Sociālais garīgums

Taisnīgums, mīlestība un egoisms..

Kurš gan varētu noliegt, – kā personiskās, tā arī ģimenes un kolektīvās realitātes, kam būtu jābūt balstītām taisnīgumā un mīlestībā, nav inficētas ar egoismu? Vai tas nav neapgāžams fakts, ka mūsdienās šī inficēšanās ir tikpat izplatīta kā jebkad pagātnē? Un visbeidzot, kā lai nepiebilst, ka cilvēku skaitam un viņu savstarpējiem kontaktiem pieaugot, noteikt dalījumu starp “tiesībām un pienākumiem” un atrast skaidru “suum” kļūst arvien sarežģītāk. Šī analīze atklāj dziļāko iemeslu visu sociālo, politisko un partejisko spēku sistemātiskajām neveiksmēm taisnīguma meklējumos. Tas ir egoisms.

Kamēr triumfēs egoisms, nevarēs iestāties taisnīguma un mīlestības režīms.

Bet, ja taisnīgums, ir mīlestības aizstāvis, kas ir indivīda, ģimenes un cilvēces instinktīva vajadzība, vai mēs varam atteikties no tā vienīgi tādēļ, ka pašreizējie sociālie spēki nespēj to īstenot?

Jau pats priekšlikums atteikties no taisnīguma izraisītu dziļu sašutuma vētru; tas nozīmētu pašiznīcināšanos un nonākšanu to nagos, kuri, būdami spēcīgāki, iegūst nekontrolētu varu darīt tikai to, ko paši vēlas. Tas neizbēgami novestu pie džungļu likumiem, kurus Hobss raksturojis kā: “Homo, homini lupus est”.

Izejot no šāda siloģisma:

  • taisnīgums ir būtisks un neatsaucams labums;
  • faktiski cilvēki ar saviem dabiskajiem spēkiem nav spējīgi sasniegt taisnīgumu...

Tātad:

Rodas vajadzība pēc alternatīvas, kas novestu pie konstruktīva “tātad”, tas ir pie pozitīva siloģisma noslēguma.

Lai arī alternatīva, ko ticīgajiem sniedz atsaukšanās uz pārdabiskiem principiem, bet tiem, kas netic, cieņa pret ticībā balstītu piedāvājumu, varētu izskatīties nepārliecinoša, tā nevarētu pasliktināt pašreiz jau tā absurdo situāciju.

Patiesi, vienīgi šādā veidā iespējams taisnību un mīlestību pasargāt no instinkta un cilvēciskā egoisma.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

Ģimenes garīgums

"Humanae Vitae" 40 gadi

 

Intervija ar Dr. Tomasu Hilgersu (Thomas Hilgers), Pāvesta Pāvila VI Institūta (Omahā, Nebraskā) līdzdibinātājs un darba “NaPro Tehnoloģijas medicīniskais un ķirurģiskais pielietojums” autors.

 

Jautājums: Vai šādas diagrammas ieguvumi bija novērojami ātri?

 

Hilgers: Savā ziņā jā. Vienā no Billingsa atlasiem, kas tika publicēts 1974. vai 1976.gadā, bija ievietota neauglības pacientes diagramma, kas atklāja īpatnības, kas nebija novērojamas sievietēm ar normālu auglību. Viņa bija atzīmējusi sausos ciklus. Un man nebija iemesla pieņemt, ka Billings būtu publicējis informāciju, kas nav patiesa. Es tai ticēju.

 

Interesanti, ka toreiz, kad 1976.gadā bija mūsu ievadsesija par šiem jautājumiem, auditorijā bija divi cilvēki ar neauglības problēmām. Prezentācijas noslēgumā es ar viņiem runāju, cenšoties pierunāt pierakstīties uz konsultāciju. Bet viņi nevēlējās, jo uzskatīja, ka mums nav ko piedāvāt. Neraugoties uz to, metode turpināja piesaistīt cilvēkus ar neauglības problēmām, un mēs sākām šo sistēmu piemērot arī citu ginekoloģisko saslimšanu gadījumos. Tādējādi apmēram 15 gadu garumā mēs ne tikai studējām sistēmu no ģimenes dabiskās plānošanas viedokļa, veicot tās padziļinātu izpēti, bet mēs arī sākām to piemērot un mācīties no pacientiem ar ginekoloģiskām un reproduktīvās veselības problēmām.

 

1991.gadā es publicēju mazu grāmatiņu ar nosaukumu “Dabiskās ģimenes plānošanas pielietojums medicīnā. Ārsta ceļvedis NaPro tehnoloģijā”. Tā bija pirmā reize, kad tika lietots šis nosaukums. Grāmatai bija neticama ietekme, un es vienmēr esmu brīnījies, kāpēc. Nekad neesmu par to domājis kā par īpaši izcilu grāmatu. Ar šo brīdi mūsu programmā iesaistījās arī ārsti. Man personiski tā bija brīnišķīga sajūta, jo ilgu laiku biju strādājis bez jebkāda atbalsta. Mūsu izpratne šajos jautājumos turpina augt un attīstīties. Viss mums vēl nav zināms. 2004.gadā mēs publicējām medicīnas mācību grāmatu un tagad mēģinām to pielietot, vienlaikus turpinot veikt pētījumus.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

“Sātināti ar Kristus Miesu un Asinīm”

 

Redziet Pāvila reālistisko attieksmi: viņš runā par necienīgu Kristus Miesas ēšanu; te nav Kristus piemiņa, nav kāds simbols, nav atmiņas, bet tā, ko mēs ēdam, patiešām ir Kristus Miesa. Un šī koncepcija Baznīcā vienmēr palikusi nemainīga, turklāt tādā mērā, ka uz šo manducatio spiritualis (garīgo ēšanu) tiek attiecināts termins, kas apzīmē fiziskā nozīmē ēšanu līdz sātam: Liturģijā atrodam izteicienu “sātināti ar Kristus Miesu un Asinīm”.

 

Redziet, kāds reālisma, komūnijas spēks! Tas ļauj saprast, kāpēc senie Baznīcas Tēvi un Doktori, runājot par Euharīstiju, lieto spēcīgus apzīmējumus, kas atstāj iespaidu. Padomājiet par to, ko šajā sakarībā saka Sv. Jānis Hrizostoms: ”Kad ēd Kristus Miesu, tev jāsajūt tādu kā uguni, kas iet caur vēnām, un liesmu, kas nāk no tavas mutes. Tu esi kā lauva; un dēmonam jābīstas no tevis komūnijas brīdī.”

 

Euharistija mūs vieno ar Kristu, mums dod šo mīlestību pret Viņu, mūs savieno ar Viņa Miesu un Viņa Asinīm, mūs garīgi baro. Taču Euharistija ne tikai vieno mūs ar Viņu, bet arī – lūk, vēl viens būtiskais punkts – vieno mūs savā starpā. Unus panis, unum corpus, multi sumus omnes qui de uno pane participamus (lat.val.) – “Jo kā īr viena Maize, tā mēs daudzi esam viena Miesa, jo mēs visi esam šīs vienas Maizes dalībnīeki” ( I Kor 10,17).

Atcerieties šo rakstu vīetu, ko arī citreiz esmu jums citējis un kas ir būtiska kristoloģijai, eklesioloģijai un attiecībā uz Euharistiju. Euharistija ir vienības sakraments, ne tikai mūsu vienības ar Kristu, bet arī mūsu visu vienotības Viņā un attiecīgi – mūsu savstarpējās vienotības sakraments. Mistiskā veidā, protams, un sakramentālā, taču reālā. Kā Kristības Sakramenta gadījumā es esmu viena vīenība ar Kristu, esmu iegremdējies Viņā, tā ar Euharistiju es esmu iegremdējies Viņā un esmu iegremdējies brāļos, un kopā mēs garīgi veidojam vienu realitāti.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta

   
Mans Dievs, es Tev pateicos par sevi un visām Tavām radībām,
Īpaši tām kas man dārgas.
Paldies ka esi dāvājis mums esamību un dzīvību,
un sirdi, kas spēj Tevi pazīt un mīlēt!
Svētais Jānis Ēds

Laju garīgums

„Kristietis nav mazohists, bet prot panest ciešanas ar paļāvību”

 

Uzticēt kaut ko Kungam, uzticēt Kungam šo smago brīdi, uzticēt Kungam sevi pašu, uzticēt Kungam mūsu brāļus, priesterus, bīskapus, uzticēt Kungam mūsu ģimenes, mūsu draugus un Viņam teikt: „Parūpējies par viņiem! Viņi ir tavējie!” Tā ir lūgšana, ko ne vienmēr pildām, tā ir uzticēšanas lūgšana: „Kungs, es tev viņu uzticu, ved viņu uz priekšu”. Tā ir skaista kristīgā lūgšana. Tā ir uzticības attieksme pret Kunga spēku, kā arī Kunga maigumu, kas piemīt Tēvam”.

Kad cilvēks lūdzas ar šo sirds lūgšanu, „tad jūt, ka tā ir uzticēta Kungam, ka ir droša”. Kungs nekad nepieviļ! Pārbaudījumi mums liek ciest, bet uzticēšanās Kungam piešķir cerību un no šejienes izriet trešais vārds: „miers”.

Trīs vārdi: ciešanas, uzticēšanās un miers. Dzīvē ir jāiet pa ciešanu ceļu, taču tas ir dzīves likums. Šādos brīžos ir jāuzticas Kungam un Viņš mums atbild ar mieru. Šis Kungs, kas ir Tēvs, mūs ļoti mīl un nekad nepieviļ.

Turpināsim Euharistiskās svinības ar Kungu, lūdzot, lai Viņš stiprina mūsu ticību un mūsu cerību, lūdzot, lai Viņš piešķir paļāvību, ka ciešanas uzveiksim, jo Viņš uzvarēja pasauli. Lai Viņš mums visiem dod savu mieru!

Pāvests Francisks (2015.g 05.05.)