš vienmēr grib,
lai mēs visi tuvojamies Viņam.”
Pāvests Francisks

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijā

Tomēr pamatu pamatos man ir jāsaka, ka mans patiesais mājoklis ir Dievs. Manas patiesās mājas ir Kristus. Man ir vajadzīgas šīs mājas, nunciatūra. Man ir nepieciešamas šīs mājas, kas ir brālība ar priesteriem un bīskapiem. Bet es arī zinu, ka mājas, kur man vienmēr un visur ir iespējams dzīvot ir Dieva nams, kas ir Mīlestība. Un tā ir tā dāvana, ko Jēzus mums atnes kļūstot cilvēks, Ziemassvētkos. Viņš nāk, lai dāvātu pats Sevi kā mūsu mājas. Mājas, kurās vienmēr ir atvērtas durvis mums. Otrdien man būs satikšanās ar Lietuvas prezidenti. Es lūdzu, norunāju tikšanos, un tā man tika piešķirta. Ar Dievu nav jāsarunā konkrēts tikšanās laiks. Mēs varam pie Viņa doties audiencē ikreiz, kad to vēlamies. Un Viņš ir mūsu mājas. Šādi arī Dievs caur pravieti Nātanu labo Dāvida apņemšanos celt Dieva namu. Un Viņš saka: “Redzi, Es esmu Tavs mājoklis, Tavas mājas.” Un Jēzus to atkārto mums sakot: “Es esmu Jūsu mājas.” Un mēs ienākam šajā mājā pateicoties Marijai. Tāpat kā katrs no mums var būt mājoklis citam, ja mēs otram cilvēkam sakām “jā”, ja mēs viņu pieņemam. Un lai šajos Ziemassvētkos mūsu sirdīs paliek šī dziļā apziņa, ka lai arī šīs daudzās mājas, katram no mums ir savas mājas, bet mūsu patiesās mājas ir Dievs, kas ir Mīlestība.

Apustuliskais nuncijs Mons. Luidži Bonacci