Sociālais garīgums

Baznīcas mācība sociālajos jautājumos

Tā rezultātā neviens nevar prasīt, lai mēs nobīdītu reliģiju cilvēku personiskās dzīves slepenībā, bez kādas ietekmes sociālajā un nacionālajā sfērā, nerūpējoties par pilsoniskās sabiedrības institūciju darbību, neizsakot savu viedokli lietās, kas skar cilvēkus. Kurš gan iedrošinātos ieslēgties baznīcā un apklusināt svētā Asīzes Franciska un svētīgās Kalkutas Terēzes vēsti? Viņiem tāda pieeja nebūtu pieņemama. Patiesa ticība – kas nekad nav ērta un individuālistiska – vienmēr ietver sevī dziļu vēlmi izmainīt pasauli, nodot tālāk vērtības, aizejot atstāt šo pasauli kaut mazliet labāku, nekā tā bija, mums ienākot. Mēs mīlam šo lielisko planētu, uz kuras Dievs mūs nolicis, un mīlam cilvēci, kas to apdzīvo, ar visām tās drāmām un cīniņiem, ar tās ilgām un cerībām, ar tās vērtībām un nepastāvību. Zeme ir mūsu kopīgās mājas un visi esam brāļi. Lai arī „sabiedrības un valsts taisnīga iekārta ir politikas centrālais uzdevums”, Baznīca „nedrīkst palikt nomaļus cīņā par taisnīgumu”. Visi kristieši, arī gani, ir aicināti rūpēties par labākas pasaules celšanu. Tas ir būtiski, jo Baznīcas sociālā doma pirmām kārtām ir pozitīva un konstruktīva, tā ir orientēta uz pārveidojošu darbību un šajā nozīmē tā nepārstāj būt zīme tai cerībai, kas nāk no Jēzus Kristus mīlestības pilnās Sirds. Tai pašā laikā tā apvieno „savus centienus ar citu Baznīcu un ekleziālo kopienu pūliņiem sociālajā laukā gan doktrināro pārdomu, gan praktiskas rīcības līmenī”.

Pāvests Francisks Evaņģēlija prieks

Ģimenes garīgums

“Kļūt par māti un tēvu ir Dieva dāvana”

Dārgie Brāļi un Māsas! Labrīt!

Vispirms, man ir jautājums, cikos jūs šorīt cēlāties, esmu ziņkārīgs. Sešos no rīta? Piecos? Vai jūs esiet miegaini? Bet es jūs iemidzināšu ar savu runu.

Priecājos ar jums iepazīties, uz asociācijas desmit gadu jubileju, kas apvieno lielu ģimeņu kopu Itālijā. Tas parāda, ka tu mīli ģimeni un mīli dzīvi. Ir skaisti pagodināt Kungu par šo dienu, kad mēs svinam Svētās ģimenes dienu.

Šodienas Evaņģēlijs stāsta mums par Mariju un Jāzepu, kuri kopā ar Jēzu devās uz Templi. Tur jau pavecāki Simeons un Anna, kas gaidīja viņus, pareģojot par Bērnu. Attēls no „paplašinātās” ģimenes, kaut kas kā jūsu ģimenēs, kad dažādas paaudzes satiekas un palīdz viens otram. Paldies Arhibīskapam Paglia, Pontifikālās ģimenes priekšsēdētājs, šo lietu ne tikai darītājs, bet arī speciālists, kam tiešām ir vēlme šim pasākumam, un Bīskaps Beski, kas strādāja smagi lai līdzsvarotu un paaugstinātu jūsu asociāciju, kas sākās Brescia, Svētā Paula VI pilsētā.

Tu nāc ar pašu skaistāko mīlestības augli. Kļūt par māti un tēvu ir Dieva dāvana, bet pieņemiet šo dāvanu, lai būtu pārsteigti un liktu tam spīdēt sabiedrībā, tas ir jūsu uzdevums. Katrs jūsu bērns ir unikāli radīts, kurš nekad nedublēsies pasaules vēsturē ne ar vienu citu. Kad esam sapratuši to, vai Dievs to gribējis, mēs esam pārsteigti cik liels brīnums ir bērns. Bērns maina jūsu dzīvi. Mēs visi esam redzējuši - vīrietis, sieviete – kad pasaulē nāk bērns, mainās dzīve, tā ir pavisam savādāka. Dēls vai meita ir brīnums, kurš maina dzīvi. Jūs puiši un meitenes, esiet tieši šis: katrs no jums ir unikāls mīlestības auglis, jūs nācāt pateicoties mīlestībai un jūs augāt mīlestībā. Jūs esiet unikāli, bet neesiet vieni. Un fakts, ka jums ir brālis vai māsa ir tieši labāk jums: dēli un meitas no lielas ģimenes ir vairāk spējīgi brālīgai kopienai, jau no agras bērnības. Pasaulē bieži ir atzīmēts skopums, bet lielās ģimenēs ir solidaritātes un dalīšanās skola, un šī attieksme ir tāda, kas nes labumu sabiedrībai kopumā.

Pāvests Francisks Valstu ģimeņu asociācijai
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Prieks mīlēt...

Laiku beigās, vienīgi tiem, kas nav kaunējušies no sava ievainotā un atstumtā brāļa miesas, būs ļauts kontemplēt pagodināto Kristus miesu.

Atzīšos, ka pārlasīt sarakstu, pēc kā tikšu tiesāts, – tas man reizēm dara labu. To varam atrast Mateja 25.nodaļā.

Tās ir lietas, kas nāca man prātā, lai tajās ar jums dalītos. Šī uzruna ir mazliet nenoslīpēta, jo izteicu to, kas tai brīdī nāca prātā. (..)

Buenosairesā – es tagad runāju par citu priesteri – bija labi zināms biktstēvs, viņš bija Sacramentine ordeņa mūks. Gandrīz visi priesteri gāja pie viņa uz grēksūdzi. Vienā no diviem gadījumiem, kad bija atbraucis, Jānis Pāvils II lūdza grēksūdzi, un viņš to pieņēma. Viņš bija vecs, ļoti vecs… Viņš bija kalpojis kā sava ordeņa provinciāltēvs, arī kā profesors… bet vienmēr bija arī biktstēvs, vienmēr. Un vienmēr bija gara rinda cilvēku, kas gaidīja viņu Vissvētākā Sakramenta Baznīcā. Tajā laikā es biju ģenerālvikārs un dzīvoju kūrijā, un ik dienu agri no rīta es gāju pārbaudīt, vai nav pienācis kāds faksa sūtījums. Un Lieldienu rītā es lasīju faksu no kopienas priekšnieka: “Vakar, pusstundu pirms Lieldienu vigīlijas, tēvs Aristi nomira 94 – vai 96? – gadu vecumā. Bēres būs tādā un tādā datumā…”. Un Lieldienu rītā man bija jāiet uz pusdienām pensionēto priesteru mājā (Lieldienās es to parasti darīju) un tad – es sev teicu – pēc pusdienām es iešu uz baznīcu. Tā bija liela baznīca, ļoti liela, ar skaistu kriptu. Es nogāju lejā uz kriptu, tur bija novietots zārks; tikai divas vecas sievietes lūdzās, un nebija neviena zieda. Es domāju: šis vīrs, kas piedeva grēkus visiem Buenosairesas priesteriem, ieskaitot mani… un neviena zieda… Es izgāju laukā un aizgāju pie puķu pārdevēja – Buenosairesā ir puķu veikali krustojumos, uz ielām, kur vairāk cilvēku – un es nopirku ziedus, rozes… Un es atgriezos un sāku izpušķot zārku ar ziediem… Un es skatījos uz rožukroni viņa rokās…

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem
(turpinājums sekos)

Laju garīgums

Garīgs prieks būt Dieva tautai

Dažreiz piedzīvojam kārdinājumu būt kristiešiem, turoties pieklājīgā attālumā no Kunga brūcēm. Tomēr Jēzus grib, lai mēs pieskaramies cilvēciskajam postam, lai pieskaramies citu cilvēku ciešanu pārņemtajām miesām. Viņš sagaida, ka mēs pārstāsim meklēt tos personiskos vai kopienas patvērumus, kas mums ļautu saglabāt distanci no cilvēcisko drāmu samezglojumiem, bet gan patiešām vēlēsimies nonākt saskarē ar citu cilvēku konkrētajām dzīvēm un iepazīsim lielo maiguma spēku. Ja rīkojamies tā, mūsu dzīve kļūst brīnišķi sarežģītāka, bet mēs piedzīvojam dziļu pieredzi būt tautai, pieredzi piederēt Dieva tautai.

Ir taisnība, ka mūsu attiecībās ar pasauli tiekam aicināti pamatot savas cerības, bet ne jau kā ienaidnieki, kas kritizē un nosoda. Mums ir ļoti skaidri pateikts: darbojieties „lēnprātībā un bijībā” (1 Pēt 3, 16) un, „ja iespējams, ieturiet mieru ar visiem cilvēkiem, cik tas no jums atkarīgs” (Rom 12, 18). Mums ir arī ieteikts: centieties uzvarēt „ļaunumu ar labu” (Rom 12, 21), nepagurstiet, darot labu (sal. Gal 6, 9) un „pazemībā cits citu uzskatiet augstāku par sevi” (Flp 2, 3). Patiešām, Kunga apustuļi „bija ieredzēti visā tautā” (Apd 2, 47, sal. Apd 4, 21.33; 5, 13). Ir skaidrs, ka Jēzus Kristus nevēlas, lai mēs būtu kā prinči, kas nicinājumā noskatās uz citiem, bet gan kā vīrieši un sievietes no tautas. Tas nav tikai kāda pāvesta viedoklis vai pastorāla izvēle citu iespēju starpā, tie ir tik skaidri, tieši un neapstrīdami Dieva Vārda norādījumi, ka nav vajadzīgas nekādas interpretācijas, kas mazinātu to uzrunājošo spēku. Izdzīvosim tos sine glossa, bez komentāriem. Tad mēs piedzīvosim misionāru prieku dalīties dzīvē ar Dievam uzticīgo tautu, cenšoties iedegt uguni pasaules sirdī.

Pāvests Francisks, Evaņģēlija prieks

“Cilvēkam, kas vēlas Viņam sekot,
Kungs liek atteikties no sevis,
un šī prasība mums var šķist grūta un smaga.
Bet, ja Tas, kas mums pavēl, pats palīdz šo pavēli izpildīt,
tā vairs nav ne grūta, ne smaga.”

Svētais Augustīns