Sociālais garīgums

Darbs – cilvēciskās esamības un civilizācijas pamats

Darbs vienmēr balstās cilvēka personas rīcībā; tas ir nepieciešams līdzeklis, lai nodrošinātu viņa vajadzības; pamats, uz kura veidot civilizāciju un ietver sevī sadarbību ar dievišķo zemes pārvaldīšanā. Visbeidzot, darbs ir iedarbīgs cilvēka paša pilnveidošanās līdzeklis. Darba personiskais raksturs nosaka strādājošo tiesības uz taisnīgu samaksu, humānu attieksmi un darba apstākļiem. Tā kā darbs arvien ir cilvēcisks ieguldījums, to nedrīkst uzlūkot vienīgi kā preci.

Taisnīga darba samaksa būtu jāaprēķina saskaņā ar strādājošā padarītā vērtību un ņemot vērā darbinieka cilvēciskās vajadzības, jo parasti tam nav citas iespējas kā nodrošināt sev nepieciešamos iztikas līdzekļus. Turklāt, strādniekam ir jāvar atlicināt arī ietaupījumus. Atalgojuma lielums ir jāizvērtē stingri individuāli, turklāt tam ir jābūt atbilstošam strādājošā ģimenes vajadzībām, lai strādājošais varētu pildīt smago laulības pienākumu radīt un audzināt bērnus. Darba algas noteikšanā ir jāņem vērā arī kopīgais labums un sabiedrības vajadzības, īpaši ievērojot tās ietekmi uz vispārējo nodarbinātības līmeni valstī.

Arodbiedrību asociāciju mērķis nav vis kurināt šķiru cīņu, bet gan aizstāvēt attiecīgās nozares strādājošo tiesības, saskaņā ar valsts ekonomikas stāvokli un citu nozaru strādājošo tiesībām.

Nepieciešamības gadījumā ekonomisku apsvērumu dēļ, tas ir, lai panāktu respektu pret strādājošo tiesībām un kad izsmeltas visas citas iespējas konfliktu atrisināt mierīgā ceļā, kā attaisnojamu līdzekli var izmantot arī streiku. Tomēr arodbiedrība nav politisks orgāns un darba pārtraukšanu nedrīkst izmantot kā ieroci tīri politisku mērķu sasniegšanai.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

3. jautājums: Laulības sakramenta svinēšanas veids

Svētais tēvs, šo mēnešu laikā mēs gatavojamies kāzām. Vai jūs varētu mums sniegt kādu padomu par to, kā tās labāk svinēt?

Sviniet kāzas tā, lai tās būtu patiesi svētki, jo laulības noslēgšana ir svētki, kristiešu svētki, nevis pasaulīgs pasākums. To, kāds ir kāzu dienas prieka dziļākais iemesls, atklāj Jāņa evaņģēlijs: vai jūs atceraties brīnumu, kas notika kāzās Kānā? Tajās pietrūka vīna un šķita, ka svinības būs izgāzušās. Vai jūs varat iedomāties svētkus, kuros dzer tēju? Nē, tas nav iespējams! Bez vīna nav svētku. Pēc Marijas ieteikuma Jēzus sevi pirmo reizi atklāja un deva zīmi: Viņš ūdeni pārvērta vīnā un tādējādi izglāba kāzu svinības. Tas, kas pirms diviem tūkstošiem gadu notika Kānā, patiesībā notiek ikvienās kāzu svinībās – tajās ir klātesošs Kungs, kas sevi atklāj un dāvā žēlastību, un tieši tas jūsu laulību dara pilnīgu un dziļi patiesu. Viņa klātbūtne sniedz šo “labo vīnu”, Viņš ir pilnīgā prieka noslēpums, kas patiesi sasilda sirdi. Šajos svētkos ir klātesošs Jēzus. Lai tie ir skaisti svētki, bet ar Jēzu, nevis ar pasaulīgo garu! To, ka Jēzus ir klātesošs, var sajust.

Tajā pašā laikā būtu labi, ja jūsu kāzās cilvēki nebūtu pārlieku lietojuši alkoholu un tiktu uzsvērts tas, kas patiešām ir svarīgs. Daudzi vairāk rūpējas par ārējām zīmēm, par mielastu, fotogrāfijām, apģērbiem un ziediem ... Svētkos tas viss ir svarīgi, bet tikai tad, ja spēj norādīt jūsu prieka patieso iemeslu: Kunga dāvāto svētību jūsu mīlestībai. Sviniet kāzas tā, lai, tāpat kā vīns Kānā, šīs jūsu svētku ārējās zīmes atklātu Kunga klātbūtni un atgādinātu gan jums, gan visiem klātesošajiem, kāds ir jūsu prieka patiesais iemesls.

Pavesta Franciska saruna ar saderinātajiem, kuri gatavojas laulībai

turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

“Mēs dzīvojam žēlastības laikā”

Kad kopā ar Kardinālu Vikāru plānojām šo tikšanos, teicu viņam, ka es varētu jums piedāvāt meditāciju par žēlsirdības tēmu. Gavēņa laika sākumā mums kā priesteriem varētu būt noderīgi kopā pārdomāt par žēlsirdību. Mums visiem tā nepieciešama. Arī ticīgajiem. Tādēļ kā mācītājiem mums jāizplata liela žēlsirdība!

Mateja evaņģēlija fragments, ko dzirdējām, liek mums raudzīties uz Jēzu, kurš pārstaigā pilsētas un ciemus. Un te ir kāds interesants moments. Kur Jēzus visbiežāk bija atrodams? Ceļā. Varētu likties, ka viņam nebija māju, jo viņš vienmēr bija ceļā. Viņa dzīve bija atrašanās ceļā. Viņš īpaši aicina mūs saprast Viņa sirds dziļumu – ko Viņš jūt pret pūli, pret cilvēkiem, ko sastop: šo iekšējo līdzjūtības attieksmi. Ieraugot pūli, viņš juta līdzjūtību. Jo viņš redzēja, ka ļaudis bija “novārguši un bezpalīdzīgi kā avis bez gana”. Šos vārdus esam dzirdējuši tik daudz reižu, ka, iespējams, tie mūs īpaši neaizskar. Taču tie ir spēcīgi! Iedomāsimies daudzos cilvēkus, ko jūs šodien satiekat savas apkaimes ielās… Tad, apvārsnim paplašinoties, mēs ieraugām, ka šīs pilsētas un ciemi nav tikai Roma un Itālija; tie ir pasaule… un šie bezpalīdzīgie pūļi ir daudzu zemju ļaudis, kas cieš, piedzīvojot vēl daudz smagākas situācijas…

Tādējādi saprotam, ka neesam šeit, lai piedalītos patīkamās rekolekcijās Gavēņa laika sākumā, bet gan lai dzirdētu Svētā Gara balsi runājam visai Baznīcai šajā laikā, kas ir žēlastības laiks. Par to es esmu pārliecināts. Tas nav tikai Gavēnis; mēs dzīvojam – un jau 30 vai vairāk gadus līdz pat šai dienai esam dzīvojuši – žēlastības laikā.

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem
turpinājums sekos

Laju garīgums

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā
(2013. gada 15. decembrī)

Es vēlētos uzsvērt vēl kādu aspektu, kas ir minēts „Porta Fidei”. 13. paragrāfā Pāvests saka: „Izšķiroši šajā Ticības gada laikā no jauna iziet mūsu ticības vēsturi, kurā mēs vienmēr redzēsim šo noslēpumaino svētuma un grēka saaudumu.” Iepriekšējos paragrāfos, kur Pāvests arī parāda kā mēs varam iesaistīties izdzīvojot šo Ticības gadu, Pāvests vēlējās atgādināt un parādīt savu pārliecību, ka visiem būs izšķiroši mērot šo ticības ceļu. Pāvests arī uzsver šo noslēpumu, kas raksturo cilvēku – svētuma un grēka saaudumu.

Es domāju, ka šai sakarā ir svarīgi paturēt prātā svētā Pāvila vārdus, ko viņš raksta vēstulē romiešiem, 11. nodaļā: „Dievs visus ir iekļāvis nepaklausībā, lai pret visiem būtu žēlsirdīgs.” Tas parāda, ka vēsture no cilvēciskās puses ir ierobežojumu un vājuma vēsture, bet tai pat laikā tā ir arī žēlsirdības vēsture, žēlsirdības, ko izrāda Dievs. Dievs Tēvs seko ar mīlestību ikvienam cilvēkam, ikvienai savai radībai, ikvienam savam bērnam. Tad, kad cilvēks attālinās no Dieva, Dievs turpina viņam sekot. Šie divi ceļi, kuriem vienmēr nepieciešami ir jābūt vienam otram līdzās – Dievs un cilvēks. Līdz ar to ir svarīgi, lai mūsu skatiens būtu vērsts uz Jēzu. Vēstulē ebrejiem ir teikts, ka Viņš ir tas, kurš dod sākumu ticībai un ir tās piepildījums. Pāvests arī lieto paraugus, kā konkrēti cilvēki ir izdzīvojuši savu ticību. Cilvēki, kas nav piedzimuši svēti, bet gan mērojuši atgriešanās ceļu, sastopoties ar Dieva žēlsirdību. Tie ir pilnībā izdzīvojuši savu ticību.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos