Sociālais garīgums

Baznīcas sociālā mācība un tās nozīme mons. G.Džakvintas uzskatos

Pr. Gaetano Zitto

Turpinājums no iepriekšējā numura

Šīs Džakvintas pārdomas ir saistītas ar Baznīcas sociālo mācību un saistītas ar Vatikāna II koncila laiku (1962-1965) un tā dokumentiem. Pēc tam uz koncila dokumentiem atsaucās daudzi Baznīcas maģistērija dokumenti, īpaši pāvestu Pāvila VI, Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI enciklikas. Šī iemesla dēļ un tāpēc, ka nav iespējams aptvert visu, pieskaršos tikai dažiem Vatikāna II koncila dokumentiem.

Kristīgajā skatījumā, kad cilvēks strādā saskaņā ar Dieva plānu, viņš atbrīvojas no atkarībām, īsteno sevi un tiecas dzīvot harmonijā un mierā arī darba vidē. Darbs, kas tiek veikts ar aizrautību un maksimālu atbildību, atklāj Dieva spēku: “Tātad kristieši pat nesapņo salīdzināt ģēniju radītos produktus un cilvēka drosmi ar Dieva spēku, it kā racionālā radība būtu sāncensis Radītājam. Tieši pretēji, viņi drīzāk ir pārliecināti, ka cilvēku uzvaras ir Dieva lieluma zīme un viņa neizsakāmā plāna auglis. Bet jo vairāk pieaug cilvēku spējas, jo vairāk pieaug un paplašinās viņu atbildība gan individuālā, gan kolektīvā nozīmē” (Gaudium et Spes, 34). Atsevišķu un kristiešu grupu, kas cenšas rādīt paraugu citiem, pienesums socioekonomiskajai attīstībai un sociālā taisnīguma īstenošanai ir konkrēts devums visu cilvēku sociālajai labklājībai un mieram pasaulē.

Koncils uzsver tehniskā progresa guvumus, kas uzlabo darba aktivitāti, bet tāpat uzsver arī jau senā kārdinājuma – pašpietiekamības – riskus. Patiesībā tehnika sevī ietver divējādas dabas – kopā ar guvumiem tā ir arī risks cilvēka cieņai: “Apjukuši vērtībās un sajaucot labo ar ļauno, indivīdi un arī cilvēku grupas sāk skatīties tikai uz savām interesēm un nevis citu vēlmēm. Tā pasaule pārtrauc būt par patiesas brālības vietu un cilvēka spēju pieaugums draud iznīcināt visu cilvēku dzimumu.Jau pirms Vatikāna II koncila un vēl jo vairāk pēc tā G. Džakvinta atgādināja un turpina atgādināt visiem un it īpaši kristiešiem par nepieciešamību no jauna atklāt, ka pilnībā īstenot vīriešu un sieviešu cieņu ir iespējams tikai tad, ja ikviens apzinās, ka tiek aicināts uz svētumu. Dzīvot šajā perspektīvā nenozīmē bēgt no sociālajiem jautājumiem, no jebkura līmeņa sarežģītām problēmām darba vai profesionālajā dzīvē, bet drīzāk pieņemt kā izaicinājumu meklēt ticamu un konkrētu atbildi par labu taisnīgumam, solidaritātei un kopīgajam labumam.

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

SVĒTĀ TĒVA FRANCISKA SARUNA AR SADERINĀTAJIEM, KURI GATAVOJAS LAULĪBAI

Svētā Pētera laukumā 2014. gada 14. februārī

“Atvaino!” Savā dzīvē mēs neskaitāmas reizes kļūdāmies, maldāmies. Mēs visi kļūdāmies. Bet varbūt tomēr ir kāds, kas ne reizes nav kļūdījies? Ja šeit ir kāds cilvēks, kas ne reizes nav kļūdījies, tad lai paceļ roku. Mēs visi pieļaujam kļūdas. Visi. Iespējams, nav tādas dienas, kad mēs kaut reizi nekļūdītos. Bībelē sacīts, ka arī vistaisnīgākais cilvēks grēko septiņas reizes dienā. Tātad mēs pieļaujam kļūdas, un tieši tāpēc nepieciešams lietot šo vienkāršo vārdu “atvaino”. Parasti ikviens no mums ir gatavs apsūdzēt otru un sevi attaisnot. Tas sākās jau no mūsu pirmtēva Ādama laikiem. Kad Dievs viņam jautāja: “Ādam, vai tikai tu neesi ēdis augli no tā koka?” Atbilde skanēja: “Es? Nē! Sieviete man to iedeva, un es ēdu.” Apsūdzēt otru, lai nebūtu jāsaka “atvaino”, “piedod”. Tas ir sens stāsts. Tas ir tāds kā instinkts, kas ir tik daudzu nelaimju cēlonis. Mācīsimies atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu. “Atvaino, ka es šodien pacēlu balsi!”; “Atvaino, ka aizgāju neatvadījies!”; “Piedod, ka nokavēju!”, “Piedod, ja šonedēļ biju tik kluss!”, “Piedod, ja pārāk daudz runāju, tevī neklausoties!”, “Piedod, ka aizmirsos!”, “Piedod, ka dusmojos un zaudēju savaldību!”… Tik daudz “atvaino” un “piedod” mēs dienas laikā varam sacīt. Arī tā pilnveidojas kristiešu ģimene. Mēs visi labi zinām to, ka pasaulē neeksistē nedz nevainojama ģimene, nedz arī nevainojams vīrs vai nevainojama sieva. Mēs tagad nerunājam par nevainojamu vīramāti vai sievasmāti … Eksistējam mēs, grēcinieki. Jēzus, kas mūs labi pazīst, mums māca kādu noslēpumu: nekad nebeigt dienu neizlīgstot, nelūdzot piedošanu, nepanākot to, ka mūsu mājās, mūsu ģimenē atgriežas miers. Laulātie mēdz strīdēties, bet strīdam vienmēr ir kāds iemesls. Varbūt jūs dusmojaties, varbūt lido kāds šķīvis, bet, lūdzu, atcerieties: nekad nepieļaujiet to, ka dienas noslēgumā jūs neesat izlīguši. Nekad! Tas ir noslēpums, noslēpums, lai saglabātu mīlestību un lai ģimenē valdītu miers. Nav nepieciešams sacīt skaistus vārdus … Dažkārt šāds vienkāršs žests, un … miers ir atgriezies. Ja jūs dienu noslēdzat neizlīguši, tad tas, kas ir jūsu sirdī, nākamajā dienā ir kļuvis auksts un ciets, un ir daudz grūtāk izlīgt. Atcerieties: nekad nepieļaujiet to, ka dienas noslēgumā jūs neesat izlīguši. Ja mēs iemācīsimies ikreiz atvainoties un lūgt piedošanu, laulība pastāvēs, tā turpināsies. Kad audiencē vai Svētajā Misē šeit, Svētās Martas baznīcā, ierodas laulātie pāri, kas svin 50 gadu kāzu jubileju, es jautāju: “Kurš te kuru pacieš?” Tas ir tik skaisti! Viņi paraugās viens uz otru, tad uz mani un saka: “Viens otru!” Un tas ir skaisti. Tā ir skaista liecība.

(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Priesteru svētums vispār un priesteru svētums Mons. Džakvintas (Giaquinta) dzīvē

Prof. Gaetano Zito

Tu, kam jāpazīst grēks, vienīgi lai to piedotu, netīrība – vienīgi lai to darītu tīru, daba – arī pašam sava – vienīgi lai pār to valdītu un to pārveidotu. (..) Līdzīgs mums un no mums atšķirīgs, mūsu brālis un dievišķā izpausme, no Dieva un cilvēkiem esi izraudzīts par starpnieku starp zemi un debesīm. Pacel acis uz augšu un lūdzies par mums, un tad atkal pievērsies mums, ļaujot sajust dievišķās tēvišķības noslēpumu tavas tēva sirds bagātībā. Jo tava šķietamā vientulība ir neizsmeļamas bagātības avots. Tu neesi viens, tu, ko visi cilvēki sauc par “tēvu” un apzinās, ka no tevis nāk kas vitāls, jo vienīgi tu dod žēlastību un dzīvību dvēselei.” (77.-79.p.)

Priestera misiju viņš galu galā rezumē šādi: “Atkārtosim mūsu ļaudīm un visai pasaulei, ka Dievs – mīlestība - mūs ir bezgalīgi mīlējis un ka Kristus ir šīs mīlestības iemiesojums, un ka mūsu absolūtais pienākums ir mīlēt mīlestību un tas nozīmē – kļūt svētiem: mēs redzēsim cilvēkus saviļņotus un pārveidojušos. Tā bija Arsas prāvesta cerība un varētu būt mūsējā, kaut tikai mēs to gribētu.” (34.p.)

Viņa lūgšanai vēl šodien ir sirsnīga un brālīga sveiciena garša, kas nāk no cilvēciskās un priesteriskās pilnības: “Kungs Jēzu, dari, lai kļūstam svēti un svētdarītāji, un dāvā mums pārliecību, ka vienīgi caur svētumu mums izdosies vest cilvēkus pie tava Tēva.” (Preghiere, 113.p.)

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Mons. Giovanni Gaspari, Dr.theol., Svētā Krēsla Nunciatūras padomnieks pirmā meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijas Rigā, 2013. gada 15. decembrī

Ja ticības dzīvē nav tuvākmīlestības darbu, tā būtu pretrunīga pati sevī, tā nevar būt īsta. Ticība, kas nav spējīga mīlēt, arī nenes glābšanu. Pāvests saka: „Ja ticība nav spējīga mīlēt, tad tā ir ticība, kas ir pati sevi pazaudējusi.” Līdz ar to mēs saprotam, cik izšķiroši ir tas, ko saka Jānis savā pirmajā vēstulē (1Jn 4:20-21): „Ja kāds saka, ka mīl Dievu, bet ienīst savus brāļus, ir melis. Tas, kurš nemīl brāli, kuru redz, nevar mīlēt Dievu, kuru neredz. Tā ir pavēle, ko esam saņēmuši no Dieva – kas mīl Dievu, tam ir jāmīl arī savus brāļus.” Līdz ar to ticība, īpaši tad, kad mūsu klausīšanās ved pie Dieva, ved mūs pie daudz dziļākas kopības izdzīvošanas ar Dievu. Tā ir kopība, kas izpaužas daudz lielākā brālīgumā. Tā ir kopība, kas vēlas, lai mēs arvien vairāk mīlētu mūsu brāļus un būtu arvien tuvāki viņiem. Kāds cits, Dievam patīkamais kults ir šis – to saka Jēzus, tas ir akts, kas dzimst no sirds, kas ir samierinājusies ar brāļiem: „Pirms upurēt savu dāvanu uz altāra, es vispirms un samierinies ar savu brāli.” Tas ir Vārds, kuru mēs pazīstam no Mateja Evanģēlija. Caur šo samierināšanos izpaužas mūsu mīlestība, kas ir cieši vienota ar ticību.

(turpinājums sekos)