Sociālais garīgums

Baznīcas mācība sociālajos jautājumos

 

Šeit nav īstais brīdis sīkāk izvērst visus tos smagos sociālos jautājumus, kas raksturīgi mūsdienu pasaulei, daži no tiem jau tika apskatīti otrajā nodaļā. Šis Pamudinājums nav sociāls dokuments, un pārdomām par šīm tēmām mums jau ir ļoti piemērots pamats – Baznīcas sociālās mācības kopsavilkums, kuru no sirds iesaku izmantot un studēt. Bez tam, ne pāvestam, ne Baznīcai nav monopola tiesību interpretēt sociālo realitāti vai izteikt priekšlikumus mūsdienu problēmu risināšanai. Šeit varu tikai atkārtot pāvesta Pāvila VI trāpīgos norādījumus: „Visās šajās tik dažādajās situācijās mums būtu grūti izteikt vienotu spriedumu un piedāvāt universāli derīgu risinājumu. Starp citu, mums nav tādu ambīciju, un tā arī nav mūsu sūtība. Tas ir kristīgo kopienu uzdevums – objektīvi izanalizēt konkrēto situāciju savā zemē”.

 

Turpmākajā centīšos koncentrēties uz diviem lieliem jautājumiem, kas pašreizējā vēstures posmā man liekas vissvarīgākie. Es iztirzāšu tos diezgan plaši, jo, manuprāt, tie noteiks cilvēces nākotni. Pirmais jautājums ir nabadzīgo sociālā iekļaušana, bet otrais – miers un sociālais dialogs.

Pāvests Francisks, Evaņģēlija prieks

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Bērniem, jauniešiem, vecākiem!

 

Jūs, bērni un jaunieši, esiet auglis no koka, kas ir ģimene: jūs esat labi augļi, ja kokam ir dziļas saknes – jūsu vecvecāki – un stiprs stumbrs – jūsu vecāki. Jēzus teica, ka tāpat kā ikviens koks labs koks nes labus augļus, bet ikviens izpuvis koks – nederīgus augļus. (cf. 7:17) Liela ģimene ir kā mežs, kur labā koka augļi ir, solidaritāte, komunikācija, uzticība, atbalsts, drošība, laime atturībā, draudzība. Lielas ģimenes ir sabiedrības cerība. Tāpēc vecvecāku klātbūtne ir tik svarīga: vērtīgā klātbūtne, gan praktisku palīdzību, ko viņi var sniegt un, galvenais, viņu zināšanas bagātība, ar ko viņi var dalīties. Vecvecāki saglabā savas vērtības, savai ģimenei, tautai, un tie palīdzēs vecākiem tos nodotu tālāk bērniem. Pēdējos gadsimtus vairākās Eiropas valstīs, tieši vecvecāki bija tie, kas devās pa ticības ceļu; viņi slepeni paņēma bērnus, lai to kristītu un parādītu ticības ceļu.

Mīļie vecāki, es esmu pateicīgs par jūsu dzīves mīlestības piemēru; kas jums jāsargā no ieņemšanas līdz tās dabiskām beigām, pat ar visām dzīves grūtībām un šķēršļiem, kuras diemžēl valsts institūcijas ne vienmēr palīdz segt. Jūs pareizi atgādināt, ka, saskaņā ar Itālijas Konstitūcijas 31. pantu, aicina pievērst īpašu uzmanību daudzbērnu ģimenēm, taču tas nav pietiekami atspoguļots realitātē. Tie ir izdrukāti. Es arī ceru, ka šajā sakarā ar zemo dzimstības līmeni, kas ir uzskaitīti jau kādu laiku Itālijā, lielāku uzmanību no politikas un no valsts administratoriem katrā līmenī, lai šīm ģimenēm būtu paredzētais atbalsts. Katra ģimene ir sabiedrības šūna, liela ģimene ir bagātāka un svarīgāka šūna, un Valsts ir ļoti ieinteresēta ieguldīt šādās ģimenēs.

Tā kā ģimenes, kuras pievienojās ģimeņu asociācijā – tā kā šī Itālijā un citas, citās Eiropas valstīs, šeit pārstāvēta – tiek gaidītas: un apsveicam arī ģimenes un asociācijas, kuras ir redzamas politikā un sabiedrībā. Šajā sakarā Sv. Jānis Pāvils II uzrakstīja: „ģimenēm vajadzētu pieaugt apziņa, ka ‘viņiem’ ir ‘ģimenes politika’ un uzņemties atbildību par sabiedrības pārveidošanu; citādi viņi kā pirmie kļūs par upuri ”ļaunuma, ja viņi ar vienaldzību būs izdarījuši minimumu. (Apustuliskais mudinājums Familiaris Consortio, n.44) Uzdevums par kuru rūpējas ģimeņu asociācija dažādās valstīs uz pašvaldību „forumos” sabiedrības un valsts vērtības ģimeņu vajadzībām.

 

Pāvests Francisks Valstu ģimeņu asociācijai
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

"Cik gan daudz laba var darīt žēlsirdīga priestera piemērs"

 

Un tūdaļ man ienāca prātā – tas zaglis, kas mājo katrā no mums, vai ne? – un, kamēr es kārtoju ziedus, es noņēmu krustiņu no rožukroņa, gandrīz bez piepūles to atāķēju. Tajā brīdī es paskatījos uz viņu un sacīju: “Dod man pusi no savas žēlsirdības.” Es jutu kaut ko spēcīgu, kas deva man drosmi tā rīkoties un izteikt šo lūgšanu! Un tad es ieliku krustiņu te, savā kabatā. Pāvesta tērpam nav kabatu, bet es to vienmēr nēsāju te mazā auduma somiņā, un no tās dienas līdz šim brīdim tas krusts vienmēr bijis ar mani. Un, kad vien kāda nelabvēlīga doma pret kādu iezogas prātā, mana roka to šeit satausta, vienmēr. Un es jūtu žēlastību! Es jūtu labumu, ko tas dod. Cik gan daudz laba var darīt žēlsirdīga priestera piemērs, priestera, kas nebaidās tuvoties brūcēm...

 

Domājot par to, jums noteikti nāk prātā daudzi, daudzi tādi priesteri, jo Itālijā ir labi priesteri! Viņi ir labi. Es domāju, ka, ja Itālija vēl ir stipra, tas nav mūsu – bīskapu – dēļ, bet gan pateicoties draudžu priesteriem. Tā ir taisnība, tā ir! Es to nesaku, lai jūs mierinātu, es tiešām tam ticu.

 

Žēlsirdība. Domājiet par daudzajiem priesteriem, kas ir debesīs un lūdziet viņiem žēlastību! Lai viņi piešķir jums to žēlsirdību, kas tiem bija ar saviem ticīgajiem. Tas dara labu.

 

Paldies, ka klausījāties, un paldies, ka atnācāt.

 

Pāvesta Franciska uzruna Romas diecēzes draudžu priesteriem

     

Kungs, dāvā man spēku gaidīt Tevi klusumā un pacietībā.
Dāvā pazemību, kurā tikai dzimst miers,
un atbrīvo mani no lepnuma, vissmagākā nasta.
Piepildi manu sirdi un dvēseli ar mīlestības vienkāršību.
Lai visu manu dzīvi aizņem vien vienīga doma un vēlēšanās – mīlēt.
Lai varu es mīlēt ne nopelnu dēļ, ne pilnības dēļ, ne tikumu dēļ, ne svētuma dēļ,
bet tikai Tevis dēļ!
Jo tikai ir viens, kas spēj piepildīt mīlestību un samaksāt par viņu, - Tu pats.

Tomass Mertons

Laju garīgums

Garīgs prieks būt Dieva tautai

 

Cilvēkmīlestība ir garīgs spēks, kas ved uz pilnīgu vienotību ar Dievu tādā mērā, ka tas, kas nemīl savu brāli, „staigā tumsībā” (1 Jņ 2, 11), „paliek nāvē” (1 Jņ 3, 14) un „nav Dievu pazinis” (1 Jņ 4, 8). Benedikts XVI ir teicis, ka „aklums pret tuvāko dara cilvēku aklu arī pret Dievu” un ka mīlestība būtībā ir vienīgā gaisma, kas „vienmēr no jauna izkliedē tumšās pasaules krēslu un dod mums drosmi dzīvot un darboties”. Tāpēc arī, tuvojoties citiem un cenšoties darīt viņiem labu, mēs plašāk atveramies visskaistāko Kunga dāvanu saņemšanai. Katru reizi, kad sastopam kādu mīlošu cilvēku, mēs kļūstam spējīgi atklāt ko jaunu par Dievu. Katru reizi, kad atveram acis, lai atzītu citu cilvēku, vairāk izgaismojas mūsu ticība, lai mēs atzītu Dievu. Tā rezultātā, ja gribam pieaugt savā garīgajā dzīvē, mēs nedrīkstam pārstāt būt misionāri. Iesaistīšanās evaņģelizācijā bagātina prātu un sirdi, paver mūsu garīgos apvāršņus, dara mūs jūtīgākus Gara darbošanās atpazīšanai, ļauj mums iziet ārpus mūsu ierobežotajām garīgajām shēmām. Tai pašā laikā, misionārs, kurš pilnībā veltījies savam darbam, piedzīvo prieku būt avotam, kas plūst pāri malām un atspirdzina citus. Tikai cilvēks, kas jūtas laimīgs, darot labu tuvākajam, un vēl citiem labu, var būt misionārs. Šī sirds atvērtība ir laimes avots, jo „svētīgāk ir dot, nekā ņemt” (Apd 20, 35). Mēs nedzīvosim labāk, ja bēgsim no citiem, slēpsimies, atteiksimies dalīties, ja pretosimies došanai un noslēgsimies savās ērtībās. Tāda dzīve nav nekas cits kā lēna pašnāvība.

 

Misija tautas vidū nav tikai manas dzīves daļa vai greznojums, kuru es varu noņemt, tā nav pielikums vai vēl viens no eksistences brīžiem. Tā ir kaut kas, ko nevaru izraut no savas būtības, ja negribu pats sevi iznīcināt. Es pats esmu misija šai pasaulē, tieši tādēļ es esmu šai pasaulē. Man jāatzīst, ka esmu ar uguni iezīmēts šai misijai apgaismot, svētīt, dzīvināt, pacelt, dziedināt un atbrīvot. Tā parādās dvēseliska medmāsiņa, dvēselisks skolotājs, dvēselisks politiķis, tie, kas sirds dziļumos ir izlēmuši būt kopā ar citiem un priekš citiem. Tomēr, ja mēs nodalīsim savu pienākumu no savas personiskās dzīves, viss kļūs pelēks, un mēs pastāvīgi meklēsim atzinību un savu vajadzību apmierinājumu. Mēs pārstāsim būt tauta.

Pāvests Francisks, Evaņģēlija prieks