Sociālais garīgums

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta rakstiem

Indivīda mīlestību pašam pret sevi un citiem; ģimenes mīlestību pret tās locekļiem un augstākām struktūrām.

Lūk, attiecību dinamika, kas izpaužas caur savstarpēju cieņu, palīdzību un aizsardzību, bet savu būtiskāko pamatu rod mīlestībā.

Un ir pilnīgi pašsaprotami, ka ikvienai norisei komplicētāku sociālo organismu veidošanas procesā, ir jārespektē nupat aplūkotie, mīlestībā balstītie pamatlikumi.

Tātad, liktos gluži iespējami cilvēcisko attiecību kompleksu ģimenē un sabiedrībā balstīt mīlestībā – šajā sākotnējā un instinktīvajā elementā. Tas ļautu formulēt sekojošu principu: ikvienam ir jādzīvo saskaņā ar dabisko mīlestības likumu un jārespektē no tā izrietošās vajadzības.

Bet tieši šis abpusēji respektējamais mīlestības likums postulē taisnīguma morālo tikumu: es ievēroju tavējo, tu – manējo.

Tātad taisnīgums ir pirmais un svarīgākais princips, kas regulē cilvēku – kā atsevišķu indivīdu un kolektīva – sociālās attiecības, kas savu pilnīgo formu tomēr iegūst mīlestībā.

Taisnīgums aizstāv mīlestību; mīlestība sevī ietver un pārspēj taisnīgumu.

Ģimenes garīgums

Jautājums: Kā radās ideja dibināt Pāvesta Pāvila VI Institūtu? Kas jūs iedvesmoja?

Hilgers: Laikā, kad Katoļu Baznīcā noritēja diskusijas par dzimstības kontroli, es biju medicīnas students. Pāvests Jānis XXIII bija izveidojis Pāvesta dzimstības kontroles komisiju, kas tikās ar medicīnas, filosofijas, teoloģijas un socioloģijas ekspertiem un uzklausīja viņu teikto, lai formulētu Baznīcas nostāju kontracepcijas jautājumos. No ziņām par komisijas darbu man likās, ka viņi rekomendēs izmaiņas Baznīcas pozīcijā, taču līdz manīm nonāca tikai stāsta viena puse.

Kad 1968.gada jūlijā iznāca “Humanae Vitae”, es nolēmu, ka man derētu ar to iepazīties. Tā es aizgāju pie sava Ņūmena Kluba kapelāna Minesotas Universitātē un jautāju viņam, kur varētu atrast “Humanae Vitae” kopiju. Un viņš uz to atbildēja: “Kādēļ tu gribi lasīt tādus niekus?” Tas mani nokaitināja. Viņa pienākums nebija izteikt man aizrādījumus. Viņš bija katoļu priesteris. Viņam vajadzēja dalīties tajā, ko Baznīca saka, nevis baidīties no tā.

Pāris mēnešus vēlāk Kolumba Bruņinieki izsludināja iespēju saņemt dokumenta kopiju par 25 centiem. Es izmantoju šo iespēju un, tiklīdz to izlasīju, mana dzīve mainījās. "Humanae Vitae" noslēgumā Pāvests Pāvils VI aicināja zinātniekus, ārstus un veselības aprūpes profesionāļus iesaistīties un kaut ko darīt lietas labā. Man likās, ka viņš runā tieši ar mani. Tādēļ sekoju šim aicinājumam.

Es biju veicis dažādus pētījumus medicīnas skolā. Pētniecību es apguvu, strādājot Minesotas Universitātē, un atklāju, ka man patīk ar to nodarboties. Tā 1968.gada decembrī es uzsāku savu pirmo pētniecības projektu dabiskajā ģumenes plānošanas sistēmā. Tas neaizveda necik tālu, bet es vismaz biju spēris pirmo soli.

Pēc pāris gadu papildu studijām dzemdniecības un ginekoloģijas jomā, 1972.gadā es satiku Dr. Džonu Billingsu (John Billings). Biju dzirdējis prezentāciju par Billingsa metodi un tā man palīdzēja saprast virzienu, kurā vēlos strādāt. Billingsa metode bija jauna un piedāvāja atšķirīgu koncepciju, un es nolēmu, ka ir vērts to dziļāk izpētīt. Gluži kā viss šajā jomā, arī Billingsa metode piedzīvoja uzbrukumus, un es nodomāju, ka kādam jāvelta laiks, lai veiktu neatkarīgu tās novērtējumu. Mēs ķērāmies pie šī darba 1976.gadā, kad darbojos Sentluī Universitātes Medicīnas skolā. Aptuveni pusotra gada laikā mēs atklājām valodu, ko sievietes varētu lietot, veicot savus novērojumus, un vienlaikus ārsti saprastu, par ko ir runa. Un visi sāka lietot vienu valodu. Tas bija satriecoši. Tas bija visa sākums.

 

Un tā mūsu darbs sākās ar ģimenes plānošanas dabisko metožu izpēti. Izrādījās, ka Billingsa metode, kas standartizācijas rezultātā kļuva par ovulācijas metodes Kreigtona modeli, ir dabiskākais, ko ginekologi var ieteikt saviem pacientiem, kuri saskaras ar tādām problēmām kā neauglība, neiznēsāšana, abnormāla asiņošana vai citas ginekoloģiskas problēmas. Sievietēm reproduktīvā vecumā es liku veikt piezīmes par viņu ciklu diagrammas veidā.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

Priesteriskā brālība

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvinta “Pēdējo vakariņu notikums”)

šis Jēzus lūgums Tēvam ir noslēpumains. (…) Protams, tas, par ko šeit ir runa, ir pagodināšana, nevis tīri cilvēciska slavināšana, tas ir, drīzāk brīnumainās un noslēpumainās dievišķās realitātes atklāšana. Jēzus Tēvam lūdz, lai Viņa ciešanas būtu Dēla dievišķības atklāšanās, tā ka rezultātā pasaulei tiktu atklāta Tēva mīlestība un tēvišķība.

 

Lasījums (Jānis Pāvils II “Dāvana un noslēpums”)

Gulšanās uz zemes krustā pirms Ordinācijas sakramenta saņemšanas, pieņemot savā personiskajā dzīvē – kā Pēterim – Kristus krustu un kopā ar apustuli kļūstot par “grīdu” brāļiem un māsām – tas kļūst par priestera garīguma dziļāko jēgu.

Laju garīgums

7. februārī Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas draudzē bija priecīgs notikums. Ne tikai tāpēc, ka tā bija mēneša pirmā sestdiena, kad Lurdas Dievmātes grotā lūdzamies par aicinājumiem uz garīgo kārtu, bet arī tāpēc, ka mūsu draudzē bija pāvesta vizitācija, kā jokoja daži cilvēki. Pateicoties kustības Pro Sanctitate māsām, arī mūsu draudzes ticīgajiem bija iespēja pagodināt svētā pāvesta Jāņa XXIII relikvijas.

Svētais pāvests Jānis XXIII, īstajā vārdā Andželo Ronkalli, kopā ar svēto pāvestu Jāni Pāvilu II 2014. gada 27. aprīlī tika kanonizēts. Jāni XXIII mēdza saukt par “labo pāvestu”, jo viņam piemita sirsnība un laba humora izjūta. Savā pontifikāta laikā viņš sasauca Vatikāna II ekumenisko koncilu, kas sākās 1962. gadā. Kad viņš saviem domubiedriem darīja zināmu nodomu sasaukt Vatikāna II koncilu 1963. gadā, vairāki bija pārsteigti un teica: “To nav iespējams tik ātri paveikt!” Pāvests pasmaidīja un teica: “Ja to nav iespējams izdarīt 1963. gadā, tad mēs to darīsim jau 1962.!” Vatikāna II koncils bija nozīmīgs pavērsiena punkts Baznīcas vēsturē. Piemēram, pateicoties Koncila ierosinātajai liturģijas reformai, mēs šodien Svētajā Misē varam lietot dzimto valodu. Pāvests Jānis XXIII ir autors lieliskai enciklikai, kas veltīta mieram, proti, “Pacem in terris”. Šodien, kad tepat, kaimiņos, norisinās iekarošanas karš, kad viena kristiešu tauta cenšas iekarot otru, būtu vērts pārlasīt šo encikliku.

Šodien Evaņģēlija lasījumā dzirdējām, ka Jēzus neskaitāmus cilvēkus dziedināja no dažādām kaitēm. Veselība un jaunība cilvēku dara laimīgu. Ne velti svētkos mēs cits citam vēlam veselību, laimi un prieku. Mūsdienu pasaulē miljoniem cilvēku slīgst bezcerībā, jo viņu slimība nav ārstējama. Jēzus dziedināja daudzus, lai gan Viņam pašam vēlāk vajadzēja ciest un mirt mokās pie krusta. Ir ļoti svarīgs viens aspekts – Jēzus vienmēr bija vienots ar Tēvu, un Tēvs Viņu uzmodināja no mirušajiem. Mūsdienu cilvēkam kalpo medicīna, pareizs dzīvesveids, labi dzīves apstākļi, kas palīdz saglabāt dārgo dzīvības dāvanu. Taču gribam to vai negribam, bet ikvienam pienāk brīdis, kad tāpat kā Ījabam jāatzīst, ka viņa mūžs drīz noslēgsies. Mums, kristiešiem, ar nāvi nekas nebeidzas. Pateicoties Kristum, kas augšāmcēlās, mums ir cerība uz mūžīgo dzīvi.

Jēzus sludināja priecīgo Vēsti. Viņš sludināja dzīvību. Šī priecīgā Vēsts visām tautām nepieciešama arī šodien. Ļaunie gari darbojas, tie iemājo tautās un atsevišķos cilvēkos. Kaitīgu ideoloģiju dēļ kļūst slimas veselas nācijas. Jēzus dibinātās Baznīcas sūtība ir tautas dziedināt un atbrīvot. Katram kristietim jābūt līdzdalīgam Kristus – Priestera, Pravieša un Karaļa – sūtībā. Nav jābaidās runāt un liecināt par Kristu. Katrs kristietis upurē Dievam savas lūgšanas, pieņem sakramentus un piedalās Euharistijā. Mūsdienu kristieša pienākums ir būt misionāram, kas nes Labo Vēsti. Savā laikā Eiropas kristiešiem vajadzēja doties tūkstošiem kilometru tālu, lai sasniegtu misiju apgabalu. Šodien Kristus gaisma ir jāizplata visā sabiedrībā, lai mēs varētu pilnvērtīgi eksistēt, jo, kā redzam vēsturē, līdz ar kristietību Eiropā uzplauka arī kultūra un labklājība, bet šodien kaitīgās ideoloģijas tiecas to iznīcināt. Tāpēc būsim ticībā tik dedzīgi kā svētais pāvests Jānis XXIII, kuru arī piemeklēja daudzas ciešanas un grūtības, taču viņš ar optimismu un ticības pilnu sirdi sludināja Kristus nesto Vēsti. Amen.

Pr. Arturs Mozga 2015.g. 7. februarī