Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Turpinājums no iepriekšējā numura

Jebkurš darbs, kas tiek godīgi veikts saskaņā ar to mērķi, ko Radītājs tajā ir ielicis, dod jēgu visai cilvēces eksistencei. Tas ir pamats un primārais ceļš uz personīgo svētumu. Un tomēr šī ceļa pozitīvie efekti sabiedrībā ne vienmēr ir uzreiz redzami: “Ir skaidrs, ka garīgajam risinājumam, ko piedāvājam, ir kāds trūkums – tas nerisina sociālās problēmas nekavējoties. Protams, ka daudz vairāk var iegūt caur streiku, pat caur vardarbīgu streiku, nevis caur lēnu un sarežģītu darbu, kura pamatā ir mīlestība.

Kļūstot svētam caur darbu un upurējot darbu, protams, nevar aizmirst par darbinieku tiesībām, bet jāatceras arī par darba devēja tiesībām. Mīlestības kultūra darbinieku un darba devēju redz brālīgā sadarbībā. Ja rīcība nesakņojas mīlestībā, bet personīgajās vai politiskajās interesēs, tikai šķiet, ka ir labi un vērtīgi rezultāti cilvēcisko attiecību līmenī un kopīgajam labumam.

Džakvintam īpaši mīļa ir garīguma un sociālā jautājuma attiecību tēma: “ja arī dažkārt ar šādu spēcīgu līdzekļu palīdzību ir iespējams un dažreiz pat ar matemātisku precizitāti un ātrumu sasniegt noteiktus mērķus, tomēr gandrīz vienmēr paliksim simptomātikas līmenī, jo netiek iznīcināts egoisms un naids. Tieši tāpēc mīlestības risinājums vienmēr ir un paliek vidziļākais līmenis, tā ir patiesā revolucionārā rīcība arī sociālajā ziņā.

Tikai tad, ja patiesi vēlas kopīgo labumu un ja dzīvo garīgas bralības skatījumā, var cerēt pozitīvi ietekmēt sabiedrību un darboties, lai padarītu to pieņemamāku cilvēkam: “Esam pārliecināti, ka jebkura tīri sociāla rīcība, ja arī to maskē ar kristieša rīcību, nespēs atrisināt pasaules problēmas, jo nespēs noslāpēt iedzimto cilvēcisko egoismu. Varam būt pārliecināti, ka pat visskaistākās tēzes par aicinājumu uz svētumu un garīgo brālību neko nesasniegs un neradīs garīgos atbalstītājus, kuri spēs tās īstenot dzīvē.

Pr. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

1. jautājums. Bailes solīt “uz mūžu”

Tad kā lai izārstē no šīm bailēm solīt “uz mūžu”? No tām var tikt vaļā, dienu no dienas sevi uzticot Kungam Jēzum un dzīvojot dzīvi, kas kļūst par diendienā ejamu garīgo ceļu. Un šis ceļš tiek veikts soli pa solim, laulātajam pārim kopā garīgi augot, kļūstot par vīrieti un sievieti, kas ir sasnieguši ticības briedumu. Jo “uz mūžu” – te nav runa tikai par ilgumu. Laulību nevar uzskatīt par izdevušos tāpēc vien, ka tā ilgi pastāvējusi. Svarīga ir arī tās kvalitāte. Palikt kopā un iemācīties mīlēt uz mūžu – tāds ir kristīgo laulāto pāru uzdevums.

Un man prātā nāk maizes pavairošanas brīnums – Kungs var pavairot arī jūsu mīlestību un katru dienu jums to sniegt svaigu un patīkamu. Viņam ir neierobežotas iespējas! Viņš jums sniegs mīlestību, kas kļūs par jūsu vienotības pamatu, un ik dienas to atjaunos, stiprinās. Viņš to darīs vēl lielāku, kad ģimenē ienāks bērni. Šajā ceļā ļoti svarīga un nepieciešama ir lūgšana. Ir jālūdzas vienam par otru un abiem kopā. Lūdziet, lai Jēzus vairo jūsu mīlestību. Lūgšanā “Tēvs mūsu” mēs sakām: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Laulātie var iemācīties arī šādu lūgšanu: “Kungs, dāvā mums šodien mūsu dienišķo mīlestību!” Jo laulāto dienišķā mīlestība ir maize, īsta dvēseles maize, kas dod spēku doties uz priekšu.

Un lūgšana: vai mēs varētu to pamēģināt kopā, lai iemācītos? “Kungs, dāvā mums šodien mūsu dienišķo mīlestību!” Visi kopā! [Saderinātie: “Kungs, dāvā mums šodien mūsu dienišķo mīlestību!”] Un vēlreiz! [Saderinātie: “Kungs, dāvā mums šodien mūsu dienišķo mīlestību!”] Tā ir saderināto un laulāto lūgšana. Māci mums vienam otru mīlēt, vēlēt labu! Jo vairāk jūs sevi Viņam uzticēsiet, jo vairāk jūsu mīlestība kļūs par tādu, kas pastāv “uz mūžu”, tā spēs atjaunoties un uzvarēs visas grūtības. Lūk, to, es gribēju sacīt, atbildot uz jūsu jautājumu. Paldies!

Pavesta Franciska saruna ar saderinātajiem, kuri gatavojas laulībai

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas dzīvē

No daudzajiem tekstiem, kuros, vēršoties pie priesteriem, Džakvinta apraksta, ko Svētais Gars viņam atklājis garajās un īpaši intensīvajās lūgšanu stundās, aprobežošos ar atsauci uz vienu vienīgu tekstu – “Jauni priesteri jauniem cilvēkiem” -, ļaujot runāt pašam Džakvintam:

“Var teikt”, viņš raksta, “ka Vatikāna II Koncils, darbojies un uzplaucis no nemiera un gaidām, saasināja vajadzību pēc cilvēkiem, kas spētu piešķirt seju šādam nemieram, izteikt skaidros vārdos nenoteikto murmināšanu. Bija jūtama nepieciešamība pēc priesteriem, kuri spētu stāties pretim milzu problēmām, kas aktuālas mūsdienu pasaulei, kas strauji attīstās, atrodoties mūsu personiskās un kolektīvās apziņas priekšā. Lai priesteri neciestu neveiksmi, tiem jāspēj uztvert konkrētā brīža satraukums un jauno laiku zīmes un jāprot sniegt dzīvības un pestīšanas atbilde.” (15.p.)

Priesteris ir aicināts dot Tēva mīlestību brāļiem: “Un tādēļ ir būtiski, lai šodienas priesteris, pilnībā ziedojies kalpošanai Dieva tautai un visai cilvēcei, veltot visus spēkus un uzņemoties jebkādus upurus, dotos visur, runātu ar visiem, no jauna sasietu pārrautās vienotības saites, visus sapulcinot ap vienu altāri, ap likumīgiem Dieva pārstāvjiem, gaidot vienīgā Glābēja Jēzus Kristus atgriešanos, mūsu visu Mātes – Bezvainīgās Marijas – mīlestībā. Vai to iespējams sasniegt? Protams. Ar nosacījumu, ka Pāvila evaņģēliskā prieterība paliek kā ideāls mūsu priesteriem, ka vēl ir priesteri, kas, pilnībā apzinoties savu līdzatbildību par visu Baznīcu, ciešā vienotībā ar hierarhiju prot dzīvot beznosacījuma misionāras ziedošanās, garīgu, diakona, eskatoloģisku, upura ideālu. Šī ir jaunā priesterība, kādu to apraksta Svētais Gars caur Vatikāna II Koncila dokumentiem un īpaši dekrētā “Presbyterorum Ordinis”” (19.-20.p.)

Prof. Gaetano Zito
turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Ar savu mīlestību Jēzus pievelk pie sevis ikvienas paaudzes cilvēkus. Katrā laikā Jēzus aicina cilvēkus uz Baznīcu ar pavēli, kas arvien ir jauna. To viņš saka „Porta Fidei” 7. paragrāfā. Līdz ar to Baznīcai ikviena realitāte ir vienlaicīgi ir gan personīga, gan komunitāra. Nekas nav pilnīgi individuāls. Iesākot tieši ar ticību, kas cilvēku ieved Dievā, kopībā ar Dievu, derībā starp Dievu un cilvēkiem un cilvēkiem savstarpēji. Tad, kad Jēzus sāk sludināt Debesu Valstību, Viņš sev pulcina apkārt jaunu Dieva tautu. Sākotnēji tā ir veidota no divpadsmit. Pēc tam Jēzus ar šo sakramentālo žestu, laužot maizi un lejot vīnu, saista ar Baznīcas kopības pilnību. Līdz ar to pestīšana neizpaužas kā Jēzus individuālā klātbūtne dažu cilvēku apziņā, bet dzīvajā sevis dāvāšanā. Viņš, kas ir dzīvs un klātesošs Baznīcā, to mēs redzam Viņa miesā. Jāpiekrīt Augustīnam, kurš runā par Baznīcu kā par Christus Tootus, kā par Visu Kristu. Līdz ar to mums ir jāraugas uz ticības komunitāro dimensiju, kas nevis iznīcina ticīgā personīgo „es”, bet gan dara iespējamu, ka katra ticīgā personīgais „es” neiekrīt kaut kādā viltus ticībā, ko mēs paši varam veidot, kas mūsdienās ir modē. Baznīca savā komunitārajā un attiecību dimensijā ir veidojoša, cilvēciskajai personai palīdz sasniegt cilvēcisko pilnību. Savukārt paša taisītā ticībā risks ar kuru mūsu laikmetā sastopamies ir individuālisms, kas raksturo mūsu laikmetu, kas vēlas ikkatru lietu ieslēgt tikai vienā objektā un līdz ar to neļauj satikt Citu. Piemēram, Jēzus no Nācaretes vēsturiskajā personā, bet tas nonāk pie tā, ka vienīgais ar ko mēs sastopamies ir pašu „es”. Citiem vārdiem sakot Dieva pestīšanas nodoms, ko Viņš ir atklājis Jēzū Kristū, it tāds, ka cilvēki nav aicināti uz individuālo pestīšanu, bet tā ir pestīšana, kas ir dāvāta tautai. Tas ir balstīta neiztrūkstošajā pamatā, tas ir uz Jēzus Kristus augšāmcelšanos un uz Pēteri uz divpadsmit apustuļiem.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos