Sociālais garīgums

Baznīcas mācība sociālajos jautājumos

Baznīcas mācība attiecībā uz dažādām iespējamām situācijām nemitīgi un būtiski attīstās un par to var diskutēt, tomēr nevaram šeit izvairīties no konkrētības – nepretendējot iedziļināties detaļās – lai lielie sociālie principi nepaliktu tikai vispārīgi apgalvojumi, kas nevienu neuzrunā. Ir jāizdara praktiski secinājumi, lai tie „varētu efektīvi iedarboties sarežģītajās mūsdienu situācijās”. Ganiem, ievērojot dažādu zinātņu sasniegumus, ir tiesības izteikt viedokli par visu, kas attiecas uz cilvēku dzīvi, jo evaņģelizācijas uzdevums nozīmē un prasa visaptverošu katra cilvēka izaugsmi. Vairs nevar apgalvot, ka reliģijai jāaprobežojas ar privāto sfēru un ka tā pastāv tikai tāpēc, lai sagatavotu dvēseles debesīm. Mēs zinām, ka Dievs vēlas, lai visi Viņa bērni, kaut arī aicināti uz piepildījumu mūžībā, būtu laimīgi arī uz šīs zemes, jo Viņš ir radījis visas lietas, lai mēs, lai visi varētu tās izmantot (sal. 1 Tim 6, 17). No tā seko, ka kristīgā atgriešanās prasa no jauna apsvērt „visu, kas attiecas uz sociālo kārtību un kopējā labuma sasniegšanu”.

Pāvests Francisks,
Evaņģēlija prieks

“Lūk, mana sirds, Jēzu, šodien es esmu pie Tavām kājām,
lai Tev to dotu.
Pārveido to, aizdedz to, jo Tu esi nācis no Debesīm,
lai aizdegtu sirdis ar savu svēto mīlestību.”

Svētais Alfonss Marija de Ligouri

Ģimenes garīgums

Pāvesta Franciska uzruna ģimenēm Manilā, Filipīnās

„Ja ģimene kopā lūdzas, tā turas kopā,”

"... Šodien vēlos atpūsties kopā ar jums un pārdomāt par ģimenes dāvanu..."

„Lai dzirdētu un pieņemtu Dieva aicinājumu, lai sagatavotu mājvietu Jēzum, jums ir jāatpūšas Kungā. Katru dienu jums ir jāizbrīvē laiks, lai atpūstos Kungā un lūgtos. Lūgšana ir atpūta Kungā. Bet jūs man varētu teikt: „Svētais tēvs, es vēlos lūgties, taču ir tik daudz darāmā darba! Man ir jārūpējas par bērniem, mājās ir tik daudz pienākumu. Esmu tik noguris, ka nevaru pat pienācīgi izgulēties.” Tas varētu būt tiesa, taču, ja nelūgsimies, tad neuzzināsim vissvarīgāko lietu – Dieva gribu attiecībā uz mums. Un visas mūsu aktivitātes, mūsu pienākumus, visu, spēsim paveikt ar lūgšanu, bet bez lūgšanas mēs paveiksim ļoti maz.”

„Ja ģimene kopā lūdzas, tā turas kopā.”

„Ticība mūs neattālina no pasaules, bet vēl dziļāk iesaista tajā. Mums ir jāiet dziļi pasaulē, bet ar lūgšanas spēku. Katram no mums ir speciāla loma, sagatavojoties Dieva valstības atnākšanai šai mūsu pasaulē.”

„Nepazaudēsim brīvību, lai varētu veikt savu Dieva uzticēto misiju!” aicināja pāvests filipīniešus, kuri savulaik ir spējuši teikt „nē” ārzemju kolonizācijai.

„Sargājiet savas ģimenes! Saskatiet ģimenēs jūsu zemes vislielāko dārgumu un vienmēr uzturiet tās ar lūgšanu un sakramentu žēlastību! Esiet dzīvie mīlestības, piedošanas un gādības piemēri! Esiet dzīvības cieņas svētnīcas, sludiniet katras cilvēka dzīvības sakralitāti no ieņemšanas līdz dabiskai nāvei. Celieties kopā ar Jēzu un Mariju, un ejiet pa taku, ko Kungs nosprauž katram no jums!”

I. Šteinerte/VR

Informācijas avots http:/lv.radiovaticana.va

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

“Vai mums pietiek iekšu, lai cīnītos ar Dievu par saviem ļaudīm?”

Vai jūs raudat par jūsu ļaudīm? Sakiet – vai jūs aizbildiniet par viņiem, lūdzoties Tabernākula priekšā?

Vai jūs cīnāties ar Kungu par saviem ļaudīm, kā Abrahams cīnījās?

“Un ja viņu būtu mazāk? Ja tur būtu 25? Un ja 20?...” (sal. Gen 18:22-33). Šī drosmīgā aizbildināšanas lūgšana… Mēs runājam par parrhesia, par apustulisku drosmi, un tajā brīdī domājam par pastorālo darbu, un tas ir labi, taču tā pati parrhesia nepieciešama arī lūgšanā. Vai jūs cīnāties ar Dievu? Vai jūs strīdaties ar Dievu, kā to darīja Mozus? Kad Kungs bija nokaitināts un noguris no savas tautas, Viņš Mozum teica: “Neraizējies… Es visu iznīcināšu un darīšu tevi par vadoni citai tautai”. “Nē, nē. Ja tu iznīcināsi ļaudis, iznīcini arī mani.” Tie bija īsti vīri! Vai mums pietiek iekšu, lai cīnītos ar Dievu par saviem ļaudīm?

Vēl viens jautājums, ko vaicāju: vakarā – kā jūs noslēdzat savu dienu? Ar Kungu vai televizora priekšā? Kādas ir jūsu attiecības ar tiem, kas jums palīdz būt žēlsirdīgākiem? Proti – kādas ir jūsu attiecības ar bērniem, ar veciem cilvēkiem, ar slimajiem? Vai jūs protat viņus mierināt, jebšu glāsts vecam cilvēkam jūs mulsina?

Nekaunieties no sava brāļa miesas (sal. Reflexiones en esperanza, 1.nod.). Beigās mēs tiksim tiesāti pēc mūsu spējas tuvoties “visai miesai” – tā Isaja. Nekaunieties no sava brāļa miesas. “Kļūt tuviem”: tuvums, tuvība, būt tuvu sava brāļa miesai. Priesteris un levīts, kas gāja garām pirms labā samarieša nezināja, kā būt tuvu laupītāju sasistajam cilvēkam. Viņu sirdis bija aizslēgtas. Iespējams, priesteris paskatījās pulkstenī un teica: “Man jāiet uz Misi, es nevaru to nokavēt”, un devās prom. Atrunas! Cik bieži mēs attaisnojam sevi, lai tikai apietu kādu problēmu vai cilvēku. Otrs, levīts – vai likuma zinātājs, jurists – teica: “Nē, es nevaru, jo, ja es to darīšu, rīt man būs jāiet par liecinieku un es zaudēšu laiku…” Atrunas!... Viņu sirdis bija aizslēgtas. Un aizslēgta sirds vienmēr attaisno sevi par to, kas nav izdarīts. Tā vietā samarietis atver savu sirdi, viņš ļaujas aizkustinājumam, un šis iekšējais aizkustinājums izpaužas praktiskā darbībā, konkrētā un efektīvā rīcībā, lai palīdzētu cilvēkam.

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem

(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Garīgs prieks būt Dieva tautai

Dieva Vārds aicina mūs atzīt, ka esam tauta: „Jūs citkārt nebijāt tauta, bet tagad esat Dieva tauta.” (1 Pēt 2, 10) Ja gribam būt patiesi evaņģelizētāji, mums tāpat jāattīsta sevī garīga patika būt tuvu vienkāršo cilvēku dzīvei, lai atklātu, ka tas kļūst mums par lielākā prieka avotu. Misija ir mīlestība uz Jēzu, bet tai pašā laikā tā ir arī mīlestība uz Viņa tautu. Stāvot krustā sistā Jēzus priekšā, mēs pamanām visu Viņa mīlestību, kas piešķir mums cieņu un uztur mūs, bet tai pašā laikā, ja tikai neesam akli, sākam aptvert, ka šis Jēzus skatiens paplašinās un, mīlestības un dedzības pārpilnībā, pievēršas visai Viņa tautai. Tā mēs atklājam, ka Viņš, izmantojot mūs, grib aizvien vairāk tuvoties savai mīļotajai tautai. Viņš ņem mūs no savas tautas vidus un sūta mūs pie savas tautas tā, ka mūsu identitāte nav aptverama bez šīs piederības.

Jēzus pats rāda paraugu šajā pieejā evaņģelizācijai, kas mūs ieved pašā tautas sirdī. Cik labi ir skatīt Viņu esam tik tuvu katram! Runājot ar kādu, Viņš dziļā, mīlestības pilnā uzmanībā lūkojās tam acīs: „Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja to.” (Mk 10, 21) Mēs redzam, cik pieejams Viņš ir, kad tuvojas neredzīgajam (sal. Mk 10:46-52) un ēd un dzer kopā ar grēciniekiem (sal. Mk 2, 16), neuztraucoties, ka Viņu pašu uzskatīs par rīmu un dzērāju (sal. Mt 11, 19). Mēs redzam, cik pretimnākošs Viņš ir, kad ļauj prostitūtai svaidīt ar eļļu Viņa kājas (sal. Lk 7, 36–50) vai naktī uzņem Nikodēmu (sal. Jņ 3, 1–15). Jēzus upuris pie krusta nav nekas cits, kā kulminācija šai pieejai, kas bija raksturīga visai Viņa dzīvei. Viņa piemēra iedvesmoti, mēs gribam pilnībā iekļauties sabiedrības dzīvē, dzīvojam līdzi visiem, ieklausāmies to rūpēs, palīdzam tiem viņu vajadzībās gan materiāli, gan garīgi, priecājamies līdzi priecīgajiem, raudam līdzi raudošajiem un iesaistāmies jaunas pasaules veidošanā, plecu pie pleca ar citiem. Bet mēs nedarām to pienākuma spiesti, nenesam to kā nomācošu nastu. Tā ir mūsu personiskā izvēle, kas piepilda mūs ar prieku un piešķir mums mūsu identitāti.

Pāvests Francisks, Evaņģēlija prieks