Sociālais garīgums

Garīgā socioloģija

 

Trešais princips attiecas uz sabiedrības labumu personificēšanu. Tas nozīmē – ikvienam cilvēkam ir jābūt nodrošinātam ar visu viņa personības integrālai attīstībai nepieciešamo; brāļiem būtu jāizjūt iekšēja vajadzība cits citam to sniegt, atļaut paņemt un iemantot. Ceturtais princips, un te runa ir par kosmisko brālību, gandrīz vai ir pretrunā līdz šim sacītajam un ir saistīts ar brālības konkrētu īstenošanu. Pavērojot kosmisko realitāti, redzam, ka tās labumi ir brīvi pieejami visiem cilvēkiem. Evaņģēlijā teikts, ka Dievs liek saulei uzlēkt gan pār labiem, gan sliktiem cilvēkiem un liek lietum līt gan pār taisnīgajiem, gan netaisnīgajiem (sal. Mt 5, 45). To pašu varētu sacīt ne vien par saules stariem, bet arī par siltumu un gaisu. Vai tiešām cilvēkam, kas pirmais pacēlis savu karogu uz Mēness, ir tiesības pasludināt, ka attiecīgais Mēness gabaliņš nu pieder viņam vai viņa valstij? Vai esam pārliecināti, ka aksioma res nullius cedit primo occupantis2, ja runa ir par lietām, kuras ir vitāli svarīgas visiem, ir kas vairāk nekā tikai juridiska vienošanās? Vai maz īsti pastāv res nullius, ja runa ir par kaut ko tādu, kas attiecas uz visiem?

 

1. Šajā sakarībā ļoti svarīgi ir E. Lio pētījumi, it īpaši Morale e beni terreni: la destinazione universale dei beni terreni nella „Gaudium et spes” e in alcune fonti, Citta Nuova, 1976. Sal. arī ORLANDONI G., Il problema del superfluo nella societa di oggi, Citta Nuova, 1971.

2. Res nullius cedit primo occupanti (lat. val.) – Nevienam nepiederoša manta kļūst par īpašumu tam, kas to pirmais paņēmis. Tāds ir viens no romiešu civiltiesību principiem. (Tulk. piez.)

No Guljelmo Džakvintas Grāmatas Samariešu sacelšanās

Ģimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

 

Jautājums: Ko jūs gribētu redzēt notiekam Baznīcā institūciju līmenī?

 

Hilgers: No otras puses, “Humanae Vitae” radīja šķelšanos un daudz pretrunīgu viedokļu, uz ko, manuprāt, Baznīca nav sniegusi pienācīgu atbildi. Es domāju, ka Baznīcas vadītāji ir pārāk kautrīgi un tiem, kas pārstāv atšķirīgu viedokli, izdevās viņus iebaidīt. Viņi – Baznīcas līderi, bīskapi un augstākā hierarhija, arī priesteri un reliģiskās kārtas pārstāvji – nav veltījuši pietiekami laika, lai pētītu šos jautājumus un sekotu līdzi attīstībai šai jomā tādā mērā, lai ar pārliecību varētu par to runāt.

Baznīcā ir nepieciešama organizācija, kas spētu virzīt šos jautājumus. Man ir pilnīgi skaidrs arī tas, ka Baznīcai jāturpina iesaistīties, taču šoreiz daudz praktiskākā veidā, lai cilvēkiem rastos interese par mūsu darbu un tam tiktu atvēlēti līdzekļi. Īstenot šo darbu bez jebkāda ārēja finansējuma ir bijusi liela cīņa. Šai ziņā Baznīca turpina spēlēt nozīmīgu lomu un, protams, tai jāturpina darbs arī filosofiskā un teoloģiskā plāksnē, nodrošinot vadību tādos jautājumos kā in-vitro apaugļošana, klonēšana, embrija climes šūnu pētījumi. Tas viss ir saistīts ar kontracepcijas jautājumiem un mums joprojām nepieciešami cilvēki, kas strādātu pie šiem jautājumiem.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

(turpinājums sekos)

“Vienmēr priecājieties Kungā!
Vēlreiz saku: Priecājieties!
Jo Kungs ir tuvu.”
No Liturģijas

Priesteriskā brālība

Neatlaidīga un dziļa lūgšana palīdz kristīgajai kopienai augt ticībā un dzīvot ar aizvien atjaunotu pārliecību, ka Dievs nekad nepamet savu tautu un ka Viņš to atbalsta, uzmudinot speciālus aicinājumus uz priesterību un konsekrēto dzīvi, lai tie būtu par cerības zīmi pasaulei. Patiesi, priesteri un reliģisko ordeņu locekļi ir aicināti bez nosacījumiem atdot sevi Dieva tautas labā, veicot mīlestības kalpojumu Evaņģēlijam un Baznīcai, kalpojot tai stiprajai cerībai, ko nevar saņemt citādi kā tikai atveroties Dieva apvāršņiem. Tādā veidā ar savas ticības liecību un ar savu apustulisko dedzību viņi var nodot tālāk, īpaši jaunajām paaudzēm, dedzīgu vēlmi nesavtīgi un bez vilcināšanās atbildēt Kristum, kurš aicina, lai sekotu Viņam tuvumā.

Kad kāds Jēzus māceklis atbild dievišķajam aicinājumam un veltī sevi kalpošanai priesterībā vai konsekrētās dzīves kārtā, tad parādās viens no visnobriedušākajiem kristiešu kopienas augļiem, kas ļauj raudzīties ar īpašu paļāvību un cerību uz Baznīcas nākotni un tās evaņģelizācijas misiju. Tādēļ patiešām ir vienmēr vajadzīgi jauni strādnieki Evaņģēlija sludināšanai un Euharistijas un Izlīgšanas sakramenta svinēšanai.

Tātad, lai netrūkst dedzīgu priesteru, kas prastu pavadīt jauniešus kā "ceļojuma biedrus" un palīdzētu viņiem bieži vien viņu grumbuļainajā un tumšajā dzīves ceļā saskatīt Kristu, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība (sal. Jņ 14, 6); priesteru, kuri ar evaņģēlisku drosmi atklātu jauniešiem kalpošanas Dievam, kristiešu kopienai, brāļiem skaistumu!

Lai netrūkst priesteru, kuri atklātu ar entuziasmu veiktā darba auglīgumu, kas padara viņu pašu dzīvi pilnvērtīgu, jo viņu pūliņi sakņojas ticībā uz to, kurš pirmais mūs mīlēja (sal. 1 Jņ 4, 19).

Es novēlu arī, lai jaunieši, atrazdamies tik daudzu virspusēju un efemeru piedāvājumu priekšā, prastu izkopt patieso vērtību, augstāko mērķu, radikālo izvēļu, kalpošanas citiem, sekojot Jēzus paraugam, pievilcību.

Dārgie jaunieši, nebaidieties Viņam sekot un iet pa mīlestības un nesavtīgas kalpošanas ceļiem, pa kuriem staigājot, ir vajadzīga nealaidība un drosme! Tādā veidā jūs būsiet priecīgi par to, ka varat kalpot; jūs būsiet tā prieka, ko pasaule nevar dot, liecinieki; jūs būsiet bezgalīgās un mūžīgās mīlestības dzīvās liesmas; jūs iemācīsieties "dot norēķinu par to cerību, kas ir jūsos!" (1 P 3,15).

Pāvests Benedikts XVI

Laju garīgums

No dogmatiskās konstitūcijas par Dievišķo atklāsmi “Dei Verbum”

Nemainīgs svētās teoloģijas pamats ir rakstītais Dieva Vārds, cieši vienots ar svēto Tradīciju. Tajā teoloģija nostiprinās, rodot ļoti lielu spēku, un nemitīgi atjaunojas, ticības gaismā izpētot visu patiesību, kas apslēpta Kristus noslēpumā. Svētie Raksti ietver Dieva Vārdu, un, tā kā tie ir iedvesmoti, tie patiešām ir šis Vārds. Lai Svēto Rakstu izpēte tāpēc ir svētās teoloģijas dvēsele! Kalpošanai ar vārdu, tas ir, pastorālajai sludināšanai, katehēzei un visai kristīgajai izglītošanai, kurā īpaša vieta ierādāma liturģiskajai homīlijai, šajos Rakstu vārdos jārod veselīgs uzturs un svētīgs spēks.

(Ieteikums lasīt Svētos Rakstus)

25. Tāpēc visam klēram un vispirms jau Kristus priesteriem un tiem, kuri, būdami diakoni vai katehēti, ir likumīgi Vārda kalpi, ir cieši jāturas pie Svētajiem Rakstiem, uzcītīgi un rūpīgi tos lasot un padziļināti studējot, lai neviens no tiem nekļūtu par „tukšu Dieva Vārda sludinātāju, kas to dara ārēji, iekšēji tajā neieklausoties”. Turklāt viņiem neizmērojami lielajās dievišķā Vārda bagātībās jādalās ar ticīgajiem, kas tiem uzticēti, it īpaši svētās Liturģijas laikā. Tāpat svētais Koncils neatlaidīgi un īpašā veidā mudina visus Kristum ticīgos, īpaši klostera ļaudis, lai, bieži lasot dievišķos Rakstus, tie sasniegtu „Kristus Jēzus pazīšanas visaugstāko vērtību” (Flp 3, 8). „Patiešām, nezināt Rakstus nozīmē nepazīt Kristu.” Lai viņi labprāt tuvojas svētajam tekstam vai nu svētajā Liturģijā, kas ir dievišķo vārdu piesātināta, vai arī dievbijīgā lasīšanā, vai piedaloties atbilstošās lekcijās, vai izmantojot citus palīglīdzekļus, kas ar Baznīcas ganu piekrišanu un rūpēm mūsdienās it visur izplatās uzslavas cienīgā veidā. Taču viņiem būtu jāatceras tas, ka lūgšanai jāpavada Svēto Rakstu lasīšana, lai starp Dievu un cilvēku rastos dialogs, jo „lūgšanā mēs Viņu uzrunājam, bet, lasot dievišķos pravietojumus, mēs Viņā klausāmies”.