Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Džakvintas garīgums

Džakvinta juta, cik dramatiski dzīvi ietekmēja II pasaules kara gadi, radot konfliktu starp tumsu un gaismu. Kāds ceļš ejams, lai atrisinātu vēstures drāmu? Vai kristietis var bezkaislīgi noraudzīties uz to, kas notiek? Kādus norādījumus lai dod cilvēku ikdienai? Viņš sev jautā, vai par svētiem piedzimst vai par tādiem kļūst? Tādā veidā viņā izveidojās un nobrieda “evaņģēliskā maksimālisma” aicinājums, kura mērķis ir aicināt uz kristīgu dzīvi, kas pēc iespējas līdzinās Evaņģēlijam, jo tieši caur Evaņģēliju visīstākajā veidā cilvēks var sevi realizēt un kļūt patiesi laimīgs. Džakvinta atklāja Jēzu Kristu kā svētuma avotu, paraugu un ceļu, kā pilnības paraugu un cilvēka personības vispilnīgākās realizācijas paraugu.

Jau no sava pirmā izdevuma Gesù nel dramma sociale (Jēzus sociālajā drāmā, 1951) viņš saprata savas kalpošanas galveno jēgu – tā ir klausīšanās Dievā un cilvēkā. Viņš to darīs vienmēr, jo vienmēr ilgojās piepildīt Kristus lūgumu: “Man slāpst!”, kā arī iekšējās un eksistenciālās slāpstošā cilvēka vajadzības. Ir tā it kā ar vienu ausi viņš klausītos Dievā, ar otru – cilvēkā. Tas ir kā Jēzus dialogs ar samariešu sievieti pie akas Sihemā.

Līdzās ieklausīšanās aspektam neatņemams bija arī studiju un iedziļināšanās aspekts, lai dotu kristīgas un vērā ņemamas atbildes. Šīs pārdomas un studijas viņš pēc tam piedāvāja kā vadlīnijas un apustulātu paša dibinātajai organizācijai.

Pr. Gaetano Zito

Ģimenes garīgums

Būt par „līdz-māti” un „līdz-tēvu” „atkritumu kultūrā”

2. Otrs punkts: šajā pretrunu kontekstā Baznīca apelē pie sirdsapziņas, pie visu veselības aprūpes profesionāļu un brīvprātīgo sirdapziņām, īpaši vēršoties pie jums, ginekologiem, kas esat aicināti sadarboties jaunu dzīvību dzimšanā. Īpašs ir jūsu aicinājums un misija, kas prasa mācīšanos, sirdsapziņu un cilvēcību. Bija laiks, kad sieviete, kas palīdzēja dzemdībās, tika saukta par „līdz-māti”: viņa bija kā māte līdzās otrai, īstajai mātei. Arī jūs esat „līdz-mātes” un „līdz-tēvi”, jā – arī jūs. Plaši izplatītai derīguma mentalitātei, „atkritumu kultūrai”, kas tagad pārņēmusi daudzu sirdis un prātus, ir augsta cena: tā pieprasa cilvēku likvidēšanu, īpaši to, kuri ir fiziski vai sociāli vājāki.

Mūsu atbilde šai mentalitātei ir izlēmīgs un noteikts „jā” dzīvībai. „Cilvēka pirmās tiesības ir viņa dzīvība. Viņam ir arī citi labumi un daži no tiem vērtīgi, taču šis ir fundamentāls – tas ir nosacījums visiem pārējiem” (Ticības Mācības kongregācija, Deklarācija par abortiem, 1974.gada 18.novembris, n.11). Lietām ir cena un tās tiek pārdotas, bet cilvēkiem ir cieņa, viņi ir vērtīgāki nekā lietas, un tiem nav cenas.

Tomēr tik bieži nonākam situācijās, kurās redzam, ka tieši dzīvībai ir viszemākā vērtība. Tieši tāpēc pēdējos gados cilvēka dzīve visā tās pilnībā ir kļuvusi par Baznīcas Maģistērija prioritāti, īpaši attiecībā uz visneaizsargātākajiem, proti, invalīdiem un slimajiem, bērniem un tiem, kas vēl nav dzimuši, kā arī veciem cilvēkiem. Trauslajā cilvēkā ikviens no mums ir aicināts atpazīt Kunga seju, kurš, būdams cilvēka miesā, piedzīvoja vienaldzību un vientulību, kam bieži pakļauti paši nabadzīgākie gan jaunattīstības zemēs, gan vispārējas labklājības sabiedrībās. Katrs bērns, kas nedzimis tiek nolemts abortam, nes Jēzus Kristus seju – Kunga seju, kurš vēl pirms savas dzimšanas un tūlīt pēc piedzimšanas piedzīvoja pasaules noraidījumu. Un ikviens vecs cilvēks, pat ja viņš vai viņa ir slims vai tuvu savas dzīves noslēgumam, nes Kristus seju. Viņi nav atmetami kā nederīgi, kā to piedāvā „atkritumu kultūra”. Viņi nav atmetami.

Pāvesta Franciska uzruna katoļu ginekologiem

Priesteriskā brālība

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas dzīvē

1. Universālais aicinājums uz svētumu un garīdzniecība

Kā zinām, Vatikāna II koncils iezīmēja pagrieziena punktu attiecībā uz garīgumu un priesteru kalpojumu. Īpaši jau dekrētā Presbyterorum ordinis atrodamas atkārtotas (pavisam 26) norādes uz svētumu, svēttapšanu, svētajiem kā priesteru dzīves normālu stāvokli. Būtisks fragments tajā veltīts priesteru svētdarīšanas kalpojumam caur sakramentiem un Euharistiju (5.p.). Īpaši tiek uzsvērta priesteru kā pilnībai aicinātu cilvēku dzīve – viņiem ir pienākums tiekties uz pilnību (III nod., 12.p.). Tomēr galveno jauninājumu salīdzinājumā ar pagātni ietver 13.punkts, kas skaidro, ka priestera funkciju īstenošana prasa un veicina svētumu. Saskaņā ar iepriekš pastāvošo tradīciju pastorālā darbība tika uzlūkota kā kavēklis priesteru personiskā svētuma sasniegšanai. Tika uzskatīts, ka aktivitātes, kurās priesteris tika iesaistīts, traucē viņam dzīvot intensīvu garīgo dzīvi. Vienlaikus bija izplatīta pārliecība, ka klosterļaudis var labāk nodoties personīgajai askēzei, pateicoties labvēlīgai klostera videi, kā arī sakārtotai un pastāvīgai dievbijības praktizēšanai. Abos gadījumos svarīga bija personiskā tiekšanās uz svētumu.

Turklāt pēc II pasaules kara vēl saglabājās viedoklis par priesteri kā tādu, kam jāspēj īstenot dažādas funkcijas: kalpošana ietvēra uzdevumu nodrošināt pieeju sakramentiem, vadīt katehēzi, organizēt apvienības, īstenot karitatīvo un palīdzības darbu, nodarboties ar baznīcu restaurāciju, celtniecību u.tml. aktivitātēm, kas var kalpot svētdarīšanai, kā to apliecina atsevišķi pagātnes gadījumi (Arsas prāvests, Jānis Bosko (Giovanni Bosco), Džuzepe Kafaso (Giuseppe Cafasso)), taču tādi pienākumi patiesībā ietekmēja garīgo dzīvi, un tādējādi kalpošana bija šķērslis svētumam. Šo svēto pagātnes priesteru piemērs joprojām uzlūkojams kā individuālu pūliņu rezultāts, kam trūka būtiskās saiknes ar ekleziāla kopienu, ar vietējo Baznīcu.

Pr. Gaetano Zitto

Dievs, mans Radītāj, Tu esi man devis šo dzīvību,
lai es to izlietotu, kalpojot Tev.
Un tāpēc es Tev to dāvāju, es to pilnīgi veltu Tev.
Es vēlos būt un dzīvot tāpēc,
lai kalpotu Tev ar mīlestību, kādu Tu no manis gaidi.

Svētais Jānis Ēds

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Un tādēļ ir jāraugās uz priekšu, nevis uz aizmuguri kā Lota sieva. Jo raudzīties atpakaļ varētu izsaukt, ka mēs atgriežamies noteiktā situācijā, kad mēs nonākam tādās situācijās, kas mūs nedara brīvus, bet, kas mūs sastindzina, liekot mums palikt kā sāls stabiem, ja mēs varam lietot šo salīdzinājumu. Un tāpat ir svarīgi neapstāties kaut kur šī klajuma vidū, jebkurā klajuma vietā, bet gan vienmēr doties šī kalnu virzienā, kā tas ir teikts Lotam un viņa ģimenei. Tas nozīmē uzņemties arī šī ceļa grūtības kā brīvību. Izbēgot šī līdzenuma kārdinājuma, viss to, kas ir tikai šķietamība, kas mēģina mūs atraut no šī ceļa. Jāmeklē patvērums kalnā, tas nozīmē doties uz augšu, pretī Dieva vietai. Tas nozīmē vietu, kur varam satikt Dievu, piedzīvot viņa klātbūtni. Cik bieži kristieša dzīvi raksturo, ka mēs raugāmies paši uz sevi, kad mēs darām labu tikai sev.

Mums ir ļoti liels šis kārdinājums rūpēties tikai par sevi, atskatīties atpakaļ, kļūstot iekšēji tukšiem, vai kļūstot iekšēji par šiem sāls stabiem. Ticība ir tas, kas mūs mudina doties uz priekšu. Bet kā mēs varam iegūt šo ticību? Mēs runājam, ka ticība ir Dieva dāvana un cilvēka atbilde. Bet kā mēs varam ticību uzņemt. Ir kāda svētā Pāvila atbilde, kas man liekas ļoti skaidra. To viņš raksta vēstules romiešiem 10. nodaļā. Viņš raksta: „Ticība nāk no sludināšanas.” Tas nozīmē arī no klausīšanās. Ticība uz Kristu un Viņa augšāmcelšanos, šī ticība rodas, kad vārds tiek pasludināts, tā ir pieredze, kas Baznīcai ir kopš tās pirmsākumiem. Tas ir kaut kas vienreizīgs visā pasaulē. Kāds mākslas darbs rodas no iedvesmas. Filozofija rodas no domāšanas. Tehnika rodas no aprēķina, eksperimenta. Vienīgi ticība dzimst no klausīšanās. Visā tajā, kas nāk no cilvēka, sākumā ir doma un pēc tam vārdi, kas to izsaka. Bet tas, kas nāk no Dieva, kas ir virzīts uz cilvēka sirdi, ir pretēji – sākumā ir vārds, un pēc tam ir doma.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi

(turpinājums sekos)