Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Turpinājums no iepriekšējā numura

Svētdarīt darbu, kļūt svētam strādājot

Ko šī Džakvintas pārliecība var nozīmēt tiem, kas darbojas profesionālā jomā vai arī tiem, kuriem ir īpaša sociāla atbildība?

Atspēriena punkts visiem, lai kāds būtu viņu sociālais statuss, ir tieši Kristības sakraments. Brīdī, kad saņēmām šo sakramentu, par mūsu dzīves aicinājumu kļuva aicinājums uz svētumu. Tas mums ir jāizpauž jebkurā dzīves statusā, lai kur ikdienā mēs būtu. Nav tādas cilvēciskas situācijas, aktivitātes un attiecību, kurās nav iespējams īstenot personīgo svētumu, kā arī sekojoši svētdarīt vidi, kurā cilvēks darbojas. Kad kristietis ļauj, lai viņa dzīvē īstenojas Dieva mīlestības projekts, viņš saprot, ka pasaule nav nosacīti sakārtota dažādu lietu montāža, bet tā drīzāk sastāv no sievietēm un vīriešiem, kā raksta Džakvinta: „No mūsu brāļiem, kuru dēļ Kristus mira pie krusta, pie kuriem Kungs mūs ir sūtījis un sūta kā savus apustuļus un kurus mums ir jāmīl.”

Svarīgi, tātad, ir izveidot pareizas attiecības starp cilvēkiem. Attiecību iespēja cilvēkiem ir ļoti svarīga, tās ir kā mīlestības saites, tā ir uzmanība attiecībā pret otru un pašam pret sevi, tās liek augt pašam un sabiedrībai. Attiecībās jāsaprot, ka dažādība ir resurss nevis trūkums, jāsaprot arī, ka nekad nevar izzināt otru pilnībā. Katrs no mums ir bagātība, brīnums gan pašam priekš sevis, gan citiem, tāpēc jācenšas rīkoties, izprotot un novērtējot gan sevi, gan arī novērtējot nevis samaļot miltos tuvāko.

Pr. Gaetano Zitto
turpinājums sekos

Ģimenes garīgums

No Itālijas Bīskapu komisijas Vispasaules Dzīvības dienas vēstījuma

Radīt nākotni

"Bērni ir kā mūsu acu zīlīte... Kas gan ar mums notiks, ja nerūpēsimies par savu redzi? Kā tad varēsim turpināt dzīvot?" Ar šiem vārdiem pāvests Francisks 28. Vispasaules jauniešu dienas atklāšanā aizvadītajā gadā visus aicināja uz dzīvības aizstāvību, atgādinot, ka radīšana ir nākotnes iedīglis. Bērns tiecas pretī rītdienai, sākot jau no tā brīža, kad atrodas mātes miesās, kad šo tālredzīgo un apzinīgo izvēli par viņa dzīvību pieņēma vīrietis un sieviete, kuri nolēma sadarboties ar Radītāju. Piedzimšana paver plašus horizontus nākotnes soļiem, kas veidos viņa, viņa vecāku un visas sabiedrības nākotni. Tā ir tā sabiedrība, kurā viņš ir aicināts dāvāt savu neaizvietojamo devumu.

Šai ceļā redzam "ciešu saikni starp audzināšanu un radīšanu, jo audzināšana rodas radīšanas aktā un turpinās tajā pieredzē, ko izdzīvo bērni. ”, apzinoties, ka "bērns iemācās dzīvot, skatoties uz saviem vecākiem un pieaugušajiem”. Katrs bērns ir "Kunga, kas mīl dzīvību" (Gudr 11,26) attēls, tā ir dāvana ģimenei un sabiedrībai. Radīt dzīvību nozīmē radīt nākotni, un jo īpaši radīt tagadni, šodienas krīzes apstākļos. Krīzi var pārvarēt, radot vecākiem tādus apstākļus, lai viņi var realizēt savas izvēles un savus projektus.

Radīt nākotni nozīmē saglabāt augstā līmenī attiecības starp mīlestību un atbalstu, kas ir nepieciešams, lai izveidotu vienotu un aizvien pieaugošu cilvēces kopienu, kura apzinātos, ka " tautai, kura neprot rūpēties par veciem cilvēkiem un maziem bērniem un jauniešiem, nav nākotnes, jo tā slikti izturas pret atmiņu un apsolījumiem”.

Nekad es nedrīkstu aizmirst savu postu,
lai par spīti savam pazemojumam un apjukumam, ar jo lielāku paļāvību
tiektos pie Tavas Sirds,
jo mana nabadzība ir tronis,
kurā valda Tava žēlsirdība un Tava mīlestība.

Svētīgais pāvests Jānis XXIII

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas dzīvē

Šo pienākumu īstenošanā netika iesaistītas ekleziālās kopienas, kas bija uzticētas viņu aprūpei, un nebija paredzēta priestera kalpošana sociālā jomā. Priesteris ir gans, kam jāgana ticīgie, no kuriem neko nevar saņemt; dažādi papildu pienākumi bija reāls kavēklis garīgajai dzīvei un disciplīnai, ko prasa askēze. Tajā pašā laikā bija izplatīta pārliecība, ka no Vēstules ebrejiem aizgūto redzējumu par priesteri kā ex homnibus assumptus, kā tādu, kas darbojas Kristus vārdā un tādējādi ir alter Christus, nepieciešams dziļi pārdomāt. Šī personas un priesteriskā kalpojuma kristoloģiskā dimensija bija nošķirta no eklezioloģijas. Ņemot vērā, ka arī eklezioloģijā notika būtiskas izmaiņas, pārskatot viedokli par Baznīcu kā perfektu un sakārtotu kopienu, bija skaidrs, ka arī priekšstatiem par priesteri jāmainās. Radikāla izmaiņa parādās Presbyterorum ordinis 13.punktā: “Priesteri sasniegs svētumu savā īpašajā aicinājumā, ja Kristus Garā patiesi un nenogurstoši veiks savas funkcijas”. Tādējādi pastorālais kalpojums tagad ir tas, kuru īstenojot, priesteri kļūst svēti. Turklāt dažādas garīdznieku apvienības var sniegt būtisku ieguldījumu “priesteru svētumā, viņiem īstenojot savu kalpojumu, un tādējādi kalpo visai priesteru kārtai” (8.p.). Tā, veltījot sevi kalpošanai visiem cilvēkiem, priesteri “var progresēt svētumā, ko saņēmuši no Kristus, līdz kļūst par pilnīgu cilvēku” (12.p.). Tādā veidā pārvarot līdz tam pastāvošo svētuma un cilvēcības pretnostatījumu, priesteris, kļūstot svēts, pilnībā realizējas kā cilvēks.

Prof. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Otrā meditācija

... Man liekas, ka skaisti ir tas, ko Pāvests saka, jo tas mums palīdz labāk pārdomāt ... Mēs runāsim par „Porta Fidei”. Es gribētu atsaukties uz Pāvesta vārdiem. Viņš uzsver, ka apustulis Pāvils, gandrīz nonācis pie savas dzīves beigām un vēršoties pie sava mācekļa Timoteja, viņam atgādina meklēt ticību ar tādu pašu noteiktību kā viņš bija jauns. Un Pāvests arī pievieno, ka mēs dzirdam šo pamudinājumu, kas ir vērsts uz ikvienu no mums, lai neviens nekļūtu slinks ticībā, jo tā ir mūsu dzīves pavadone, kas ļauj ar arvien jaunu skatienu uztvert brīnumveikumus, ko Dievs dara pasaulē.

Līdz ar to, saskaņā ar apustuļa Pāvila pamācību, nebūt slinkiem ticībā, bet gan spēt atklāt caur ticību Dieva brīnumdarbus. Es jau pašā sākumā teicu, ka ticība ir ļoti personisks akts. Nav iespējams ticēt, ja ne pirmajā personā. Mēs jau pieminējām Jēzu, kurš vēršas pie aklā no dzimšanas, vai pie Lācara māsas Martas ar jautājumu: „Vai tu tici?” Bet ticība nebeidzas šajā personīgajā ticības aktā.

Apgalvojums „es ticu” nes sev līdzi arī ticības komunitāro raksturu, mēs varam teikt: „mēs ticam.” Šī ticības ekleziālā Baznīcas forma ir ticības neatņemama sastāvdaļa. Ekleziālā forma nozīmē, ka tā pieder Baznīcai, kopienai. Mēs kādu dienu esam saņēmuši ticību no kāda cita, vai vismaz kāds mūs tajā ir stiprinājis. Ļoti zīmīgs ir Saula gadījums, kurš pēc tiešā, neparedzētā sastapšanās ar augšāmcelto Kristu atrod savu vadītāju Annanija personā. Analoģiski arī katrs no mums dalās ticībā ar to, kurš mums to ir pasludinājis. Kāds mums to ir nodevis tālāk, un līdz ar to mums arī ir kopīga ticība ar visiem, kas tic uz Viņu. Un šādi mēs dalāmies ar citiem ticībā. Un šādā nozīmē tas nav tikai personīgs akts. Mēs tajā dalāmies kopībā ar Baznīcu, kopībā ar visu Dieva tautu.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos