Sociālais garīgums

Garīgā socioloģija

Kā pirmo un galveno principu minēsim sistemātiskas un radikālas cīņas pilnu attieksmi pret to, ko varētu dēvēt par brālības noliegšanu, it īpaši pret egoismu, sakāpinātu individuālismu, absorbējošu nacionalizāciju, iznīcinošu kolektīvismu un formālu atbilstību likumam, kas visu nonivelē, neņemot vērā realitāti, kuru nekādi nevar iespīlēt juridiskos rāmjos. Runa ir par principu, kas pats par sevi ir pietiekami skaidrs un garīgajai socioloģijai rada iespēju attiecīgi distancēties no jebkuras sistēmas, kas priekšplānā izvirza indivīdu kā tādu, valsti, cilvēci kā abstraktu organizāciju vai likumu, kas nozīmē tikai juridiskas normas. Tas ir visai būtiski, jo skaidri parāda, kādu taisnīga līdzsvara pozīciju garīgā socioloģija tiecas ieņemt. Nākamais princips attiecas uz labumiem, ar kuriem Dievs apveltījis cilvēku. Šie labumi paši par sevi daudzējādā ziņā ir bipolāri, tas nozīmē – vienlaikus attiecas gan uz katru indivīdu atsevišķi (privātīpašumu), gan uz visiem cilvēkiem kopumā. Arī tas ir būtisks aspekts, jo skar gandrīz visu sociālo problēmu sakni. Ja citas socioloģiskās sistēmas šajā ziņā pamatojas tikai uz taisnīgumu vai pieļauj labumu nonākšanu stiprākā rokās un tikai pēc tam pāriet pie kāda nebūt to sadalījuma, tad garīgā brālība pastāv uz to, ka visiem ir tiesības uz visu, saprotams, situāciju vērtējot saistībā ar dabiskajām tiesībām, reliģiskajiem principiem un jo īpaši kristīgo Atklāsmi.1

No Guljelmo Džakvintas Grāmatas Samariešu sacelšanās

 

Jāvēlas darīt lielas lietas, kalpojot Dievam, un neapmierināties ar viduvēju labestību, bet gan vēlēties (ja būtu iespējams) pārspēt svētumā un mīlestībā arī Sv. Pēteri u Sv. Pāvilu… Tā nav lepnība vēlēties pārspēt svētumā jebkuru no svētajiem, jo vēlme būt svētam ir vēlme mīlēt un godāt Dievu pāri visām lietām, un šai vēlmei, ja tā varētu, vajadzētu izplesties līdz bezgalībai, jo Dievs ir bezgalīga goda cienīgs. Sv. Filips Neri

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

Jautājums: Tātad jūs bijāt atvērti jebkādai notikumu attīstībai?

Hilgers: Mums nebija plāna, kuru izpildot, varetu uzskatīt, ka darbs pabeigts. Esmu pārliecināts, ka, ja tolaik kāds man teiktu: “Gribu zināt, vai šī metode strādā kā ģimenes plānošanas sistēma, kā metode, kas ļauj izvairīties no grūtniecības”, es, iespējams, butu atbildējis, ka tā ir efektīva. Tas ir tas, ko tai laikā varējām apgalvot. Taču tas nebija galapunkts, jo kā ginekologam man ir būtiski saprast daudzas lietas, piemēram, vagīnas izdalījumus vai asiņošanu kā dziļāku problēmu simptomus. Pat kā ginekologi mēs daudz ko nezinām par šim lietām vēl līdz šai dienai.

Ši sir bijis neticams ceļojums, jo tas bija kas tāds, ko iepriekš nav iespējams paredzēt.

Jautājums: Ko jūs gribētu redzēt notiekam Baznīcā institūciju līmenī?

Hilgers: Šo jautājumu iespējams aplūkot no divām pusēm. Mūsu konferencē es runāju par to, kāda bija “Humanae Vitae” un Katoliskās Baznīcas loma NaPro Tehnoloģijas attīstībā. Man ir pilnīgi skaidrs, ka bez Baznīcas nekā tāda nebūtu. Man personiski tas liek atgriezties pie jūsu iepriekš uzdotā jautājuma par motivāciju. Mana motivācija bija “Humanae Vitae”. Skaidri un vienkārši. Es joprojām atceros dienu, kad to lasīju, dienu, kad sapratu, ka kaut kas šai jomā ir jādara. Bet man, protams, nebija ne mazākās nojausmas, ka tas varētu attīstīties šādi. Tai pat laikā Baznīcai bija pilnīgi skaidra loma un, ja tā nebūtu darījusi savu daļu darba, mēs nebūtu sasnieguši neko no iepriekš minētā. Esmu par to pilnīgi pārliecināts. Var tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja Baznīca nebūtu devusi šo skatījumu un virzienu. Ja Baznība toreiz nebūtu runājusi, reproduktīvās veselības un dzīvības jomās šodien nebūtu cerības.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).
(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Visbeidzot, trešais aspekts, kas nevar neraksturot priesteri un Dievam veltītu personu, ir dzīve kopībā. Kā to, kuri vēlas būt Viņa mācekļi, atšķirības zīmi Jēzus ir norādījis dziļu kopību mīlestībā: „No tā visi pazīs, ka esat mani mācekļi: ja jūs viens otru mīlēsiet" (Jņ 13,35). Īpašā veidā priesterim jābūt kopības cilvēkam, atvērtam visiem, spējīgam vest kopā visu ganāmpulku, ko Kunga labestība viņam ir uzticējusi, palīdzot pārvarēt šķelšanās un labot plaisas, atrisināt nesaprašanos un konfliktus, piedot uzbrukumus. 2005.gada jūlijā, tiekoties ar Aostas klēru, biju teicis, ka, jaunieši, redzot izolētus un noskumušus priesterus, noteikti nejūtas iedrošināti sekot viņu piemēram. Viņi paliek šaubās, ja rodas iespaids, ka šāda ir priestera nākotne. Tādēļ ir nepieciešami realizēt dzīves kopību, kas tiem parāda skaistumu būt par priesteri. Tad jaunietis teiks: „tā varētu būt arī mana nākotne, šādi ir iespējams dzīvot" (Insegnamenti I, [2005], 354). Vatikāna II Koncils, attiecībā uz liecību, kas uzmodina aicinājumus, uzsver tuvākmīlestības un brālīgas sadarbošanās piemēru, kuru priesteriem ir jāsniedz (sal. dekrēts Optatam totius, 2).

Patīk atcerēties vārdus, ko rakstīja mans priekšgājējs Jānis Pāvils II: „pati priesteru dzīve, viņu beznosacījumu veltīšanās Dieva ganāmpulkam, viņu mīlestības pilnās kalpošanas Kungam un Viņa Baznīcai liecība - liecība, iezīmēta ar krusta izvēli, kas uzņemts cerībā un Lieldienu priekā -, viņu brālīgā saskaņa un viņu rūpes par pasaules evaņģelizāciju ir pirmais un pārliecinošākais aicinājumu auglīguma faktors" (Pastores dabo vobis, 41). Varētu teikt, ka aicinājumi priesterībai dzimst no kontakta ar priesteriem, gandrīz kā vērtīgs mantojums, kas nodots ar vārdu, paraugu un visu eksistenci.

Aicinājumu uz priesterību un reliģisko dzīvi avots ir personīgās tikšanās ar Kristu un atklāta un paļāvīga dialoga ar Viņu pieredze, kas ļauj izpildīt Viņa gribu. Tātad, ir nepieciešams vairot sevī ticības pieredzi. Runa ir par ticību kā dziļām attiecībām ar Jēzu, kā iekšēju Viņa balss, kas atskan mūsos, klausīšanos. Šis process, kas padara spējīgus atbildēt Dieva aicinājumam, var norisināties tajās kristiešu kopienās, kuras dzīvo piesātinātā ticības atmosfērā, sniedz dzīves saskaņā ar Evaņģēliju spožu liecību un kurās valda misionārā dedzība, kas ved pie pilnīgas sevis ziedošanas Dieva Valstības labā. Šo procesu dzīvina bieža sakramentu, sevišķi, Euharistijas pieņemšana un neatlaidīga lūgšanas dzīve. Pēdējai jābūt, no vienas puses, ļoti personīgai; tajā jānotiek mana es konfrontācijai ar Dievu, ar dzīvo Dievu. Tomēr, no otras puses, to aizvien no jauna jāpavada un jāizgaismo Baznīcas un svēto lielajām lūgšanām, liturģiskajai lūgšanai, kurā Kungs nemitīgi māca mūs lūgties pareizā veidā (Enc. Spe salvi, 34).

Pāvests Benedikta XVI

Laju garīgums

No dogmatiskās konstitūcijas par Dievišķo atklāsmi “Dei Verbum”

Svētajiem Rakstiem jābūt plaši pieejamiem visiem Kristum ticīgajiem. Tāpēc jau kopš pašiem pirmsākumiem Baznīca pieņēma ļoti seno Vecās Derības tulkojumu grieķu valodā, kas tiek saukts par Septuagintu. Baznīca vienmēr ar cieņu ir izturējusies pret citiem Svēto Rakstu tulkojumiem Austrumu un Rietumu Baznīcā, it īpaši pret tā saukto Vulgātu. Bet, tā kā Dieva Vārdam visos laikos jābūt pieejamam, Baznīca ar mātišķu gādību rūpējas par to, lai dažādās valodās tiktu izstrādāti atbilstoši un precīzi tulkojumi, dodot priekšroku tulkošanai no svēto Grāmatu oriģināltekstiem. Ja ar Baznīcas vadības atļauju atbilstošos apstākļos šis darbs tiek veikts sadarbībā ar šķirtajiem brāļiem, tad šo tulkojumu varēs izmantot visi kristieši.

(Katoļu teologu apustuliskais uzdevums)

23. Baznīca, iemiesotā Vārda Līgava, Svētā Gara pamācīta, cenšas ik dienas dziļāk izprast Svētos Rakstus, lai ar dievišķajiem vārdiem pastāvīgi sniegtu uzturu saviem bērniem. Tāpēc tā pamatoti veicina gan Austrumu, gan Rietumu Baznīcas tēvu, kā arī svētās liturģijas studijas. Katoļu ekseģētiem un arī visiem citiem, kas sevi veltījuši svētās teoloģijas studijām, ar degsmi jāapvieno spēki un Baznīcas maģistērija uzraudzībā, izmantojot piemērotas metodes, jācenšas pētīt un skaidrot Svētos Rakstus, tā lai pēc iespējas lielāks dievišķā Vārda kalpu skaits spētu Dieva tautai sekmīgi sniegt šo Rakstu barību, kas apgaismo prātu, stiprina gribu un cilvēku sirdī iededz Dieva mīlestību. Visus tos Baznīcas bērnus, kas sevi veltījuši Bībeles studijām, svētais Koncils mudina ik dienas ar atjaunotiem spēkiem un saskaņā ar Baznīcas garu dedzīgi turpināt un novest līdz galam veiksmīgi uzsākto darbu.