Sociālais garīgums

Garīgā socioloģija

Runājot par jēdzienu socioloģija, tika aplūkotas vairākas tā definīcijas, kas katra bija saistīta ar atšķirīgu iedvesmas avotu. Esam runājuši gan par liberālo un marksistisko, gan arī kristīgo socioloģiju. Attiecībā uz pēdējo tika secināts, ka tās uzdevums ir virzīt uz priekšu vēsturisko ieceri, kas, iedvesmojoties no pāvestu sociālās mācības, respektē dabiskās tiesības un veido kristīgajai dzīvei atbilstošu taisnīguma sistēmu. Tātad te nav runa par specifisku kristīgu struktūru radīšanu vai privilēģiju piešķiršanu kādam eventuālajam vairākumam, vai, gluži pretēji, par kristiešu minoritātes aizsardzību. Saskaņā ar kristīgo doktrīnu galvenais orientieris tajā vienmēr ir dabiskās tiesības un tikai. Taču tā vietā, lai aprobežotos ar dabiskajām tiesībām kā vienīgo savu uzskatu kritēriju, mēs piedāvājam garīgo brālību, par kuru jau runājām. Tādējādi daudzo socioloģiju vidū parādās vēl viena – garīgā. Taču jāņem vērā tas, ka, pateicoties savai īpaši dziļajai motivācijai un plašajam apvārsnim, tā jau iekļaujas garīgajā brālībā;daudzējādā ziņā tā iekļaujas arī kristīgajā un vienlaikus – lai gan ne pilnībā – arī reliģiskajā un pat vispārcilvēciskajābrālībā.

Tātad, kad runājam par garīgo brālību, mēs nepārprotami atsaucamies uz doktrīnu, kuras pamatā ir teoloģija un katoliskais garīgums; taču tā ietver principus, kas, kaut arī atšķirīgā pakāpē, tomēr ir pieņemami ikvienam cilvēkam, un tādējādi ir vispārēja. Te gan jāatzīst, ka garīgās socioloģijas pamatprincipus, kas būtu pamatā vēsturiskajai iecerei, nav viegli definēt. Taču, lai neaprobežotos tikai ar teorētisku izklāstu, vismaz dažus no tiem vajadzētu minēt, skaidri apzinoties, ka šis uzskaitījums nebūt nav pilnīgs un tas ir jāpapildina.

No Guljelmo Džakvintas grāmatas Samariešu sacelšanās

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

Jautājums: Kad sākāt šo darbu 70-to gadu sākumā, vai jebkad iedomājāties, ka vairāk kā 30 gadus vēlāk varēsiet redzēt rezultātus?

Hilgers: Nē. Attiecībā uz sasniegumiem esmu bieži teicis, ka tie ir daļēji pateicoties tam, ka nekad neesmu pielicis punktu. Cilvēki man ir jautājuši, kāds ir mans mērķis. Un es atbildu, ka man nav mērķa. Un tas ir tādēļ, ka nezinu, kur šis darbs mūs aizvedīs. Laika gaitā es atskārtu, ka mēs pamazām atklājam lietas, ko nekad nebūtu atklājuši, ja 1978.gadā būtu beiguši darbu ar domu, ka visu, kas bija vajadzīgs, jau esam izzinājuši. Mēs turējām durvis atvērtas un atklājām aizvien vairāk jauna, turpinot mācīties gan no neauglības gadījumiem, gan atkārtotas neiznēsāšanas, gan citām situācijām. Mēs sapratām, ka NaPro tehnoloģija piedāvā iespējas, ko vērts padziļināti pētīt.

Atbildot tieši uz jūsu jautājumu, varu teikt, ka mums nebija ne mazākās nojausmas un pavisam noteikti nebija mērķa, kad šiem pētījumiem pievērsāmies. Atklājumi mūs pamazām veda uz priekšu.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

(turpinājums sekos)

„Tur, kur ir mātišķība, ir dzīvība, ir prieks,
ir miers, ir mierīga attīstība.
Kad šīs mātišķības pietrūkst,
paliek tikai stingrība, disciplīna un nespēja pasmaidīt.
Viena no visskaistākajām un cilvēciskajām lietām,
ir uzsmaidīt bērnam un likt tam smaidīt pretim”.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Būtisks elements, kas atrodams ikvienā aicinājumā uz priesterību un konsekrēto dzīvi, ir draudzība ar Kristu. Jēzus dzīvoja pastāvīgā vienībā ar Tēvu un tieši tas mācekļos radīja vēlmi dzīvot to pašu pieredzi, mācoties no Viņa kopību un nemitīgu dialogu ar Dievu. Ja priesteris ir „Dieva cilvēks", kurš Dievam pieder un palīdz Viņu pazīt un mīlēt, tad viņš nevar neveidot dzīvas attiecības ar Viņu, nevar nepalikt Viņa mīlestībā, atvēlot vietu Viņa Vārda klausīšanai. Lūgšana ir pirmā liecība, kas uzmodina aicinājumus. Kā apustulis Andrejs, kurš brālim paziņo, ka ir iepazinis Skolotāju, tā arī tam, kurš vēlas būt Kristus māceklis un liecinieks, ir „jāredz" Viņš personīgi, Viņš jāiepazīst, jāiemācās Viņu mīlēt un palikt ar Viņu.

Cits priesteriskās un klosterdzīves konsekrācijas aspekts ir sevis pilnīga atdošana Dievam. Apustulis Jānis raksta: „No tā mēs pazinām Dieva mīlestību, ka Viņš par mums atdeva savu dzīvību; tā arī mums pienākas savu dzīvību atdot par brāļiem"(1 Jņ 3,16). Ar šiem vārdiem viņš aicina ieiet tai pašā Jēzus loģikā, kurš ar visu savu dzīvi ir piepildījis Tēva gribu līdz pat augstākai sevis atdošanai pie krusta. Šeit visā pilnībā atklājas Dieva žēlsirdība; žēlsirdīgā mīlestība, kas izklīdinājusi ļaunā, grēka un nāves tumsu. Aina, kurā Jēzus Pēdējo Vakariņu laikā pieceļas no galda, novelk virsdrēbes, paņem dvieli un apjožas ar to, un noliecas, lai mazgātu apustuļu kājas, izsaka kalpošanas un dāvāšanas jēgu, kas atklājās visā Viņa dzīvē, paklausībā Tēva gribai (sal. Jņ 13,3-15). Sekojot Jēzum, ikvienam īpašajai konsekrācijai aicinātajam ir jāpūlas liecināt sevis pilnīgu atdošanu Dievam. No šejienes izriet spēja ar pilnīgu, ilgstošu un uzticīgu veltīšanos, dāvāt sevi tiem, kurus Providence viņiem uztic pastorālajā kalpojumā, un ar prieku kļūt par ceļabiedru daudziem ticīgajiem, lai tie atvērtos uz tikšanos ar Kristu un Viņa Vārds kļūtu gaisma viņu ceļam. Ikviena aicinājuma vēsture gandrīz vienmēr saistīta ar kāda priestera, kurš ar prieku izdzīvo sevis dāvāšanu brāļiem Debesu Valstības dēļ, liecību. Tas ir tādēļ, ka priestera tuvums un vārdi ir spējīgi izraisīt jautājumus un aizvest līdz pat galīgiem lēmumiem (sal. Jānis Pāvils II, Postsinodālais apust.pamud. Pastores dabo vobis, 39).

Pāvests Benedikts XVI

„Baznīca ir māte.
Tā ir mūsu „svētā Māte Baznīca”, kas mūs dzemdina Kristībā,
kas palīdz augt savā kopienā un kurai piemīt mātišķības, maiguma, labestības attieksme:
Māte Marija un Māte Baznīca prot noglāstīt savus bērnus,
dot tiem maigumu.
Iedomāties Baznīcu bez mātišķības,
nozīmē domāt par stingru apvienību,
par apvienību bez cilvēciskā siltuma, par bāreni.”

Pāvests Francisks

Laju garīgums

No dogmatiskās konstitūcijas par Dievišķo atklāsmi “Dei Verbum”

Baznīca Svētos Rakstus vienmēr ir godinājusi tāpat kā Kunga Miesu, jo nemitīgi, it īpaši svētajā Liturģijā, tā saņem dzīvības Maizi no Dieva Vārda galda un Kristus Miesas galda un sniedz to ticīgajiem. Baznīca Svētos Rakstus kopā ar svēto Tradīciju vienmēr ir atzinusi un atzīst par savas ticības visaugstāko likumu, jo tie, Dieva iedvesmoti un reizi par visām reizēm fiksēti rakstiski, sniedz paša Dieva Vārdu un praviešu un apustuļu vārdos ļauj izskanēt Svētā Gara balsij. Tātad visai Baznīcas sludināšanai tāpat kā kristīgajai reliģijai jātiek saskaņotai ar Svētajiem Rakstiem, tajos gūstot garīgo barību. Jo svētajās Grāmatās Tēvs, kas ir Debesīs, ar lielu mīlestību nāk pretī saviem bērniem un sarunājas ar viņiem. Bet spēks un vara, kas piemīt Dieva Vārdam, ir tik lieli, ka Baznīcai šis Vārds kļūst par balstu un stiprumu, bet Baznīcas bērniem – par ticības spēku, dvēseles uzturu, tīru un neizsīkstošu garīgās dzīves avotu. Tāpēc Svētajiem Rakstiem pilnībā atbilst šie vārdi: „Dieva Vārds ir dzīvs un iedarbīgs” (Ebr 4, 12), tas „spēj celt un dot mantojumu ar visiem svētajiem” (Apd 20, 32; sal. 1 Tes 2, 13).