Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Ekonomiskās struktūras sociālās ētikas gaismā

Praktiski tas nozīmē, ka sevi var pieteikt daudz un dažādas politiskās grupas, kas visas būs iedvesmojušās no kristīgās socioloģijas un atsevišķu valstu un visas cilvēces problēmas vēlēsies atrisināt kristīgā veidā.

Līdz ar to paveras jautājums par atbilstošāko līdzekļu izvēli un attiecīgu to piemērošanu īstenojot kristīgo socioloģiju dzīvē. Šajā ziņā Baznīca kristīgajām kopienām un katoļu politiskajiem spēkiem ļauj brīvi izvēlēties, kas gan jādara izsvērti un pārdomāti.

Te varētu norādīt uz vairākām katoļu partijām, kas savas programmas veidojušas, smeldamās Baznīcas sociālajā doktrīnā, un iekļuvušas karstākajās politisko strīdu krustugunīs. Attiecībā uz Itāliju īpaši izceļami tādi vārdi kā G. Tonjolo, D. Albertarjo, F. Meda, R. Murri savā pirmajā periodā, L. Sturco, A. De Gasperi. Šie politiķi darbojas “kristīgajos demokrātos”, “tautas partijā” un atjaunotajos “kristīgajos demokrātos”.

Taču līdzīga aina vērojama gandrīz visās tradicionāli kristīgajās zemēs, un tas ļauj runāt par īstu starptautiska mēroga kustību, kas parlamentārās demokrātijas sniegto iespēju robežās cenšas ietērpt konkrētos terminos kristīgās socioloģijas principus un teorētiskās nostādnes.

Un tomēr, nav grūti pamanīt, ka katoļu partiju vidū vairāk vai mazāk miermīlīgi līdzās pastāv divējāds gars, kas sliecas uz vienu vai otru no abiem pretējiem mūsu jau iepriekš apspriestajiem virzieniem. Šāda pat situācija var gadīties arī vienas partijas ietvaros.

Tas, kā viegli noprotams, rodas akcentējot un izceļot konkrēto nozīmi un vērtību, kāda demokrātiskajā spēlē un vispārējās ekonomikas plānā tiek piešķirta cilvēkam un sabiedrībai kopumā.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta
(turpinājums sekos)

Ģimenes garīgums

Sprediķis - Svētā Pētera laukumā, 14. Septembris 2014

Dienas pirmais lasījums stāsta mums par cilvēkiem, kuri ceļo tuksnesī. Mēs varam iztēloties to, kā viņi iet Mozus vadībā; tur bija ģimenes: tēvi, mātes, dēli un meitas, vecvecāki, vīrieši un sievietes dažādos vecumos kopā ar vairākiem bērniem un vecāki cilvēki, kuri cīnījās, lai veiktu šo ceļojumu. Šie cilvēki mums atgādina Baznīcu, kura veic šo ceļojumu pa tuksnesi mūsdienu pasaulē. Atgādina mums par Dieva bērniem, kura sastāv lielākoties no ģimenēm.

Tas mums liek domāt par ģimenēm, mūsu ģimenēm, iet pa dzīves ceļu, katru dienu ar jaunu pieredzi. Tas ir neiespējami aprēķināt spēku un dziļumu cilvēcīgumā kas ietverts ģimene: garīgā palīdzība, izglītības atbalsts, attiecību attīstība, ģimenes locekļiem nobriestot, dalīšanās gan priekos, gan grūtībās. Ģimene ir pirmā vieta, kurā mēs veidojamies kā persona un tajā pašā laikā kā „ķieģelis” sabiedrības celtnē.

Atgriezīsimies pie Bībeles stāsta. Noteiktajā brīdi, „Ceļā tauta kļuva nepacietīga” (4.Moz. 21:4) Viņi ir noguruši, ūdens apgāde ir lēna un vienīgais ēdiens ir manna, kas, lai gan ir bagātīgs un Dieva sūtīts, šķiet pārāk niecīgs krīzes laikā. Un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: „Kāpēc tu mūs izvedi?...” (cf. 4. Mozus 21:5) Viņi tiek kārdināti atgriezties un pamest ceļojumu.

Te mūsu domas pievēršas laulātiem pāriem, kuri „ kļūs nepacietīgs ceļā” laulības ceļā un ģimenes dzīvē. Ceļojuma grūtības noved pie iekšējā noguruma pieredzes; Viņi pazaudē laulības smaržu un viņi vairs nesmeļ ūdeni no Sakramenta akas. Ikdiena pārvēršas apgrūtinājumā un bieži pat „nelabumā”

Šādos apmaldīšanās gadījumos– Bībele saka – Nāk indīgās čūskas un sakož cilvēkus, un daudzi mirst. Cilvēkiem tas kļūst par iemeslu nožēlot un vērsties pie Mozus pēc piedošanas, lūdzot viņu, griezties pie Kunga, lai viņš izdzen čūskas. Mozus lūdz Kungu, un Kungs piedāvā līdzekli: nūju bronzas čūskas izskatā; lai kurš paskatītos un viņu, tas būs izglābts no odzes nāvīgās indes.

Pāvests Francisks
turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

turpinājums no iepriekšējā numura

Ko žēlsirdība nozīmē priesteriem?

Priesteris ir aicināts to mācīties, iemantot jūtīgu sirdi. Priesteri, kas ir – ļaujiet man lietot šo vārdu – “aseptiski”, tie “no laboratorijas”, tīri un sterili, viņi nepalīdz Baznīcai. Šodien mēs varam domāt par Baznīcu kā par “lauka slimnīcu”. Piedodiet, ka to atkārtoju, bet tieši tā es to redzu, tā es to jūtu: “lauka slimnīca”. Ir tik daudz ievainojumu, kas jādziedina. Tik daudz ievainojumu! Ir tik daudz cilvēku, kurus ievainojušas materiālās problēmas, skandāli, arī Baznīcā... Cilvēki, ko ievainojušas pasaules ilūzijas... .

Mums, priesteriem, ir jābūt tur, tuvu šiem cilvēkiem. Žēsirdība pirmkārt nozīmē apkopt brūces. Kad kāds ir ievainots, viņam tas nepieciešams nekavējoties, nevis testi, ar kādiem nosaka holesterola līmeni vai glikēmisko indeksu... Te ir ievainojums – tad dziedini to, un pēc tam mēs varam paskatīties testa rezultātus. Tad arī varēs veikt specializētu ārstēšanu, bet mūsu pirmais uzdevums ir ārstēt vaļējās brūces. Es domāju, kas tas šobrīd ir pats svarīgākais. Un ir arī slēpti ievainojumi, jo ir cilvēki, kas distancējas, lai izvairītos no savu brūču tuvākas apskates... Nāk prātā paradums Mozus likumā, saskaņā ar kuru Jēzus laikā lepras slimniekus vienmēr turēja izolētus no pārējiem, lai infekcija neizplatītos... Ir cilvēki, kas paši distancējas, jo viņiem ir kauns, ka viņu ievainojumi varētu kļūt redzami... Un, iespējams, viņi distancējas, jūtot kādu rūgtumu pret Baznīcu, tomēr dziļi viņos ir ievainojumi... Viņiem vajadzīgs glāsts.

Un jūs, mīļie brāļi, - es jums jautāju – vai jūs zināt savu draudzes cilvēku ievainojumus? Vai jūs tos pamanāt? Vai esat tuvu viņiem? Tas ir vienīgais jautājums...

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem
turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā

(2013. gada 15. decembrī)

Pāvests raksta, ka ticība bez mīlestības nenes augļus, un mīlestība bez ticības būtu nemitīgām šaubām pakļautas jūtas. Un tad viņš atsaucas uz apustuli Pāvilu, kurš saka, ka „tagad paliek šīs trīs – ticība, cerība un mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība.” Un arī viņs atsaucas uz apustuli Jēkabu, kurš saka, ka „brāļi, ko tas līdz, ja kāds saka, ka viņam ir ticība, bet nav darbu?” (Jk 2:14) Šeit mums ir jāatzīst kaut kas ļoti būtisks – atzīstot, ka Mīlestība ir Dievs, mīlestība ir Dieva daba, Viņa būtība, tā ir tā, kas liek visam darboties. Šo realitāti ļoti izcilā veidā ir paudusi svētā Terēze no Bērna Jēzus, kura savā autobiogrāfijā raksta šos skaistos vārdus: „es sapratu, ka vienīgi mīlestība ir tā, kas liek Baznīcas locekļiem darboties. Ja nebūtu šīs mīlestības, apustuļi vairs nesludinātu Evanģēliju, mocekļi vairs neizlietu asinis. Es sapratu, ka mīlestība ietver sevī visus aicinājumus, es sapratu, ka mīlestība ir viss.” Kopā ar viņu arī mēs varam teikt – mans aicinājums ir mīlestība. Un mums ir jāspēj to teikt – mans aicinājums ir mīlestība! Mums no jauna ir jāizdzīvo šis aspekts – kopā ar ticības durvīm turēsim vaļā arī mīlestības durvis. Lūk, es teicu, ka ticībai ir nepieciešami jāatklājas mīlestībai. Ticības gadam nav jābūt tādam apgaismotam, kur ir tikai ticība, kas apgaismo. Turēsim ne vien aizdegtu ticības liesmu, bet tam ir jābūt arī karstam gadam, mīlestības pilnam, kas liesmo cilvēka sirdī. Tas ir tas, ko Pāvests rakstīja šī gada gavēņa vēstījumā raksta, ka tas glābs pasauli, pasauli, kas ir slima. Un pasaules slimība pastāv tanī, ka tai trūkst brālīguma, vienaldzībā pret saviem brāļiem, egoismā. Tieši tāpēc mīlestība būs tā, kas glābs pasauli. Būdami Kristus sekotāji, mums ir jāturpina tas, ko kā paraugu ir sniedzis mūsu Skolotājs, Kristus.

Monsinjors Džiovanni De Gasperi
turpinājums sekos