Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Ekonomiskās struktūras sociālās ētikas gaismā

To var saprast, jo jau pēc sava rakstura attiecībām starp šīm abām būtiskajām: cilvēks – sabiedrība, realitātēm ir tendence uz nestabilitāti; faktiski tās sevī ietver potenciālu antagonismu.

Līdz ar to arī rodas tiešo un netiešo mērķu nesakritība un iecere tos sasniegt, izvēloties atšķirīgus līdzekļus un pielietojamās metodes.

Tātad iekšējo strāvojumu veidošanās partijas iekšienē ir izskaidrojama, lai arī tā, protams, nekādā veidā nepalīdz cīņā par taisnību un tās meklējumos.

Tam visam klāt nāk absolūta nepieciešamība noturēt savas pozīcijas šajā parlamentāro spēku asamblejas un neizbēgamo kompromisu spēlē. Un te nu mēs redzam, ka arī politiskajām partijām īstens taisnīgums ir ne tik daudz konkrēts, cik drīzāk gan aptuvens mērķis, uz ko tiekties.

Šajā ziņā kristīgo demokrātu vēsture Francijā un Itālijā mums sniedz visneapstrīdamāko pierādījumu.

Tas mums ļauj secināt, ka lai arī kristīgās partijas balstās uz Baznīcas dokumentos dzimušu socioloģiju, tās savā ceļā sastopas ar ievērojamām grūtībām; jo īpaši, kad tām jādeterminē konkrēti taisnīguma īstenošanas ceļi.

Citiem vārdiem sakot, lai arī kristīgā socioloģija sniedz drošus atsauces punktus, tā nespēj – vismaz praktiskā plāksnē – atrisināt visas tās grūtības, kuras, kā redzējām, ir saistītas ar taisnīguma jēdzienu un tā īstenošanu. Tātad, arī kristīgā socioloģija nav uzlūkojama kā alternatīva, kas būtiski atšķirtos no pirmā un otrā ceļa.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

Sprediķis - Svētā Pētera laukumā

14. Septembris 2014

Turpinājums no iepriekšējā numura

Kāda ir šī simbola nozīme? Dievs neiznīcina čūskas, bet tā vietā piedāvā „pretindi”: Mozus izveidotajā bronzas čūskā, Dievs pārnes savu dziedināšanas spēku, sauktu Viņa žēlastību, kura ir daudz spēcīgāka kā kārdinātāja inde.

Kā mēs esam dzirdējuši Evaņģēlijā, Jēzus identificē sevi ar šo simbolu: caur Tēva mīlestību „tika dots” Viņa vienpiedzimušais Dēls, lai vīrietis un sieviete iegūtu mūžīgo dzīvi. Šī spēcīgā Tēva mīlestība mudināja Dēlu kļūt par cilvēku, kļūt par kalpu un mirt par mums uz krusta. Izejot no šīs mīlestības, Tēvs augšāmceļ savu Dēlu, dodot Viņam varu pāri visam universam. Tas ir izteikts Svētā Pāvila himnā, vēstulē Filipiešiem (cf. 2:6-11). Jebkurš kurš uztic sevi krustā sistajam Jēzum, saņem žēlastību no Dieva un atrod dziedināšanu no grēka nāvīgās indes.

Dziedināšana ko piedāvā Dievs attiecas uz cilvēkiem arī īpašā veidā, laulātajiem kuri „kļuvuši nepacietīgi ceļā” un kuri padodas bīstamiem mazdūšības kārdinājumiem, neuzticībai, vājumam, atstumtībai... Tiem arī, Dievs Tēvs dāvā savu Dēlu Jēzu, nenosodot viņus, bet glābjot viņus: ja viņi uztic sevi Viņam, Viņš atnesīs viņiem dziedināšanu caur žēlsirdīgo Mīlestību, kuras spēks plūst no Krusta, ar žēlastības spēku, kas atjauno un nostiprina laulātos pārus un ģimenes, nostāda atkal no jauna uz pareizā ceļa.

Kristus mīlestība, kura ir svētījusi un iesvētīja savienību starp vīru un sievu, ir spējīgi saturēt viņu mīlestību un atjauno to, kad, cilvēcīgi sakot, tā tiek pazaudēta, ievainota vai izdilst. Kristus mīlestība var atjaunot laulātajiem prieku par kopīgo ceļojumu. Tā ir laulība: vīram un sievai ejot kopā, kur vīrs palīdz savai sievai kļūt vēl sievišķīgākai un kur sievietei ir uzdevums palīdzēt savam vīram, kļūt vīrišķīgākam. Šis ir uzdevums, ko abi dala. „Es tevi mīlu un šīs mīlestības dēļ, es tev palīdzu kļūt vēl sievišķīgākai.” ;„ Es tevi mīlu un šīs mīlestības dēļ, es tev palīdzu kļūt vēl vairāk vīrietim ”. Te mēs varam redzēt savstarpējās atšķirības. Taka nav vienmēr līdzena, nav brīva no nesaprašanām, citādi tas nebūtu cilvēcīgi. Tas ir prasīgs ceļojums, dažkārt grūti, un reizēm vētrains, bet tāda ir dzīve! Šajā teoloģijas būtībā, kuru piedāvā Dieva vārds, attiecībā uz cilvēku ceļojumu, laulātie ceļā, es gribētu dot jums kādu padomu. Tas ir normāli vīram un sievai strīdēties. Tas vienmēr notiek. Bet mans padoms ir šis: Nekad neļauj dienai beigties, vispirms nenoslēdzot mieru. Nekad! Maza saruna ir pietiekama. Lai ceļojums turpinātos. Laulība ir dzīves simbols, patiesas dzīves: Tā nav „iedoma”! Tas ir Kristus un Baznīcas mīlestības Sakraments. Mīlestības, kas atrod savu apstiprinājumu un drošību Krustā. Mana vēlēšanās priekš jums ir, lai jums būtu labs ceļojums, uzticams, pieaugošs mīlestībā. Es vēlu jums laimi. Tur būs pārbaudījumu krusti! Bet Kungs ir vienmēr tur, lai palīdzētu mums virzīties uz priekšu. Lai Kungs jūs svēti!

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

turpinājums no iepriekšējā numura

Ko žēlsirdība nozīmē priesteriem?

Žēlsirdība nenozīmē ne augstsirdību, ne stingrību.

Atgriezīsimies pie izlīguma sakramenta. Mums priesteriem bieži gadās dzirdēt savus ticīgos sakām, ka viņi konfesionālā sastapuši vai nu ļoti stingru priesteri, vai arī ļoti pielaidīgu. Un tas nav labi. Ir normāli, ka biktstēvu stils atšķiras, tomēr šīs atšķirības nevar attiekties uz būtisko, proti, morālo doktrīnu un žēlastību. Ne strikta, ne pielaidīga attieksme nesniedz liecību par Jēzu Kristu, jo neviena no tām nerūpējas par cilvēku. Stingrā pieeja pienaglo cilvēku likumam, saprotot to nejūtīgi un nelokāmi, kamēr pielaidīga pieeja ir tikai šķietami žēlsirdīga, taču patiesībā tā neņem nopietni sirdsapziņas problēmas, minimizējot grēku. Patiesa žēlsirdība uzņem cilvēku savā aprūpē, uzmanīgi viņā klausās, izturas pret situāciju ar cieņu un taisnīgumu, un pavada cilvēku izlīguma ceļā. Tas prasa daudz, viennozīmīgi. Patiesi žēlsirdīgs priesteris rīkojas kā labais samarietis… Bet kādēļ viņš tā dara? Tādēļ ka viņa sirds spēj just līdzi, tā ir Kristus sirds!

Mēs labi zinām, ka ne pielaidība, ne bardzība neveicina svētumu. Varbūt daži stingrie šķiet svēti svēti… Taču padomājiet par Pelagiusu un tad parunāsim… Ne pielaidība, ne stingrība nedara priesteri svētu un nekalpo ticīgo svētdarīšanai! Tai pat laikā žēlsirdība pavada svētuma ceļu, tā to pavada un liek tajā augt… Pārāk daudz darba draudzes priesterim? Tas tiesa – pārāk daudz darba! Un kā mēs pavadām un veicinām svētuma ceļu? Caur pastorālām ciešanām, ka sir žēlastības forma. Ko nozīmē pastorālās ciešanas? Tas nozīmē ciest par un ar cilvēku. Un tas nav viegli. Ciest tā, kā tēvs un māte cieš par saviem bērniem; uzdrošinos teikt – arī ar bažīgām rūpēm…

Lai paskaidrotu, es uzdošu jums dažus jautājumus, kas man palīdz, kad priesteris atnāk pie manis. Tie palīdz man arī tad, kad esmu viens Kunga priekšā.

Sakiet man: vai jūs raudat? Vai arī mēs esam zaudējuši savas asaras? Es atceros, ka vecajās Misālēs bija atrodama visskaistākā lūgšana, kurā lūdzam asaru dāvanu. Lūgšana sākās ar vārdiem: “Kungs, kas pavēlēji Mozum piesist klintij, lai no tās izšļāktos ūdens, piesit manas sirds akmenim, tā lai asaras…” – apmēram tāda bija šī lūgšana. Tā bija ļoti skaista. Bet cik daudzi no mums raud, redzot bērna ciešanas vai ģimenes šķelšanos, vai tik daudzos cilvēkus, kas nespēj atrast ceļu?... Priestera raudāšana… Vai jūs raudat? Vai arī mēs esam zaudējuši visas asaras?

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem

turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Meditācija. Kustības Pro Sanctitate rekolekcijā

(2013. gada 15. decembrī)

Patiess Kunga māceklis darbojas šajā mīlestības laukā. Jēzus kurš saka, ka ja kāds ir devis padzerties kādam no šiem mazajiem, šis māceklis nezaudēs savu atlīdzību. Jēzus persona ir tā, kura ir klātesoša un ir dzīva ikvienā darbā, kas ir izdarīta Viņa mīlestības dēļ. Lai realizētu to mums apkārt, lai mūsu apkārtne varētu mainīties, Jēzus turpina atkārtot mums: „Es dodu jums jaunu bausli, lai jūs cits citu mīlētu.” Šis jaunais bauslis ir vispārākajā pakāpē Jēzus pavēle – „no tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība vienam uz otru.” Darīsim visu iespējamo, lai šī gada laikā mums ir ticība iesaistīties mīlestībā, lai kāds, kas ir kontaktā ar mums, pasaule, kas ir mums apkārt, neticētu tik daudz mūsu ticības apliecinājumam, bet gan darbiem, kas izriet no mūsu ticības. Mēs zinām, ka mīlestības valoda, kuru lietojusi svētīgā māte Terēze no Kalkutas, atgādinātu mūslaiku piemēru ir tas, kas ir kaut kādā veidā aptvērusi visu pasauli, gan ticīgos, gan neticīgos. Daudzi cilvēki, kas redzot viņas bezinterešu mīlestību, ir tai pietuvojušies un ir atklājuši lielo ticības dāvanu. Ja arī mums izdosies kādu pietuvināt Jēzum, pateicoties tuvākmīlestībai, tas būs mūsu ticības visskaistākais auglis!

Monsinjors Džiovanni De Gasperi

Lai Kristus apgaismo ikvienu ceļu, domu un darbu nākamajā gadā!