Sociālais garīgums

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta rakstiem

 

Kas ir taisnīgums?

 

Milzīgie civillikumu un kriminālkodeksu sējumi norāda uz titāniskiem centieniem daudzu gadsimtu garumā noteikt, kā pusē tad konkrētā situācijā būtu taisnīgums. Taču ne mazāks tiesnešu, advokātu un ierosināto lietu skaits mums atklāj, cik tomēr neiespējami ir noteikt, kas ir un kur rodams taisnīgums.

 

Pat tad, ja kādā specifiskā gadījumā taisnīguma atziņa ir noformulēta galīgā formā, vai gan zaudētāj puse tiesneša spriedumu atzītu par taisnīgu?

 

Vēsturē sastopami neskaitāmi gadījumi, kad ir ārkārtīgi sarežģīti un varbūt pat neiespējami pateikt, kurai no pusēm ir taisnība.

 

Un ja vēl nonāk līdz tādam absurdam, kad divas tautas piesaka viena otrai karu, jo katra iestājas par savu taisnību, tad jājautā: vai tāds taisnīgums reāli maz pastāv?

 

Pirms atbildam uz tik sarežģītu jautājumu, mēģināsim taisnīgumu teorētiski nodefinēt; tas ļaus izvairīties no pārpratumiem un nelikt uz to lielākas cerības, kā tas spēj attaisnot.

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

 

“Es lūdzu par ģimenēm”

 

Laipni lūdzam baznīcas locekļus, kas aktīvi piedalās lielās ģimenes spēlē. Es vienmēr pateicos Kungam, kad es redzu mātes un tēvus lielās ģimenēs, kuri kopā ar bērniem ir uzticīgi baznīcai un sabiedrībai. No vienas puses es jums esmu ļoti tuvu lūgšanās, es jūs novēlu Jēzus, Jāzepa un Marijas Svētās ģimenes aizsardzībai un aizbildniecībai. Labā ziņa ir, ka Nācaretes mājas ir uzceltas ģimenēm, kuras dodas svētceļojumā, lai redzētu, kur Jēzus auga, pieņēmās spēkā un gudrībā. (lk. 2.40)

 

Es lūdzu par ģimenēm, īpaši par tām kurām ir ekonomiskā krīze, par tām mātēm un tēviem kuri ir zaudējuši darbu – un tas ir grūti – kad jauni cilvēki nevar atrast darbu; kad ģimenē nogurst no mīļajiem un padodas kārdinājumiem, vientulībai un sašķeltībai.

 

Dārgie draugi, vecāki, jaunieši, bērni un vecvecāki, priecīgas brīvdienas. Lai katra ģimene tiek bagātināta ar Dieva maigumu un komfortu. Es jūs svētu ar Mīlestību. Un jūs lūdzu turpiniet lūgties par mani, jo es esmu jums visiem vectēvs. Lūdziet par mani, Paldies!

 

Pāvests Francisks Valstu ģimeņu asociācijai

   
 

Ak, Dievišķā Trīsvienība,
dāvā mums veselus bērnus,
dāvā mums svētus bērnus.
Izvēlies savus konsekrētos no viņu vidus.

 

Marij,
līgava, jaunava un māte,
mūsu paraugs,
mēs atdodam tev savu ģimeni.
Dari to par mīlestības tabernākulu. Amen.

 

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Priesteriskā brālība

No pāvesta Jāņa Pāvila II vēstules priesteriem 2004.gada Svētajā Ceturtdienā

 

Aicinājumi – tā ir Dieva dāvana, kas nemitīgi jālūdz. Atsaucoties uz Jēzus mudinājumu, vispirms mums jāvēršas pie pļaujas Kunga, lūdzot, lai Tas sūta strādniekus savā pļaujā (sal. Mt 9,38). Lūgšana, ko pavada klusas ciešanas kā upuris, ir aicinājumu pastorāles galvenais un visiedarbīgākais līdzeklis. Lūgties – tas nozīmē: pievērst savu skatienu Kristum, paļaujoties uz to, ka tikai no Viņa - vienīgā Priestera - un no Viņa dievišķā upura caur Svētā Gara darbību pārpilnībā uzdīgst aicinājumu asni, kas nepieciešami Baznīcas dzīvībai un misijai visos laikos.

 

Mēs esam Pēdējo vakariņu telpā, kontemplējot Pestītāju, kurš Pēdējo vakariņu laikā iedibināja Euharistiju un priesterību. Šajā svētajā naktī Viņš nosauca vārdā katru priesteri. Viņa skatiens pievērsās ikvienam – mīlestības pilns un uzmanīgs skatiens – tāds pats, ar kādu Viņš uzlūkoja Sīmani un Andreju, Jēkabu un Jāni, Natanaēlu, tam esot zem vīģes koka, un Mateju, kad tas sēdēja un veica savus muitnieka pienākumus. Jēzus mūs ir aicinājis, un dažādos veidos Viņš turpina uzrunāt daudzus citus, aicinot tos būt par Viņa kalpotājiem.

 
 

Debesu Tēvs, dod, lai mēs katrs,
vienoti Kristus Miesā, kalpotu ar tām dāvanām, ko esam saņēmuši.

 

Mēs lūdzam, lai jaunieši, kurus Tu esi aicinājis uz priesterību un
uz konsekrēto dzīvi, drosmīgi atbild Tavai gribai!

 

Sūti strādniekus savā lielajā pļaujas laukā,
lai Evaņģēlijs aizvien tiek sludināts,
lai nabagi netiek aizmirsti un izslēgti no mīlestības kopības,
lai cietēji saņem mierinājumu un
lai Tava tauta vienmēr tiek stiprināta ar Sakramentiem.

 

Mēs lūdzam to Jēzus Kristus, Tava Dēla vārdā. Amen.

Laju garīgums

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu

Lumen gentium

 

39. Vispārējais aicinājums uz svētumu Baznīcā

Mēs ticam, ka Baznīca, kuru svētais Koncils parāda kā noslēpumu, ir nevainojami svēta. Jo Kristus, Dieva Dēls, kas kopā ar Tēvu un Svēto Garu tiek godināts kā “vienīgi Svēts”1, mīlēja Baznīcu kā savu Līgavu; Viņš atdeva sevi par viņu, lai to darītu svētu (sal. Ef 5,25-26); un vienojās ar to kā ar savu miesu un piepildīja ar Svētā Gara dāvanu Dieva godam. Tāpēc Baznīcā visi, kas pieder hierarhijai, un tie, kurus tā vada, ir aicināti uz svētumu saskaņā ar apustuļa vārdiem: “Jo tāda ir Dieva griba, lai jūs kļūtu svēti.” (2Tes 4,3; sal. Ef 1,4) Šis Baznīcas svētums pastāvīgi atklājas un tam ir jāatklājas caur žēlastības augļiem, kurus Svētais Gars rada ticīgajos. Tas dažādos veidos izpaužas ikvienā cilvēkā, kas savā ikdienas dzīvē sasniedz mīlestības pilnību, pamācot citus; viens no raksturīgajiem veidiem, kā tas parādās, ir padomu, kurus mēdz saukt par evaņģēliskajiem, praktizēšana. Šo padomu, kurus, Svētā Gara pamudināti, ir pieņēmuši ļoti daudzi kristieši – personiski vai arī kārtā, kuru ir apstiprinājusi Baznīca, īstenošana sniedz pasaulei un, tai ir jāsniedz, šī svētuma skaidra liecība un paraugs.

 

40. Vispārējais aicinājums uz svētumu

Visas pilnības dievišķais Mācītājs un Paraugs – Kungs Jēzus – ir mācījis visiem un ikvienam no saviem mācekļiem, lai arī kādos apstākļos viņi dzīvotu, dzīves svētumu, kura Pamatlicējs un Īstenotājs ir Viņš pats: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā arī jūsu Debestēvs ir pilnīgs!” (Mt 5,48)2 Tāpēc Viņš visiem sūtīja Svēto Garu, lai viņus iekšēji pamudinātu mīlēt Dievu ar visu savu sirdi, visu savu dvēseli, visu savu prātu un no visa sava spēka (sal. Mk 12,30), kā arī mīlēt vienam otru, tāpat kā Kristus viņus ir mīlējis (sal. Jņ 13,34; 15,12). Dieva aicināti nevis savu nopelnu dēļ, bet saskaņā ar Viņa lēmumu un žēlastību, Jēzus, mūsu Kunga, attaisnoti, Kristus mācekļi ticības kristībā patiešām ir kļuvuši par Dieva bērniem, dievišķās dabas līdzdalībniekiem un tādējādi arī ir patiesi svētie. Šī saņemtā svētdarīšana viņiem ar Dieva žēlastību ir jāsaglabā un jāīsteno savā dzīvē. Apustulis viņus brīdina, lai viņi dzīvo “kā tas pieklājas svētajiem” (Ef 5,3) un lai viņi “kā Dieva izredzētie, svētie un mīlētie tērpjas sirsnīgā žēlsirdībā, laipnībā, pazemībā, lēnprātībā, pacietībā” (Kol 3,12), un nes Gara augļus savai svēttapšanai (sal. Gal 5,22; Rom 6,22). Tomēr tā kā mēs visi daudz grēkojam (sal. Jk 3,2), mums pastāvīgi ir nepieciešama Dieva žēlsirdība un mums visiem katru dienu savā lūgšanā ir jāsaka: “Piedod mums mūsu parādus.” (Mt 6,12)