Sociālais garīgums

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta rakstiem

Vai šāds ideāls maz pastāv?

Centieni apliecināt tā eksistenci, lai tikai izbēgtu no iepriekš aprakstītās absurdās situācijas, ir jānoraida kā bēgšana no realitātes un nepamatota pāreja no vēsturiskā plāna uz ideoloģisko.

Lai varētu izvērtēt, cik pamatoti ir pieņēmumi par kaut kā esamību, kas sevī ietvertu un vienlaikus pārspētu taisnīgumu, ir jāatrod kāds noteikts, konkrēts, neapšaubāms un neapstrīdams izejas punkts.

Šādam nolūkam pilnībā noder cilvēka pamatinstinktu analīze.

Cilvēks jau kopš pašas sākotnējās taisnīguma apzināšanās instinktīvi sevī jūt spēcīgu, trīskāršu realitāti:

- ka viņš ir persona, kurai ir neatņemamas tiesības;

- ka viņam apkārt ir citas personas, kuras, attiecībā uz tiesībām, ir tādā pat situācijā;

- ka, lai pilnībā realizētu savas tiesības, viņam ir nepieciešami citi (ģimene, apkārtējie), pret kuriem viņš instinktīvi jūt mīlestību.

Identiskas izjūtas – un pat vēl apzinātākā formā – raksturīgas ikvienai ģimenei jau kopš tās izveides. Turklāt, dubultā mērā, jo tai uzticēta dubulta misija:

- attiecībā uz atsevišķiem indivīdiem, īpaši jau tiem, kas dzims no tās klēpja un ir tai jāaizsargā, jāstiprina un kurus, protams, nedrīkst apspiest;

- attiecībā uz augstākām struktūrām (zemi, tautu), no kuriem tā jūtas atkarīga, bet kuriem nepieciešams, lai ģimene tos aizsargātu, stiprinātu un neapspiestu.

Tas viss balstās uz būtiskām jūtām – mīlestību.

Ģimenes garīgums

"Humanae Vitae" 40 gadi

1.daļa

Intervija ar Dr. Tomasu Hilgersu (Thomas Hilgers)

Robert Conkling

“Ja nebūtu “Humanae Vitae”, liela daļa no mūsdienu dabiskās reproduktīvās medicīnas nepastāvētu,” saka Dabiskās Prokreatīvās Tehnoloģijas (NaPro) līdzdibinātājs.

Dr. Tomass Hilgers ir Pāvesta Pāvila VI Institūta, kas atrodas Omahā, Nebraskā, līdzdibinātājs. Viņš ir piedalījies arī Kreigtona Modeļa Auglības Aprūpes Sistēmas izstrādāšanā un ir darba “NaPro Tehnoloģijas mediciniskais un ķirurģiskais pielietojums” autors.

Par godu 40. gadadienai kopš enciklikas “Humanae Vitae” publicēšanas 1968.gada 25.jūlijā Amerikas Auglības Aprūpes Profesionāļu Akadēmija pagājušajā mēnesī sanāca uz savu ikgadējo tikšanos Romā. Šajā intervijā ZENIT, Hilgers runā par Pāvesta Pāvila VI Institūta pirmsākumiem un “Humanae Vitae” ietekmi viņa profesionālās karjeras attīstībā.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

Priesteriskā brālība

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta “Pēdējo vakariņu notikums”

Jāņa evaņģēlijā divkārt pieminēts, ka Kristus mīļotais māceklis Pēdējo vakariņu laikā savu galvu bija piekļāvis Kunga krūtīm: “piekļāvies Jēzus krūtīm” (13,25); “Pēdējo vakariņu laikā piekļāvās Kunga krūtīm” (21,20). Ikvienam apustulim, tāpat kā ikvienam kristietim jāpiekļaujas Kristus Sirdij, ja vēlas iepazīt tās noslēpumus. Sirds, tas ir, - Kristus mīlestība, uzskatāmi ir Kristus pasijas centrā: no Ģetzemanes dārza līdz nāvei uz krusta, bet Pēdējo vakariņu telpā tā atklājas īpašā veidā. (…) Baznīca dzimst no Kristus Sirds, bet caur apustuļiem, kas vispirms ir likuši savu galvu uz šīs Sirds, lai ieklausītos un saprastu bezgalīgās mīlestības sirdspukstus. (…)

Jēzus, īpaši Pēdējo vakariņu telpā, mums māca lūgšanas nozīmi un rāda, kā to darīt. Apustuļi kopā ar Mariju sekoja Viņa piemēram. Vai gan ikviena priestera pienākums nav griezties pie Kunga un Viņam lūgt žēlastību aptvert, kāda ir lūgšanas, kas tika izteikta Pēdējo vakariņu telpā, visdziļākā nozīme?

Laju garīgums

Vatikāna II koncila Dogmatiskā konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium

Svētā Baznīca, būdama dievišķa institūcija, ir organizēta un tiek vadīta saskaņā ar apbrīnojamu dažādību. “Un kā mums vienā miesā ir daudz locekļu, taču ne visiem locekļiem ir tas pats uzdevums, tā arī mēs visi kopā esam viena miesa Kristū, bet atsevišķi esam viens otra locekļi.” (Rom 12, 4–5)

Tātad ir tikai viena Dieva izredzētā tauta: “Viens ir Kungs, viena ticība, viena kristība.” (Ef 4, 5) Kopēja ir tās locekļu cieņa, kas izriet no viņu atdzimšanas Kristū, kopēja ir pieņemto bērnu žēlastība, kopējs – aicinājums uz pilnību; ir tikai viena pestīšana, viena cerība un viena nedalāma mīlestība. Tāpēc Kristū un Baznīcā nav nevienlīdzības saistībā ar piederību kādai tautai vai nācijai, sociālo stāvokli vai dzimumu, jo “tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne verga, ne brīvā, nav ne vīrieša, ne sievietes. Jūs visi esat viens Kristū Jēzū” (Gal 3, 28 gr.; sal. Kol 3, 11).

Tātad, pat ja Baznīcā visi neiet vienu un to pašu ceļu, visi tomēr ir aicināti uz svētumu, un visi ir ieguvuši to pašu dārgo ticību Dieva taisnībā (sal. 2 Pēt 1, 1). Pat ja daži saskaņā ar Kristus gribu tiek iecelti citu labā par mācītājiem, noslēpumu dalītājiem un ganiem, tomēr starp visiem valda patiesa vienlīdzība attiecībā uz cieņu un visiem ticīgajiem kopīgo darbu Kristus Miesas veidošanā. Pat atšķirība, kuru Kungs ir iedibinājis starp ordinētajiem kalpotājiem un pārējo Dieva tautu, ietver sevī vienotību, jo gani un citi ticīgie ir savstarpēji cieši saistīti, – Baznīcas gani, sekojot Kunga piemēram, lai kalpo cits citam un pārējiem ticīgajiem, kuri savukārt lai cītīgi palīdz ganiem un mācītājiem. Tādējādi daudzveidībā visi sniedz liecību par apbrīnojamu vienotību Kristus Miesā, jo pati žēlastību, kalpojumu un darbu daudzveidība vieno Dieva bērnus, darot tos par vienu veselumu, tāpēc ka “to visu dara viens un tas pats Gars” (1 Kor 12, 11).