Sociālais garīgums

7. Baznīcas sociālajā mācībā kristietis var rast ierosmes pārdomām, kritērijus spriedumiem un vadlīnijas rīcībai, kas ir sākums tam, lai veicinātu pilnīgu un stabilu humānismu.  Šīs mācības izplatīšana turklāt ir pastorālā darba patiesa prioritāte, lai cilvēki, tās apgaismoti, spētu izskaidrot mūsdienu realitāti un rast atbilstošus rīcības veidus: « Sociālās mācības mācīšana un izplatīšana ir daļa no Baznīcas evaņģelizācijas misijas.»5

Šādā saistībā tika uzskatīts, ka būtu noderīgi publicēt dokumentu, kas ilustrētu Baznīcas sociālās mācības pamatlīnijas un būtisko saikni, kura pastāv starp šo mācību un jauno evaņģelizāciju.6  Taisnības un miera pontifikālā padome, kura to izstrādājusi un kura par to ir pilnībā atbildīga, šī darba gaitā veica plašas konsultācijas, iesaistot savus biedrus un konsultantus, atsevišķas Romas kūrijas ministrijas, dažādu valstu bīskapu konferences, atsevišķus bīskapus un ekspertus attiecīgajos jautājumos.

No Baznīcas sociālās mācības kompendija

Lūk, jauna sociālā robeža – samariešu sacelšanās! Tie ir tie, kuri nolēmuši doties uzmeklēt brāļus; bet ne jau tikai ievainotos, arī pāri darītājus. Viņus atrast un tiem stāstīt par mīlestību, kurai jāvalda cilvēku starpā un ļaut tiem apjaust universālas, brīnišķīgas brālības ideālu.

No Dieva Kalpa Guljelmo Džakvintas rakstiem

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Laulību attiecības ģimenē starp vīrieti un sievieti pāvesta Jāņa Pāvila II rakstos.

“Garīgā un miesiskā dimensija kopā izsaka cilvēka mīlestības pieredzes kopumu. Tādējādi seksualitātes izpausme, caur kuru vīrietis un sieviete dāvā sevi ekskluzīvā veidā, nav tikai bioloģiska, bet arī personiska, jo to ierosina šī pilnīgā un uzticīgā dāvāšana.”

Laulības savienībā ķermenis iegūst tā pilnīgu cieņu un unikalitāti. Tā ir “svēta” vieta, kā teicis Jānis Pāvils II; šī “vieta” rada īpaši dziļas attiecības starp cilvēkiem, pirmkārt starp vīrieti un sievieti.

Šī kopība – Familiaris Consortio – var augt vienīgi saskaņā ar Dieva ieceri, ko Viņš ir ieraktījis vīrieša un sievietes sirdī viņu radīšnas brīdī un kas visā pilnībā atklājās, atnākot Kristum, kurš, īstenojot jaunu un mūžīgu savienību starp Dievu un cilvēku, sevī un savā dzīvē darīja redzamu sevis došanas mēru bez mēra un līdz ar to – mīlestības un laulības sakramentā balstītas kopības mēru. Tā ir kopība, kurā laulātie saskaņā ar Jāņa Pāvila II vārdiem aicināti “pastāvīgi augt, apliecinot ikdienas dzīvē uzticību laulības solījumam pilnīgi dāvāt sevi otram.”

m. Angela Anna TOZZI, scic
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

„Priesteris ir saņēmis no Kristus uzdevumu mācīt, svētdarīt un ganīt Dieva tautu (munus docendi, munus liturgicum, munus regendi). Vadīt Dieva tautu, tas ir „mīlestības kalpojums”. Priesteris ir aicināts dedzīgi un nesavtīgi rūpēties par sava Kunga ganāmpulku. Pats Kristus ir katra priestera paraugs. Viņš ir Labais Gans, kurš aicina cilvēkus sekot. Šodien dzirdot vārdu „autoritāte”, uzreiz domājam par 20. gadsimta diktatoriskajiem režīmiem, kas izcēlās ar patvaļīgu varu un pieprasīja no saviem padotajiem bezierunu paklausību. Taču autoritātei kristīgajā izpratnē ir pavisam cita nozīme. Tad, kad priesteri Kristus un Baznīcas vārdā vada ticīgos, tā ir nevis valdīšana, bet gan kalpošana. Veicot savu kalpojumu, priesteri ievēro cilvēka brīvību un cieņu, un rūpējas par katra pestīšanu. Ar savu nesavtīgo atdevi, viņi gādā par Baznīcas svētdarīšanu, vienības veicināšanu un patiesības izplatīšanu. Autoritātes īstenošana nekad nedrīkst būt par mērķi. Tā ir tikai līdzeklis. Mērķis ir persona, kas ir radīta pēc Dieva attēla un apveltīta ar neizmērojamu cieņu. Tam, kura rokās ir vara, jāgādā par cilvēka patieso un visaugstāko labumu.

Pāvests Benedikts XV

Dievs, bezgalīgais labums! Cik bagātīgi Tu mani esi apdāvinājis savā labestībā! Kad manis vēl nebija, Tu mani sauci dzīvībā. Kad es no Tevis nošķīros, Tu negribēji no manis šķirties. Kad vēlējos bēgt no Tevis, Tu man uzliki saldas važas.

Ak, mūžīgā gudrība, mana sirds tik ļoti vēlas atvērties Tavā priekšā, kaut arī tāpēc tai būtu jāsaplīst tūkstoš gabaliņos!

Ak, manas sirds rota, es gribētu cieši turēties pie Tevis, no dienas dienā būt ar Tevi kopā mīlestībā, kurai nav robežu un beigu, Tavam lielākam godam!

Patiešām laimīgs ir cilvēks, pie kura Tu nāc, apsteidzot ar savu mīlestību, un nedod mieru, kamēr viņš nav sācis meklēt mierinājumu vienīgi Tevī.

Svētīgais Henriks Suzo

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Mons. Giovanni Gaspari, Dr.theol., Svētā Krēsla Nunciatūras padomnieks pirmā meditācija. Kustības “Pro Sanctitate” rekolekcijas Rigā, 2013. gada 15. decembrī

Mums ir vajadzīga Baznīca, tajā mums ir vajadzīgs katrs no tās locekļiem, ir vajadzīga visa cilvēce. Pasaule ticēs, es ticu. Es aicinu jūs atcerēties to šādā nozīmē – censties apzināties to dārgumu, kas ir mūsu ticība, un censties saprast, ka tā ir mūsu prioritāte. Es balstīšos dažos Pāvesta vārdos. Tie vārdi, ko Pāvests raksta vēstulē „Porte Fidei”, ar kuru viņā izsludināja Ticības gadu, devītajā paragrāfā Pāvests raksta: „Mēs vēlamies, lai ticība un ticīgo dzīve pieaug tās ticamībā.” Tas ir tas, kas ir Pāvests sirdī. Viņš saka: „Mēs vēlamies, mēs ceram” – tas parāda, ka tas ir Pāvestam liela vēlme. Un tas ir tas, ko Kungs vēlas no mums – lai ticīgo dzīves liecība pieaug tās ticamībā, kļūst arvien ticamāka. Lai ticīgais būtu spējīgs pamatot savu ticību. Laikmetā, kurā ticība tiek pakļauta pārbaudījumiem, un Pāvests to bieži atkārto, ka ticība ir pakļauta pārbaudījumiem. Piemēram, Pāvests runā arī par prakstiskā ateisma formām, kurā netiek noliegtas ticības patiesības vai reliģiskie rituāli, bet tie netiek uzskatīti par nozīmīgiem ikdienas dzīvē, tie tiek uzskatīti kā atrauti no dzīves, gandrīz nevienam nevajadzīgi. Pāvests to bieži vien ir atgādinājis – šodien mēs ticam uz Dievu, bieži vien virspusīgā veidā, bet dzīvojam tā, it kā Dieva nebūtu. Ir daudz cilvēku, kuri sevi sauc par kristiešiem, un tomēr tas, kā saka Pāvests, ir daudz iznīcinošāks dzīvesveids nekā klasiskais ateisms, jo tas ved mūs pie vienaldzības attiecībā uz ticību un uz jautājumu par Dievu. Un to es arī vakar vakarā meditācijā Baznīcā atgādināju, ka cilvēks, kurš ir atdalīts no Dieva, tiek reducēts tikai līdz vienai, horizontālai dimensijai. Un tieši šāds redukcionisms ir novedis mūs līdz vērtību krīzei mūsdienu apstākļos. No šejienes izriet arī ētiskais relatīvisms, brīvības neviennozīmīga uztveršana.

(turpinājums sekos)