Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Turpinājums no iepriekšējā numura

Attiecības ir autentiskas tad, ja tās balstās mīlestībā. Mīlestība ir revolūcija, kura pārvērš dzīvi. Tā ir spēks, kas ļauj pārvarēt egoismu un šķelšanos, tā investē visās cilvēces jomās: “mīlestība ir pašaizliedzīga un godīga veltīšanās savā birojā un darbā, uzupurēšanās bez naida, bet sadarbības garā, lai palīdzētu veidot jaunu pasauli. Tā ir būtiska revolūcija, kura palīdz uzvarēt un stāties pretī netaisnībai.

Cilvēku, kas ir sociāla būtne, Dievs ir vēlējies kā attiecību būtni. To Viņš izveidoja, kā paraugu ņemot attiecības Trīsvienībā starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Kad cilvēks mīl un dzīvo harmoniskās attiecībās ar pārējiem, viņā atklājas dievišķie potenciāli, kas viņā jau ir, jo viņš ir Dieva radība. Cilvēks ir aicināts uzlūkot pasauli ar Dieva acīm un dzīvot, dāvājot sevi citiem. Tādā veidā cilvēks dzīvo harmonijā pats ar sevi, citiem un visu pārējo radību. Tad dzīvo kā samierināts cilvēks un veic miera darbus.

No tā, cik autentiskas attiecības izveidojas darba vidē, ir atkarīgs arī miers ģimenē un harmonija sociālajā vidē, kas ir veidi, kā tiek īstenota cilvēciskā brālība. Džakvinta raksta: “mēs neesam dzimuši, lai viens otru ienīstu, bet gan lai mīlētu un savstarpēji palīdzētu. Tātad te nav vietas vardarbībai un šķelšanai, netaisnībai, drīzāk cīņai par cilvēces pamatlikumu, kura mērķis ir īstenot sapni par vispārīgu brālību, kas pārvar jebkuras barjeras. Tikai brālīga vienotība spēs izglābt mūsu, brīvo cilvēku, nākotni.

Pr. Gaetano Zitto
turpinājums sekos

Ģimenes garīgums

1. jautājums. Bailes solīt “uz mūžu”

Svētais tēvs, mūsdienās daudzi cilvēki domā, ka solīt uzticību uz mūžu – tas ir kaut kas pārāk grūts; savukārt citi jūt, ka mērķis dzīvot kopā visu mūžu ir skaists, valdzinošs, bet tas prasa pārāk daudz, gandrīz vai neiespējamo. Mēs lūdzam jūs izteikt savu viedokli, lai mēs gūtu skaidrību šajā jautājumā.

Paldies par liecību un jautājumu! Nedaudz paskaidrošu: savus jautājumus jūs man atsūtījāt jau iepriekš, un tādējādi man bija laiks tajos iedziļināties un es varu sniegt pārdomātāku atbildi.

Svarīgi, lai jūs sev pajautātu, vai ir iespējams vienam otru mīlēt uz mūžu. Šodien ļoti daudzi cilvēki baidās izdarīt izšķirošo izvēli. Kāds puisis savam bīskapam sacīja tā: “Es vēlos kļūt par priesteri, bet tikai uz desmit gadiem.” Viņš baidījās izdarīt izšķirošo izvēli. Taču šīs bailes ir vispārējas, tās ir raksturīgas mūsu kultūrai. Šķiet neiespējami izdarīt izvēli, kas ietekmētu visu dzīvi. Šodien viss ātri mainās, nekas nepastāv ilgstoši … Šāda domāšanas veida ietekmē daudzi, kas gatavojas laulībai, saka: “Mēs paliksim kopā tik ilgi, kamēr starp mums būs mīlestība.” Un pēc tam? Visu labu un uz redzēšanos … Un tā laulība beidz pastāvēt. Bet ko mēs saprotam ar vārdu “mīlestība”? Vai tikai emocijas, psihofizisku stāvokli? Ja jau tā, tad, protams, uz tāda pamata nav iespējams celt kaut ko noturīgu. Bet, ja mīlestība ir attiecības, tad tā ir kaut kas tāds, kas attīstās, aug, un, izmantojot salīdzinājumu, mēs varam sacīt, ka tā ir kā ēka, kas tiek būvēta. Un ēku mēs būvējam kopā, ne jau vieni paši. Būvēt nozīmē sekmēt izaugsmi un to atbalstīt. Dārgie saderinātie, jūs gatavojaties kopā augt, būvēt šo ēku, lai vienmēr dzīvotu kopā. Jūs to nevēlaties celt uz emociju smiltīm, kas nāk un aiziet, bet uz patiesas mīlestības klints, un šīs mīlestības avots ir Dievs. Ģimene dzimst no šīs mīlestības ieceres, mīlestības, kas vēlas augt, tāpat kā būvē māju, lai tā būtu vieta, kur valda mīlestība, izpalīdzība, cerība un tiek sniegts atbalsts. Tāpat kā Dieva mīlestība ir nemainīga un pastāv vienmēr, tā arī mēs vēlamies, lai mīlestība, kas ir ģimenes pamatā, būtu pastāvīga un ilgtu visu mūžu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka mūs uzvar “paredzēts vienreizējai lietošanai” kultūra! Šī “paredzēts vienreizējai lietošanai” kultūra šodien pārņem visus. Tas nekur neder!

Pāvesta Franciska saruna ar saderinātajiem, kuri gatavojas laulībai
turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas dzīvē

Universālais aicinājums uz svētumu un garīdzniecība

Saskaņā ar to pašu 12.punktu priesteriem jāpieņem Koncila mērķis kā svarīgs un būtisks viņu kalpojumā, kas jāizdzīvo modernajā pasaulē. Šis punkts mudina priesterus tiekties uz svētumu, kuram pateicoties, iespējama efektīva kalpošana Dieva ļaudīm, kas uzticēti viņu aprūpei: “Tāpēc šī svētā Sinode, lai tiktu sasniegti tās pastorālie mērķi attiecībā uz Baznīcas iekšējo atjaunošanos, Evaņģēlija izplatīšanu visā pasaulē un dialogu ar moderno pasauli, mudina visus priesterus izmantot iedarbīgus līdzekļus, ko Baznīca ieteikusi, lai sasniegtu aizvien lielāku svētumu, kas tiem palīdzēs ik dienas kļūt par aizvien derīgākiem instrumentiem kalpošanai Dieva tautai”. Tātad priesteris top svēts kopā ar saviem ļaudīm, ar kuriem viņš ir vienots kristībā: pirms būt par priesteri, viņš ir kristietis, tāpat kā visi citi kristieši, un, tāpat kā viņi un ar viņiem, viņš ir aicināts pilnībā izdzīvot universālo aicinājumu uz svētumu. Priestera garīgums ir tieši saistīts ar kalpošanu kā īpašu veidu svētuma sasniegšanai; pastorāle dod viņam iespēju censties palīdzēt cilvēkiem, kuriem nepieciešams atbalsts, uzklausīšana un sapratne viņu problēmās un grūtībās. Priestera dzīves perspektīvai, uz kādu norāda Koncils, tādējādi ir skaidri noteikts mērķis, proti, svēttapšana – tā attiecas arī uz eklezioloģiju un priesteru gadījumā uzlūkojama divās kopienas dimensijās: kopībā ar kristīgo tautu un ar brāļiem ordinētajā priesterībā. Jau vairākus gadus pirms Koncila šo virzienu bija iesācis kāds jauns Romas priesteris, kurš no 1947.gada bija atklājis universālā aicinājuma uz svētumu skaistumu un spēku ne vien priekš citiem, bet arī sev: dons Guljelmo Džakvinta (Guglielmo Giaquinta). Jādomā, ka Presbyterorum ordinis lasīšana sniedza viņam īpašu prieku, apstiprinājumu līdz šim ietajam ceļam un atbildības sajūtu par to, lai ne vien pats personiski izdzīvotu, bet arī izplatītu priesteru vidū šo iedvesmojošo aicinājumu priestera kalpojumam un dzīvei.

Prof. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Laju garīgums

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Un šī Dieva tautas kopība, kā to māca Otrais Vatikāna koncils, ir ticīgo un ganu kopība. Anrī de Libaks, lielais 20. gadsimta teoloģijas vēsturnieks, kurš lielu daļu savu pētījumu ir veltījis tieši Baznīcai, runājot par Baznīcas ekleziālo raksturu, saka sekojošo: „Tas, kas tic uz Jēzu Kristu nevar būt nekas cits kā Jēzus Kristus Baznīca.” Līdz ar to kristiešu ticība ir līdzdalība Baznīcas ticībā, bet tā nav ticība uz Baznīcu, tā ir Baznīcas ticība. Līdz ar to kristīga dvēsele ir ‘baznīciska’ dvēsele. Raugoties šajā virzienā mēs sastopamies ar ideju, kas nemitīgi parādās Pāvesta maģistērijā. Pāvests Benedikts XVI saka, ka cilvēks nonāk saskarsmē ar Dievu caur savu tuvāko. Ir interesanta anekdote, ko ir uzrakstījis mūks Teofāns. Tas ir teiciens, kurš liek mums izkāpt no sava egocentriskuma, it īpaši tiem, kas domā, ka viņiem ir liela ticība. Šis mūks Teofāns ir rakstījis stāstus. Viņš raksta – Kādu dienu es sēdēju cienīgā apbrīnā, kamēr kāds vecs mūks atbildēja uz mūsu jautājumiem. Es pacēlu roku un viņam jautāju: „Pastāsti par sevi.” Viņš teica: „Par mani?” Un tam seko garš pārdomu brīdis. Viņš teica, ka mans vārds bija „es”, bet tagad tas ir kļuvis „tu.” Tātad mēs veidojam attiecības, komunicējam ar kādu „tu”, ar kādu citu personu, ar mums, ar jums, ar citiem. Un ar pārējiem mēs komunicējam caur ticības saturu. Un, ja mēs runājam kopīgu valodu, mēs sākam, ka mēs ticam uz to pašu. Piemēram, divi cilvēki, kas viens otru nepazīst, kuri nepieder vienai kultūrai, vai nerunā vienu un to pašu valodu, tomēr tic uz Jēzu Kristu. Viņi komunicē savā starpā caur ticību, vissvarīgākajās vietās. Viņi piekrīt, lai viņiem ir tās pašas atbildes par būtiskākajiem jautājumiem par cilvēku, no kurienes es nāku un uz kurieni eju, kas ir labs un kas ir ļauns. Tādējādi viņi dalās šajās atbildēs tieši ticībā. Līdz ar to šeit parādās ticības komunitārais raksturs. Un Pāvests Benedikts XVI to dara acīmredzami. Cilvēks nav viens pats aicināts uz pestīšanu, bet gan Baznīcas kopienas iekšienē.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos