Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G. Džakvintas uzskatos
Turpinājums no iepriekšējā numura

Viņš meklēja svētumu Rakstos, Tradīcijā, Liturģijā, antīko un moderno teologu darbos, svēto dzīves aprakstos un godināšanā, cilvēces vēstures lokos. It īpaši svēto biogrāfijas ļauj saprast, ka svētums ir iespējams visiem, visos laikos un katrā vietā. Džakvinta izskaidroja savas harizmas pamatus: mūsu aicinājumu uz svētumu nevaram uztvert kā “lielākoties praktisku problēmu”, bet kā nodošanos Dieva bezgalīgajai mīlestībai, kura “mūs aizskar mūsu sirds dziļumos un mūsu esības pamatos tā, lai Dieva mīlestība varētu pārņemt mūs pilnīgi tāpat kā Dievs ir sevi pilnībā atdevis cilvēkiem.”

No šīs viņa iniciatīvas dzima dažāda veida kopienas, kas kalpo universālam aicinājumam uz svētumu: kustības “Pro Sanctitate”, Apustuliskās Oblātes, Apustuliskie priesteri “Sodales”, laji – sociālie Animatori, organizācija “Sociālā brālība” (Fraternità Sociale). Tās ir vides, kas atspoguļo dažādus Baznīcas dzīves sektorus un dažādus cilvēku apstākļus, lai visi atrastu atbildi uz aicinājumu kļūt svētiem. Kam jācenšas kļūt svētam? Visiem. Kam ir jācenšas, lai utopija par svētumu kļūst realitāte? Visiem. Kam ir jārealizē mīlestības revolūcija? Visiem.

Pr. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kungs paļaujas uz jums „dzīvības Evaņģēlija” izplatīšanā

3. Trešais aspekts ir uzdevums: lieciniet par un izplatiet „dzīvības kultūru”. Jūsu piederība Katoliskajai Baznīcai ietver lielu atbildību: pirmām kārtām attiecībā uz sevi, cenšoties dzīvot saskaņā ar kristīgo aicinājumu, un tad attiecībā uz mūsdienu kultūru, palīdzot cilvēkiem apzināties transcendentālo dimensiju cilvēka dzīvē, Dieva radīšanas darba pēdas, sākot ar ieņemšanas brīdi. Tās ir jaunās evaņģelizācijas uzliktās saistības, kas nereti prasa iet pret straumi, maksāt personiski.

Kungs paļaujas uz jums „dzīvības Evaņģēlija” izplatīšanā. Raugoties no šādas perspektīvas, slimnīcu ginekoloģiskās nodaļas ir priviliģētas vietas liecināšanai un evaņģelizācijai, jo, lai kur Baznīca atrastos kā „dzīvā Dieva klātbūtnes nesēja”, tā vienlaikus kļūst par „patiesas cilvēka un pasaules humanizācijas instrumentu” (Ticības Mācības kongregācija, Doktrinālā norāde par dažiem evaņģelizācijas aspektiem, n.9). Cilvēkiem pakāpeniski apzinoties, ka medicīniskās aprūpes un palīdzības mērķis ir cilvēks, kas atrodas vājuma stāvoklī, veselības iestāde kļūst par „vietu, kurā ārstēšanas attiecības nav profesija – jūsu aprūpes attiecības nav darbs – bet misija; kur Labā Samarieša žēlsirdība ir pirmā mācība un kur cilvēka, kas cieš, seja ir paša Kristus seja” (Benedikta XVI uzruna Svētās Sirds Katoļu Universitātē, Romā, 2012.gada 3.maijā).

Dārgie draugi mediķi, jūs, kas esat aicināti rūpēties par cilvēka dzīvību tās sākuma fāzē, atgādiniet visiem ar faktiem un vārdiem, ka tā ir svēta un vērtīga visās tās fāzēs un jebkurā vecumā. Un dariet to nevis pārrunās par ticību – nē nē – bet ar prāta argumentiem, no zinātniskā viedokļa. Viena cilvēka dzīve nav svētāka par citu, tāpat kā viena cilvēka dzīve nav nozīmīgāka par citu. Veselības aprūpes sistēmas ticamība ir mērāma, ne vien balstoties uz tās efektivitāti, bet arī uzmanību un mīlestību pret cilvēkiem, kuru dzīvība vienmēr ir svēta un neaizskarama. Nekad neaizmirstiet lūgt Kungam un Vissvētākajai Jaunavai Marijai spēku labi darīt jūsu darbu un drosmīgi liecināt. Mūsdienās tam patiešām nepieciešama drosme – drosmīgi apliecināt „dzīvības Evaņģēliju”.

Pāvesta Franciska uzruna katoļu ginekologiem
Turpinājums no iepriekšējā numura

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura
Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas dzīvē

1. Universālais aicinājums uz svētumu un garīdzniecība

Te var būt lietderīgi izlasīt fragmenti no Svētās Semināru Kongregācijas prefekta kard. Džuzepes Pidzardo (Giuseppe Pizzardo) 1959.gada jūlijā rakstītās vēstules Parīzes arhibīskapam Morisam Feltēnam (Maurice Feltin). (Koncils tika izsludināts iepriekšējā gada janvārī.) No Romas tika saņemts rīkojums Francijas bīskapijai neļaut priesteriem strādāt fabrikā. Ko ietver priestera kalpojums? Kas ir priesteris? “Priesteris ir ordinēts, lai pildītu sakrālās funkcijas: upurētu Dievam svēto Misi un Baznīcas kopējo lūgšanu, izdalītu ticīgajiem sakramentus un sludinātu Dieva vārdu. Jebkādām citām priestera darbībām jābūt kaut kādā veidā pakārtotām šīm pamatfunkcijām vai jāizriet no tām kā praktiskām sekām, un visu, kas nav ar to savienojams, ir jāizslēdz no priestera dzīves.” Bez tam darbs fabrikā kavē priesteri “izpildīt visus lūgšanu pienākumus, ko Baznīca no viņa prasa ik dienas: svinēt svēto Misi, skaitīt Breviāra lūgšanas un rožukroni, kā arī veltīt laiku meditācijai un Vissvētākā Sakramenta adorācijai”.

Pr. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Kā lai pametu tevi, manis dēļ krustā sistā Mīlestība,
kuras rokas ir izstieptas lai apķertu manu grēku,
kuras acis lūdz no sirds atbildēt ar pilnīgu un uzticīgu mīlestību. "Man slāpst", un es atbildu: "Lūk, es esmu!"

Apustuliska Oblāte Pro Sanctitate Graciela Prestifilipo

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Līdz ar to cilvēks viens pats nevar nonākt pie ticības, tas ir atkarīgs no kāda notikuma, no šīs dāvanas. Bet, ja ticība rodas no klausīšanās, no pasludināšanas, kāpēc daudzi no tiem, kas ir dzirdējuši netic? Pāvils pats to redz un izsaka skumjos vārdos: „Ticība nāk no pasludināšanas, bet ne visi ir paklausījuši Evaņģēlijam.” Šāda konstatācija jau sniedz atbildi uz mūsu jautājumu, kādēļ ne visi, kas ir dzirdējuši jau tic? Skaidrojums ir tieši šeit – paklausībā. Tātad tas ir faktā, ka ne jau visi ir spējīgi, vai vēlas pievērsties šai ticībai, ka visi nevēlas paklausīt tai.

Tātad lūk kā ticība rodas – vispirms no apustuļu liecības, no ārējas un redzamas liecības, kas Baznīcā izplatās horizontāli. Un ir arī šī iekšējā, neredzamā, neatkārtojamā liecība, ja mēs tā varētu teikt, skar perpendikulāri, skar ikvienu, kas klausās, ikvienu, kas paklausa Evaņģēlijam. Un Pāvils parāda šo ticības ceļu, šo pilnīgo ticības ceļu – no ausīm pie sirds, no sirds pie lūpām. Ticība dzimst no klausīšanās, cilvēka ausis sasniedz šie vārdi: „Kristus ir augšāmcēlies.” Vārdi aiziet uz sirdi, un šeit notiek arvien jaunais ticības brīnums, šī noslēpumainā sastapšanās starp ticību un brīvību, starp Dieva žēlastību un cilvēka brīvību. Tas ir tieši tas, ko Pāvests atgādina „Porta Fidei” sākumā – šo ticības slieksni ir iespējams pārkāpt, kad tiek sludināts Dieva vārds un sirds ļaujas piepildīties ar pārveidojošo žēlastību. No sirds šis vārds ceļas uz augšu, sasniedz mūsu lūpas un kļūst kā ticības apliecināšana uz Jēzu Kristu – „ja tu ar savu muti atzīsi Kungu Jēzu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tad būsi pestīts.” (Rom 10:9-10)

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos