Sociālais garīgums

Ekonomiskās struktūras sociālās ētikas gaismā

Ekonomiskās darbības mērķis ir nodrošināt nepieciešamos līdzekļus cilvēka materiālo vajadzību apmierināšanai, līdz ar to tā ir pakļauta augstākajām cilvēciskajām vērtībām. No tā izriet, ka ekonomisko darbību, kas neatbilst morāles likumiem, arī ekonomiskā ziņā, pat ja tā atbilst peļņas likumiem, nevar vērtēt pozitīvi.

Guvuši ieskatu – lai arī tīri vispārīgu – kristīgajā sociālajā doktrīnā, mums var rasties jautājums, vai tiešām tās pieņemšana būtu uzskatāma par obligātu un cik lielā mērā tā savā būtībā atšķiras no pirmā un otrā virziena mērķiem – tas ir, sociālā taisnīguma meklējumiem.

Lai saprastu mūsu iepriekš citētajās tēzēs ietvertās doktrīnas nozīmību un to, cik svarīgi to būtu pieņemt, jāpatur prātā, ka Baznīca šo jomu aplūko, balstoties uz dabisko likumu, kuru rūpīgi sargā gan atklāsme – jo īpaši Evaņģēlijs, kā arī nepastarpinātā laicīgās dzīves pieredze (Pāvilam VI šo pēdējo jēdzienu ir veiksmīgi izdevies ietvert vārdos “eksperts cilvēciskumā”).

Tas prasa, lai kristīgās sociālās doktrīnas komplekss, paužot Baznīcas noteiktos, it sevišķi ar morāles jomu saistītos uzskatus, turpinātu attīstīties, kļūtu dziļāks un atbilstu mūsdienu cilvēces vajadzībām un jaunajām problēmām, ar kādām mūsdienās savā izaugsmes ceļā jāsastopas cilvēkam un sabiedrībai kopumā.

Vispārīgi izsakoties, kristīgā sociālā doktrīna ir Baznīcas kritiskais un pravietiskais spriedums par laikmeta sociālajām problēmām.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta
(turpinājums sekos)

Ģimenes garīgums

Svēta Tēva Franciska saruna ar saderinātajiem, kuri gatavojas laulībai

(Svētā Pētera laukumā 2014. gada 14. februārī)

Bet ir kāda doma, kas šeit izskanēja un ko es gribētu paturpināt, jo nevēlos, lai tā paliktu bez ievērības. Laulība ir arī diendienā veicams darbs, varētu pat sacīt – amatnieka darbs, juveliera darbs, jo vīram ir uzdevums veidot sievieti par sievu un sievai ir uzdevums veidot vīrieti par vīru. Proti, laulātajiem ir uzdevums pilnveidoties arī cilvēciskā ziņā kā vīrietim un sievietei. Un tas notiek starp jums. Tas nozīmē – pilnveidoties kopā. Un šī izaugsme nerodas tāpat, no zila gaisa. Kungs šo procesu svētī, bet to rada jūsu rokas, jūsu attieksme, dzīvesveids, tas, kā jūs viens otru mīlat. Dariet, lai jūs pilnveidotos! Vienmēr rīkojieties tā, lai otrs cilvēks augtu. Veltiet tam pūles. Un tā varbūt kādu dienu, kad jūs iesiet pa ielu, cilvēki teiks: “Bet paskaties uz viņu, cik skaista sieviete, cik viņa stipra!” “Ar tādu vīru – to var saprast.” Un tad: “Paskaties uz viņu!…” “Nu jā, ja ir tāda sieva, kāda ir viņam, tad tas ir saprotams.” Lūk, par to ir runa – ir kopā jāpilnveidojas, svarīgi, lai viens otram tajā palīdzētu. Un bērniem būs šis mantojums – tēvs un māte, kas ir kopā sasnieguši savu izaugsmi, un katrs no viņiem ir palīdzējis otram kļūt par pilnīgāku sievieti un pilnīgāku vīrieti.

Pasaules Ģimeņu tikšanās lūgšana

Mūsu Dievs un Tēvs,
vienotībā ar Jēzu, Tavu Dēlu un mūsu Pestītāju,
Tu esi pieņēmis mūs par saviem dēliem un meitām
Svētās Baznīcas ģimenē.

Lai Tava žēlastība un mīlestība
palīdz ģimenēm visā pasaulē
būt savstarpēji vienotām 
un uzticīgām Evaņģēlijam.

Lai Svētās Ģimenes piemērs
un Svētā Gara spēks
palīdz visām ģimenēm,
sevišķi tām, kuras pārdzīvo krīzes un grūtības,
kļūt par vienotības un lūgšanas mājām,
un dzīvot patiesībā un mīlestībā.

Caur mūsu Kungu, Jēzu Kristu. Amen

Jēzu, Marija un Jāzep, lūdziet par mums!

Priesteriskā brālība

Baznīcā viss ir žēlastības laiks.

Tāda bija svētīgā Jāņa Pāvila II intuīcija. Viņš juta, ka šis ir žēlastības laiks. Padomāsim par māsas Faustīnas Kovaļskas beatifikāciju un kanonizāciju; tad viņš iedibināja Dievišķās žēlsirdības svētkus. Pamazām viņš gāja šajā virzienā.

Savā kanonizācijas homīlijā 2000.gadā Jānis Pāvils II uzsvēra, ka Jēzus Kristus vēstījums m.Faustīnai nāk laikā starp diviem pasaules kariem un ir cieši saistīts ar 20.gadsimta vēsturi. Un, raugoties nākotnē, viņš teica: “Ko mums nesīs turpmākie gadi? Kāda būs cilvēka dzīve uz zemes? Mums nav lemts to zināt. Tomēr ir skaidrs, ka papildus progresam diemžēl netrūks arī sāpīgas pieredzes. Taču dievišķās žēlastības gaisma, kuru Kungs savā veidā vēlējās atgriezt pasaulei caur m.Faustīnas harizmu, apgaismos trešās tūkstošgades vīriešu un sieviešu ceļu” (Homīlija, svētdienā, 2000.gada 30.aprīlī). Tas ir skaidrs. Tajā brīdī, 2000.gadā, tas ir nepārprotami izteikts, taču tas bija briedis viņa sirdī jau kādu laiku. Caur lūgšanu, viņā bija šī intuīcija.

Šodien mēs visu pārāk ātri aizmirstam, un tas sakāms pat par Baznīcas maģistēriju! Daļēji tas ir nenovēršams process, tomēr mēs nevaram aizmirst dziļāko būtību, lielās intuīcijas un dāvanas, kas tikušas atstātas Dieva tautai. Un Dievišķā Žēlastība ir viena no tām. Tā ir dāvana, ko mums sniedza viņš, taču tā nāk no augšienes. Tas ir mūsu – Baznīcas kalpotāju – ziņā saglabāt dzīvu šo vēstījumu – galvenokārt caur sludināšanu un mūsu darbībā, zīmēs un pastorālajās izvēlēs, tādās kā lēmumā atjaunot izlīguma sakramenta un žēlsirdības darbu prioritāti. Izlīgums, miera atjaunošana caur sakramentu, arī ar vārdiem un ar žēlsirdības darbiem.

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem

Laju garīgums

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā

(2013. gada 15. decembrī)

Tieši tādēļ mums tie tiek piedāvāti kā kristīgās dzīves paraugi, kas vienmēr ir svarīgi, bet īpaši ir atcerēšanās vērti šajā Ticības gadā. Tā sākas ar Jaunavu Mariju, ar Dievmāti. Ir ļoti skaisti, ka šeit, Latvijā viņu sauc par Dievmāti. Nevarēja būt citādāk, ka tieši viņa ir pirmais paraugs, kas šo ticību izdzīvoja pilnībā. Marija, Dieva Māte, no radības puses teica vispilnīgāk „jā”. Viņā pirmo reizi Vārds ir uztverts tik pilnīgā veidā, ka tas pirmo reizi kļuva par miesu, par cilvēka miesu. Ticībā Marija ir uztvērusi šos enģeļa vārdus un ieticēja, ka viņa kļūs par Dieva Māti, paklausot tam, kas viņai tika pasludināts. Kopā ar Mariju varam uzlūkot arī Jāzepu, viņas līgavaini. Arī viņš ar ticību ir atbildējis enģeļa aicinājumam: „Nebaidies paņemt pie sevis Mariju, savu līgavu.” Tā nav vienīgā reizi, kad Jāzeps atklājas kā ticības vīrs. Arī tad, kad Kunga enģelis viņam pavēl doties uz Ēģipti, Jāzeps viņam tūlītējā gatavībā paklausa. Jāzeps ar savu attieksmi parāda, kas ir ticība un kas veido ticību. Raugoties Jāzepā mēs varam saprast, ka ticība nozīmē arī paklausību, paklausību Dievam vairāk nekā cilvēkam. Ticēt nozīmē klausīt šai iekšējai balsij un īstenot to, ko esmu dzirdējis. Viņam seko apustuļi, kurus Pāvests rāda kā ticības paraugus. Pāvests raksta, ka tieši ticībā Kristus pirmie mācekļi veido pirmo kopienu. Līdz ar to arī mēs esam aicināti dzīvot ticībā, jo bez ticības nav iespējams patikt Dievam. Vēstulē ebrejiem, 11. nodaļā, 6. pantā ir šie vārdi: „Bez ticības nav iespējams būt patīkamiem Dievam.” Lai pilnīgi un auglīgi izdzīvotu šo īpašo gadu, ir nepieciešams, lai mūsu dzīvi raksturotu intensīva ticība. Ko nozīmē intensīva ticība? Tas nozīmē arvien vairāk paļauties uz Dievu, patiešām ticēt, ka Dievam viss ir iespējams. Tas nozīmē arī būt pārliecinātam, ka tā tumsa, kurā iespējams mēs atrodamies, var kļūt par gaismu, ka tā jau ir gaisma! Līdzīgi kā Marija teikt: „lūk, es esmu...”, arī tad, ja šis noslēpums ir daudz lielāks par mums.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi