Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Kad dzīvi saprotam kā aicinājumu uz sevis pilnīgu realizāciju mīlestībā, spējam atvērties un uzņemt Dievu, kas Jēzū Kristū sevi ir dāvājis visā pilnībā. Tādā gadījumā esam gatavi pieņemt kā izaicinājumu aicinājumu uz svētumu. Atbilde ir ikdienas dzīvē – pilnīgā mīlestības atbildē citiem, mīlestības dāvanā, kas maina sabiedrību un pārveido pasauli. Arī skatījums uz darbu pavēršas citā gaismā. Katru lietu var skatīt ar citām acīm un citu uzmanību. Tādā veidā pilnībā var uztvert mīlestības revolūciju. Tad kad cilvēks ir brīvs no personiskajām interesēm un nerīkojas pasīvi notikumu priekšā, viņš ar visu savu būtību rūpējas par personu: “Nevar īstenot revolūciju, ja nav pārliecības, ka pašam jādodas pretī pilnībai.

Šajā perspektīvā Džaakvintam garīgā dzīve nav aizvēršanās savas sirds dziļumos, bet ir sevis dāvāšana pasaulei, tā ir aktīva iesaisītšanās, lai sasniegtu solidaritāti un taisnīgumu. Katram savs darbs ir personīgā un kopienas svētuma vieta: “Tas nozīmē stāties pretī visai sociālajai problēmai tās dažādajos aspektos, nevis tikai mīlestības un taisnīguma gaismā, bet arī skatoties uz kopīgo aicinājumu uz svētumu. Praktiski tas nozīmē darīt visu, lai cilvēkiem būtu vieglāk vispilnīgākajā veidā atrast un mīlēt Dievu ne tikai mājās vai baznīcā, bet arī darbā, birojā, savā profesionālajā darbā, tirdzniecībā, makslā, politikā, zinātnē, tas nozīmē visās cilvēka darbībās un situācijās.

Tiem, kuri strādā, atbilde uz vispārīgo aicinājumu uz svētumu tāpēc ir privileģēta iespēja realizēt sevi sabiedrībā un kopā ar sabiedrību. Nevis bez tās un tālu no tās. No otras puses, sabiedrība nav laba vai slikta pati par sevi. Sabiedrību veido vīrieši un sievietes, kuri vēlas satikt kādu, kas dāvātu viņiem prieku īstenot sevi mīlestībā vidē, kurā viņi strādā, un ar tiem, ar kuriem viņi strādā. Evaņģēlija maksimums, kura apustulis ir Džakvinta, ir rūpes par cilvēku, lai viņš varētu ar visu savu potenciālu atbildēt uz Dieva mīlestību un pieņemtu darbu kā savu un savu kolēģu svētuma vietu.

(turpinājums sekos)

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

SVĒTĀ TĒVA FRANCISKA SARUNA AR SADERINĀTAJIEM, KURI GATAVOJAS LAULĪBAI
Svētā Pētera laukumā 2014. gada 14. februārī

2. jautājums. Dzīvot kopā – laulības dzīves “stils”

Svētais tēvs, dzīvot kopā ik dienas ir skaisti, tas sniedz prieku, atbalstu. Bet tas ir arī izaicinājums. Domājam, ka nepieciešams mācīties mīlēt vienam otru. Tas ir laulātā pāra dzīves “stils”, ikdienas garīgums, ko mēs vēlamies apgūt. Vai jūs, svētais tēvs, mums tajā varētu palīdzēt?

Dzīvot kopā ir māksla, tas ir skaists, aizraujošs ceļš, kas prasa pacietību. Un tas nebeidzas, kad jūs esat ieguvuši viens otru … Tieši tad tas sākas. Šim diendienā ejamajam ceļam ir savi noteikumi, kurus var ietvert šādas trīs frāzes “Vai drīkstu?”, “Paldies!” un “Atvaino!”.

“Vai drīkstu?” Šis jautājums pauž pieklājību, laipnību, tas ir lūgums pēc atļaujas ieiet otra cilvēka dzīvē, to respektējot, uzmanīgi. Ir jāmācās jautāt: “Vai es to drīkstu darīt? Vai tu gribētu, lai mēs tā darām? Ka uzņemamies šo iniciatīvu, ka bērnus audzinām šādā veidā? Vai tu gribētu, lai mēs šovakar kaut kur aizejam?” Tātad lūgt atļauju nozīmē prast ar laipnību ieiet citu cilvēku dzīvē. Ieklausieties labi: tas nozīmē prast ar laipnību ieiet citu cilvēku dzīvē. Un tas nav viegli. Nav viegli. Reizēm savā izturēšanās veidā esam smagnēji, cieti kā tādi kalnu zābaki. Patiesa mīlestība sevi neuzspiež ar bardzību un agresivitāti. Svētā Franciska “Ziediņos” ir šādi vārdi: «Zini, ka laipnība ir viena no Dieva īpašībām … un laipnība ir tuvākmīlestības māsa, kas apdzēš naidu un saglabā mīlestību.» (37. nod.) Jā, laipnība saglabā mīlestību. Un šodien mūsu ģimenēs, mūsu pasaulē, kur bieži vien valda vardarbība un augstprātība, laipnība ir īpaši nepieciešama. Un tā var sākties mājās.

“Paldies!” Varētu šķist, ka tas ir tik viegli pasakāms, bet mēs zinām, ka tā nebūt nav … Taču tas ir tik svarīgi! Mēs to mācām bērniem, bet pēc tam aizmirstam. Ir tik svarīgi just pateicību. Kāda gados veca kundze man Buenosairesā reiz sacīja: “Pateicība ir zieds, kas aug cēlā zemē.” Ir nepieciešams dvēseles cēlums, lai augtu šis zieds. Vai atceraties Lūkasa evņģēliju? Jēzus izdziedināja desmit spitālīgos, bet tikai viens no viņiem atgriezās, lai Jēzum pateiktos. Un Kungs jautāja: “Bet kur tad ir deviņi pārējie?” Tas attiecas arī uz mums. Vai mēs protam pateikties? Jūsu attiecībās, laulības dzīvē, kuru drīz sāksiet, ir svarīgi arvien apzināties to, ka otrs cilvēks ir Dieva dāvana. Par Dieva dāvanām vienmēr saka paldies. Svarīgi šādā iekšējā nostājā teikt paldies, kad vien ir izdevība, par visu. Tā nav tikai pieklājības frāze, ko lietojam saskarē ar svešiem cilvēkiem, vēlēdamies būt pieklājīgi. Lai laulības dzīvē kopā dotos uz priekšu, ir jāiemācās pateikt paldies.

(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas (Giaquinta) dzīvē

Prof. Gaetano Zito

Džakvinta dzīvoja savu dzīvi pastāvīgā, spēcīgā spriegumā, lai pilnībā izdzīvotu savu konsakrētas dzīves aicinājumu: “Baznīcai un pasaulei ir neatliekama vajadzība pēc vienas vienīgas lietas: svētiem priesteriem. Jaunajiem priesteriem, ja tie vēlas radīt jaunu cilvēci, jāpieder svēto paaudzei.” (35.p.)

Viņš lūdzās: “Es tev nelūgšu, maigais Jēzu Pestītāj, garu dzīvi vai spožu prātu, nelūgšu, lai tu vairo manu enerģiju vai izlieto uz ciešanu altāra kā mīlestības un taisnības upuri. Neko, dvēseļu Pestītāj, tev neprasīšu, kā vien to, lai pieņem manu stipro vēlēšanos būt izmantotam pestīšanas darbā, manu veltīšanos pestījošai mīlestībai. Jebkāda cita mana vēlēšanās būtu lieka vai, iespējams, ierobežojoša attiecībā uz taviem pestīšanas plāniem. Tu zini, kas tev nepieciešams un kopā ar svēto Augustīnu es vēlos tikai atkārtot: “dona quod iubes et iube quod vis” (“Dod tik, cik prasi, un prasi, ko gribi”).” (84.p.)

To, ko Džakvinta dzīvo un raksta, viņš norāda un piedāvā ikvienam priesterim, lai kur tas izdzīvotu priesteriskās kalpošanas brīnišķīgo piedzīvojumu, kalpojot Kristus pestījošai mīlestībai. To viņš uztic arī savai pastorālajai aprūpei uzticēto cilvēku lūgšanām: “Tikai tu, priesteri, Kristus vēsts nesēj, spēj dot pasaulei patiesu mieru un patiesu prieku, un patiesu rāmumu. (..) Bet tu lūdz par mums.

(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Mons. Giovanni Gaspari, Dr.theol., Svētā Krēsla Nunciatūras padomnieks pirmā meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijas Rigā, 2013. gada 15. decembrī

Apustuļu darbu grāmata jau no pirmajām lappusēm ir nemitīgs apliecinājums tam. Viņi palika apustuļu mācībā, kopībā, maizes laušanā un lūgšanā. Visi ticīgie bija kopā un viņiem viss bija kopīgs. Tas ir Apustuļu darbu otrajā nodaļā. Baznīca ir dibināta uz šiem divpadsmit, kurus augšāmcēlies Jēzus izsūta. Pēc viņiem mēs sastopamies ar apustuļu pēctečiem, tas nozīmē Baznīcu – tie ir tie, kas turpinās apustuļu darbu, evanģelizējot līdz pat zemes malām. Līdz ar to mēs varam teikt, ka Ticības gads ir gan personiskais Kristus mācekļu ceļš, bet mēs varam redzēt, ka tas ir arī visas Baznīcas ceļš. Tas ir ceļš, kurš ved Kristus mācekli līdz pilnīgākai un intensīvākai sastapšanās ar Viņu. Tas notiek arī caur ticīgo kopienu. Pateicoties šai ticīgo kopienai, mēs varam sastapties ar Dievu un ticēt uz Viņu. Mēs nevaram iedomāties sastapšanos ar Dievu, izslēdzot tuvāko. Tas nozīmē, ka tad mēs neesam sapratuši kristīgo Atklāsmi. Saskaņā ar Atklāsmi cits un citi ir zīmes šai Dieva sastapšanai. Tie ir kā instrumenti šai Dieva sastapšanai, to arī pats Jēzus mums saka: „Ja divi no jums virs Zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad Debesu Tēvs jums to dāvās, jo tur kur divi vai trīs ir pulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu starpā.” Mēs varam paskatīties arī uz citu aspektu – mēs zinām, ka ticība par kuru Jēzus vienmēr runā ir saistīta ar mīlestību. Līdz ar to ticībā ļoti nozīmīgu lomu ieņem sirds atvērtība. Mēs varam teikt, ka ticība un mīlestība ir savstarpēji saistīta un ir svarīgi to apzināties. Līdz ar to tā ir mūsu iespēja ne vien pieaugt ticībā, bet arī pieaugt savstarpējā mīlestībā. Ticības dzīve, kuru nepavada darbi, un kristietim pirmais darbs ir mīlestība, kaut kas iztrūkst

(turpinājums sekos)