SOCIĀLAIS GARĪGUMS

Garīgā socioloģija

Ja jau piekrītam šādai lietu kārtībai, tad kurš juridiskais princips gan varētu brāļiem liegt godprātīgi izmantot tiem dzīvei nepieciešamos labumus, piemēram, ūdeni, pārtiku, tik svarīgos minerālos resursus, galvenos enerģijas avotus un neierobežotas kontaktēšanās iespējas ar pārējiem brāļiem (tātad pārvietošanās un dzīvesvietas maiņas brīvību)?

Šeit skartās problēmas ir ārkārtīgi samilzušas, un saistībā ar piedāvāto risinājumu var rasties iespaids, ka tas liecina par vēlmi noliegt cilvēku vidū pastāvošās atšķirības, kas tos raksturo un ir saistītas ar katra rases, nacionālajām un pat reģionālajām īpatnībām. Piektais princips nostiprina iepriekš teikto, ka mūsu nodoms nav ignorēt šo realitāti, kas bieži vien ir nenovēršama; tā vienkārši jāuzlūko un jāuztver kā brālības specifiska forma. Nav šaubu, ka bez kopējās brālības, tas ir, garīgās, pastāv arī šī cita – cilvēciskā. Tā ir visai daudzveidīga, un to nosaka gan piederība savai dabiskajai ģimenei un dzimtai, gan noteiktai tautībai vai rasei.

Šos abus brālības aspektus nevajag un nemaz nedrīkst vienu otram pretstatīt. Pirmajam – garīgajam –, kas gan ir cēlāks, tomēr ir jāpieņem dabiskās un cilvēciskās brālības realitāte un jārespektē no tās izrietošās vajadzības. Un, ja nu izceļas šāda veida strīds, tas vienmēr jārisina brālības garā. Sestais princips attiecas uz brālības ētiku, ko mēs saprotam nevis kā hipotēžu un visdažādāko situāciju radītu kazuistiku, bet gan vēlamās izmaiņas mentalitātē. Te ir runa par brālības apziņas veidotu un noteiktu rīcību, kurai mūsos jākļūst gluži vai dabiskai. Ja morāle tiek pielīdzināta kazuistikai, tā kļūst par tādu kā ētikas pavārgrāmatu un beidz pastāvēt. Brālība nevar atļauties tādu greznību un šādi riskēt. Turklāt tai jāizpaužas nesavtīgā veidā, un to nevar nedz iepriekš saplānot, nedz ieprogrammēt; tā nevar darboties pēc elektroniska mehānisma principa, automātiski izpildot attiecīgos gadījumos paredzētā risinājuma komandu.

No Guljelmo Džakvintas Grāmatas Samariešu sacelšanās

ĞIMENES GARĪGUMS

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

Jautājums: Kāda ir jūsu vīzija attiecībā uz nākamajiem 40 gadiem un kāda varētu būt Svētā Gara loma Kreigtona Modeļa Auglības Aprūpes Sistēmas un NaPro Tehnoloģiju turpmākajā attīstībā?

Hilgers: Tas ir interesants jautājums. Iztēlē man bieži gribējies būt mazam putniņam tai istabā, kur Pāvests Pāvils VI saņēma apskaidrību no Svētā Gara. Mūsu konferencē Romā ar ievadrunu uzstājās Kardināls Džovanni Batista Re (Giovanni Battista Re), kurš Pāvila VI pontifikāta laikā sešus gadus strādāja Vatikāna Valsts sekretariātā. Vienā brīdī Kardināls Re citēja nevis "Humanae Vitae", bet Pāvila VI uzrunu dažas dienas vai nedēļu pēc enciklikas publicēšanas. Saskaņā ar Kardināla teikto pāvests apstiprināja, ka “viņš pilnībā uzticējies Svētajam Garam, lai viņš varētu būt patiesības balss”. To pārdomājot, saprotam, cik tas patiesībā nozīmīgi. Zināmā mērā tas ir tieši tā, kā tam bija jābūt, jo pāvests tolaik bija pilnīgi viens. Vatikānā, domāju, bija daži atbalstītāji, tomēr lielākoties visi bija pret viņu. Un tas ir perfekts darbalauks Svētajam Garam.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

(turpinājums sekos)

Svētīt, lūgties.. kā ģimene

"Cik svarīgi, lai mūsu ģimenes ietu kopā un tām būtu viens mērķis, kuru grib sasniegt! Mēs apzināmies, ka mums ir jāveic kopīgs ceļš, kurā sastopam gan grūtības, gan arī piedzīvojam priekpilnus brīžus.

Šajā dzīves svētceļojumā dalām arī lūgšanas laiku. Kas tēvam un mātei var būt skaistāks par iespēju dienas sākumā un tās noslēgumā svētīt savus bērnus! Uzlikt uz viņu pierēm krusta zīmi, tāpat kā to darīja viņu Kristības dienā. Vai tā nav vecāku visvienkāršākā lūgšana par saviem bērniem? Svētīt bērnus nozīmē uzticēt viņus Kungam. Tā darīja Jāzeps un Marija, kuru ģimenē Bērns bija viņu patvērums un atbalsts dažādos ikdienas notikumos.

Cik svarīgi, lai ģimene vienotos īsā lūgšanā pirms un pēc maltītēm, lai pateiktos Dievam par saņemtajām dāvanām un iemācītos dalīties ar trūkumcietējiem.

Tie ir mazi žesti, tomēr tiem ir liela audzināšanas loma, kāda pieder ģimenei ikdienas svētceļojumā"

Pāvests Francisks

(Vatikāna Radio)

PRIESTERISKĀ BRĀLĪBA

Svēta Mise un priesteris

Priesteriem, kas tieši euharistiskajā Kristū var kontemplēt izcilo "aicinājuma dialoga" paraugu starp Tēva brīvo iniciatīvu un Kristus paļāvības pilno atbildi, ir lemts paildzināt šo pestīšanas noslēpumu gadsimtu gaitā līdz pat Kunga godības pilnai atnākšanai. Euharistijas svinēšanā Kristus pats darbojas tajos, kurus Viņš izvēlas kā savus kalpotājus. Viņš tos atbalsta, lai viņu atbilde varētu attīstīties paļāvības un pateicības dimensijā, kas izkliedē katras bailes, pat tad, kad spēcīgāk tiek piedzīvots vājums (sal. Rom 8, 26-30), vai arī tad, kad kļūst rūgtāks nesapratnes vai pat vajāšanas konteksts (sal. Rom 8, 35-39).

Apziņa, kas katrā Svētajā Misē pieaug ticīgajos un it īpaši priesteros, ka esam Kristus mīlestības pestīti, nevar neizsaukt paļāvības pilnu ļaušanos Kristum, kurš mūsu dēļ ir atdevis savu dzīvību. Ticība Kungam un Kunga dāvanas pieņemšana, tātad, ved pie uzticēšanās Viņam ar pateicīgu dvēseli, pievienojoties Viņa pestīšanas plānam. Kad tas notiek, tad "aicinātais" labprāt atstāj visu un dodas dievišķā Mācītāja skolā. Tad sākas auglīgs dialogs starp Dievu un cilvēku, noslēpumaina tikšanās starp Kunga mīlestību, kas aicina un cilvēka brīvību, kurš, dzirdot savā dvēselē izskanam Jēzus vārdus: "Ne jūs mani izredzējāt, bet es jūs izredzēju un liku, lai jūs ietu un nestu augļus un lai jūsu augļi paliktu" ( 15, 16), mīlestībā Viņam atbild.

Šis mīlestības savijums starp dievišķo iniciatīvu un cilvēka atbildi apbrīnojamā veidā ir klātesošs arī aicinājumā uz konsekrēto dzīvi. Vatikāna II koncils atgādina: "Dievam veltītie šķīstības, nabadzības un paklausības evaņģēliskie padomi, balstīti Kunga vārdos un piemērā un apustuļu, Baznīcas tēvu, doktoru un ganu ieteikti, ir dievišķa dāvana, ko Baznīca ir saņēmusi no sava Kunga un ar Viņa žēlastību vienmēr saglabā." (Konst. Lumen gentium, 43.nr.)

Jēzus vēlreiz ir pilnīgas un paļāvības pilnas pievienošanās Tēva gribai, piemērs. Katrai konsekrētai personai vajadzētu raudzīties uz Viņu. Jau no pirmajiem kristietības gadsimtiem daudzi vīrieši un sievietes, Viņa pievilkti, atstāja ģimeni, īpašumus, materiālās bagātības un visu to, kas cilvēciski ir iekārojams, lai dāsni sekotu Kristum un bez kompromisiem dzīvotu pēc Viņa Evaņģēlija, kas tiem ir kļuvis par radikāla svētuma skolu. Arī mūsdienās daudzi dodas pa to pašu prasīgo evaņģēliskās pilnības ceļu un īsteno savu aicinājumu ar evaņģēlisko padomu pildīšanu. Šo mūsu brāļu un māsu liecība, kā kontemplatīvās dzīves klosteros tā arī apustuliskās dzīves institūtos un kongregācijās, atgādina Dieva tautai "to Dieva Valstības noslēpumu, kas jau darbojas vēsturē, bet vēl gaida uz savu pilnīgu īstenošanos debesīs" (Ap. pamud. Vita consecrata, 1.nr.).

Pāvests Benedikta XVI

LAJU GARĪGUMS

No dogmatiskās konstitūcijas par Dievišķo atklāsmi “Dei Verbum”

Svētajiem bīskapiem, „kuri glabā apustulisko mācību”, ir jāmāca viņiem uzticētie ticīgie ļaudis pareizi izmantot dievišķās Grāmatas, īpaši Jauno Derību, bet pirmām kārtām evaņģēlijus. To var darīt, izmantojot svēto tekstu tulkojumus, kuri papildināti ar nepieciešamiem un atbilstošiem paskaidrojumiem, lai tādējādi Baznīcas bērni varētu droši un lietderīgi izmantot Svētos Rakstus un tiktu piepildīti ar šo Rakstu garu.

Turklāt jāsagatavo arī tādi Svēto Rakstu izdevumi, kas būtu papildināti ar paskaidrojumiem un būtu piemēroti pat tiem, kas nav kristieši, un viņu situācijai. Lai dvēseļu gani un visi kristieši neatkarīgi no viņu statusa šos izdevumus ar dedzību un gudrību izplata.

Jēzus nāk starp mums kā gaisma, kas apgaismo,

taču izveidojas traģēdija, kurā cilvēki neuzņem gaismu un

dod priekšroku palikt tumsībā un nevis ieiet gaismā.

Taču fakts paliek fakts - šī gaisma nevar norietēt, jo tā ir Dieva Vārds.

Jēzus to pasaka atklāti: Ego et Pater unum sumus – Es un Tēvs, mēs esam viens (Jņ 10,30).

Jēzus ir Dieva Svētais ne tikai tāpēc, ka ir īpašā veidā dzimis un

tāpēc var tikt saukts par pilnīgi Citādu (atšķirīgas izcelsmes ziņā),

bet gan daudz dziļākā nozīmē tāpēc, ka

atklāj Dieva vaigu, Es un Tēvs, esam viens.

Dieva Kalps Guljelmo Džakvinta