Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Ekonomiskās struktūras sociālās ētikas gaismā

Laikiem mainoties, arī atbildēm ir jāmainās. Tām ir nemitīgi jāattīstās, jākļūst izsmeļošākām, bet tās nedrīkst ieiet nolieguma fāzē, jo Baznīcas doktrīna virzās pa nobriešanas, nevis hēgeliskajai mācībai raksturīgo – dialektisko līniju.

Tas arī palīdzēs izskaidrot to, kādēļ Jānis XXIII Vatikāna II koncila laikā publicēja abas savas lielās enciklikas.

Tieši tādēļ, ka kristīgajai sociālajai doktrīnai piemīt nobriestošs raksturs un tā ir kritiska un pravietiska atbilde uz laikmeta vajadzībām, to var un katoļticīgajiem to vajag uzlūkot kā stabilu atsauces punktu. Un tomēr ne tik lielā mērā, lai tās kā obligāta mācība tiktu iekļauta Koncila dokumentu kopumā. Šo cieņu tai piešķir Pāvils VI savā Octogesima adveniens paustajā mācībā par socioloģisko pluralismu.

Turklāt, lasot kristīgajai socioloģijai veltītās tēzes, pamanām divas sekojošas detaļas.

Pirmo mēs varētu raksturot ar teologa Millera vārdiem: “Iepazīstinot ar Baznīcas sociālo doktrīnu, tika apgalvots, ka tā ir balstīta uz Evaņģēliju un patiesību, taču iepazīstoties ar tās saturu, man šķiet, ka pamatā tās balstīta uz dabisko likumu, lai arī kā savu iedvesmas un pamatojuma avotu norāda Evaņģēliju.”0

Otrs precizējums attiecas uz ekskluzīvi pārdabisku saturu, kas tiek pieminēts un reizēm skaidrots Vatikāna II koncilā, bet kam grūti rast vietu kristīgās sociālās doktrīnas izklāstā. Tādēļ salīdzinājumā ar Koncila mācību, tas liekas drīzāk reducējošs.

Te nu mēs nonākam pie visai svarīgiem secinājumiem:

1) pašreizējā kristīgā sociālā doktrīna nebūt neietver visu kristīgās sociālās vēsts bagātību; 2) ir iespējams izveidot dažādas, uz būtiskākajām kristīgajām matricām balstītas, tomēr stipri atšķirīgas socioloģiskās hipotēzes un projektus.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta
(turpinājums sekos)

Ģimenes garīgums

Apustuliskais Pamudinājums "Evangelii Gaudium – Evaņğēlija Prieks"

Ģimene, tāpat kā visas kopienas un sociālās saites, pašlaik pārdzīvo dziļu kultūras krīzi. Ģimenes gadījumā šis saišu trauslums ir sevišķi nopietns, jo ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa, vieta, kur mēs mācāmies sadzīvot atšķirībās un piederēt citiem, kur vecāki nodod savu ticību bērniem. Laulību sāk uzskatīt vienkārši par emocionālā apmierinājuma formu, kas var tikt dibināta jebkurā veidā un pārgrozīta pēc patikas. Tomēr laulības neaizstājamais ieguldījums sabiedrībā pārsniedz emociju un laulātā pāra pamatoto vajadzību līmeni. Kā to māca franču bīskapi, laulība nerodas „no mīlestības jūtām, kas ir pārejošas pēc savas būtības, bet gan no to saistību dziļuma, ko uzņemas laulātie, piekrītot iestāties šajā kopībā, kas pilnībā aptver visu viņu dzīvi”.

Visos, kas ir kristīti, no pirmā līdz pēdējam, darbojas Gara svētdarošais spēks, kas mudina evaņģelizēt. Dieva tauta ir svēta, pateicoties šim svaidījumam, kas to dara nemaldīgu „in credendo”. Tas nozīmē, ka tad, kad tic, nekļūdās, pat ja neatrod vārdus, lai izteiktu savu ticību. Gars vada to patiesībā un ved to uz pestīšanu. Savas mīlestības uz cilvēci vadīts, Dievs piešķir ticīgo kopumam ticības pārdabisko izpratni – sensus fidei – kas tiem palīdz atpazīt to, kas patiesi nāk no Dieva. Gara klātbūtne dod kristiešiem sava veida dalību dievišķajā realitātē un gudrību, kas ļauj tiem šo realitāti intuitīvi uztvert, pat ja tiem trūkst piemērotu līdzekļu, lai to precīzi izteiktu. Pateicoties saņemtajai Kristībai, katrs Dieva tautas loceklis ir kļuvis par mācekli – misionāru (sal. Mt 28, 19). Katrs kristītais, lai kāds arī nebūtu viņa stāvoklis Baznīcā un zināšanu līmenis ticības lietās, ir evaņģelizācijas veicējs, un būtu galīgi nevietā plānot evaņģelizāciju, ko veiktu kvalificēti darbinieki, bet pārējā ticīgā tauta būtu tikai pasīvi saņēmēji. Jaunā evaņģelizācija prasa katra kristītā jaunu, aktīvu iesaistīšanos. Šī pārliecība noved pie aicinājuma, kas adresēts katram kristietim: lai neviens neatsakās no sava evaņģelizācijas pienākuma. Ja kāds ir patiesi piedzīvojis Dieva pestījošo mīlestību, tad tam vairs nevajag ilgi gatavoties, lai ietu un sludinātu šo mīlestību, vairs nevajag gaidīt, kad kāds nolasīs viņam lekciju kursu un ilgi instruēs. Katrs kristietis ir misionārs tādā mērā, kādā tas ir sastapis Dieva mīlestību Jēzū Kristū: mēs vairs nesakām, ka esam „mācekļi” un „misionāri”, bet gan, ka vienmēr esam „mācekļi – misionāri”.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

turpinājums no iepriekšējā numura

Ko žēlsirdība nozīmē priesteriem?

Man ir gadījies, ka kāds no jums piezvana, uzraksta vēstuli, tad mēs runājām pa telefonu... “Bet, tēvs, kas jums ir pret priesteriem?” Jo viņi saka, ka es uzbrūkot priesteriem. Man nav vēlēšanās jums uzbrukt...

Pajautāsim paši sev, ko žēlsirdība nozīmē priesterim, ļaujiet man teikt – mums, priesteriem. Mums visiem! Tāpat kā Jēzus, redzot cilvēkus novārgušus un bezpalīdzīgus kā avis bez gana, arī priesteri izjūt līdzjūtību pret avīm. Jēzum ir Dieva līdzjūtība, Isajs par to daudz runā: Viņš ir pilns maiguma pret cilvēkiem, īpaši tiem, kas ir atstumti, - pret grēciniekiem, pret slimniekiem, par kuriem neviens nerūpējas… Tādējādi, kā Labā Gana attēls, priesteris ir žēlsirdības un līdzjūtības cilvēks, tuvs saviem ļaudīm un kalps visiem. Tuvums – tas ir pastorāls kritērijs, ko vēlos īpaši izcelt. Tuvums un kalpošana, bet jo īpaši tuvums. … Lai cik cilvēks būtu dzīvē ievainots, lai kādā veidā, viņš priesterī var atrast uzmanību un līdzjūtīgu ausi… Priesteris atklāj sirdi īpaši izlīguma sakramentā; tas atklāj to ar visu savu attieksmi, ar veidu, kādā tas uzņem, uzklausa, dod padomus un atlaiž grēkus… Un pirmām kārtām tas nāk no tā, kā pats priesteris izdzīvo sakramentu, no tā, kā viņš ļauj Dievam Tēvam sevi apkampt grēksūdzē un paliek šajā apskāvienā… To, ko priesteris pats piedzīvo savā sirdī, viņš var sniegt citiem savā kalpojumā. Tāpēc es atstāju jūs ar jautājumu: kā es sūdzu savus grēkus? Vai ļauju, lai mani apskauj? Te man nāk prātā kāds lielisks priesteris no Buenosairesas. Viņš ir jaunāks par mani, apmēram 72 gadus vecs… Reiz viņš atnāca pie manis. Viņš ir lielisks biktstēvs – pie viņa cilvēki vienmēr gaida rindā… Lielākā daļa priesteru iet pie viņa uz grēksūdzi… Viņš ir lielisks biktstēvs. Un reiz viņš atnāca pie manis, sakot, ka viņam ir sirdsapziņas pārmetumi par to, ka viņš pārāk daudz piedod. Un mēs runājām par žēlsirdību. Un kādā brīdī viņš man teica: “Zināt, kad es skaudri izjūtu šos sirdsapziņas pārmetumus, es eju uz kapelu un tur Tabernākula priekšā saku Viņam: Piedod, bet tā ir Tava vaina, jo tas esi Tu, kas esi rādījis man sliktu piemēru! Un eju prom, saņēmis mieru…” Tā ir brīnišķīga žēlsirdības lūgšana. Tas, kurš grēksūdzē pats to piedzīvojis savā sirdī, spēj to dāvāt citiem.

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem
turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā

(2013. gada 15. decembrī)

Tiešām Pāvests ļoti spēcīgā veidā uzrunās daudz arī balstās šajā „motu poprio”. Šie Pāvesta vārdi izgaismo mūs šajā ticības tematā. Un viss, kas šajā „motu poprio” ir rakstīts, mūs virza uz dziļākām pārdomām. Piemēram, noslēdzot 13. paragrāfu, viņš raksta, ka ticībā gadsimtu laikā dažādu vecuma vīrieši un sievietes, kuru vārdi ir ierakstīti Dzīvības Grāmatā, ir apliecinājuši skaistumu sekot Kungam Jēzum tur, kur tika aicināti sniegt kristīgās esmes liecību – ģimenē, arodā, publiskajā dzīvē, īstenojot harizmas un kalpojumus, uz kuriem tie tika aicināti. Man liekas, ka tie ir vārdi, kas ir attiecināmi uz katru no mums. Pāvests noslēdz šo paragrāfu, sakot, ka ticībā dzīvojam arī mēs – dzīvi atzīstot Kungu Jēzu mūsu eksistencē un vēsturē. Arī šeit Pāvests Benedikts ir ļoti aptverošs ar šiem vārdiem – ticība, kas ir ne vien paļāvība un tuvība, tas nozīmē atzīt arī to, ka Jēzus ir klātesošs vēsturē. Tas nozīmē pieņemt Jēzus Kristus personu, kas nāk mums pretī, dāvājot mums to, kas mums pirms tam nav bijis un kas mēs paši neesam bijuši. Ticība nevar tikt identificēta tikai ar paļāvību, ar uzticību Dievam, jo šis cilvēciskais žests, ja mēs uz kādu paļaujamies, nav saistīts tikai ar mums pašiem, bet nes sevī šo paļāvību uz realitāti. Tātad es nepaļaujos tikai uz sevi, bet arī uz Dievu, uz realitāti. Līdz ar to šī ticība nevar būt definēta, ja tā nav arī kā atbilde Dievam, atbilde uz Viņa realitāti. Gandrīz pašā šīs vēstules nobeigumā, Pāvests pievēršas vēl vienam aspektam, kas ir tuvākmīlestība, mēs pirms tam jau to runājām. Pāvests saka, ka ticībai ir jābūt atvērtai uz mīlestību.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos