Sociālais garīgums

Garīgā socioloģija

Šādā saistībā ir pilnīgi nepieņemami domāt par kādu personisku „rēķinu kārtošanu” (lasi – atriebību), taču ir iespējams, ka tieši brālības vidē varētu īstenot dažādus darījumus, līgumus un savstarpējo apmaiņu. Ilustrēt šo jautājumu ar konkrētiem piemēriem nebūt nav vienkārši, jo runa ir par ko pilnīgi jaunu. Taču ir skaidrs, ka turpmākā izpēte un pieredze mums varētu atklāt daudzas situācijas un jomas, kurās būtu iespējami gan taisnīguma, gan arī alternatīvie risinājumi – brālības risinājumi. Turpinot domāt šādā idejiskajā plāksnē – vai gan nebūtu lietderīgāk un lētāk, ja cilvēki izšķirtos par brālīgajiem risinājumiem? Taču tas būs iespējams vien tad, ja tieši tāpēc, ka šie risinājumi ir brīvprātīgi un juridiskā ziņā neaizsargātāki un riskantāki, kaut arī nesavtīgāki, tiem tiktu piešķirts privileģēts stāvoklis un dažādas priekšrocības. Tas tad arī būtu uzskatāms par astoto principu. Tam seko devītais un desmitais, no kuriem devītais prasa ievērot vienlīdzīgu attieksmi kā pret brālības, tā pret taisnīguma principiem. Savukārt desmitais nosaka to, ka ir jāizstrādā veidi, kā stimulēt tos, kuri pieņem un sistemātiski iedzīvina šo brālības ētiku, un šiem stimulēšanas veidiem jābūt ne tikai saistītiem ar godu un morāli, bet reāliem. Saskaņā ar patlaban pastāvošo praksi lielākajā daļā gadījumu pabalsti un palīdzība pienākas tikai tiem, kuri atbilst stingri noteiktiem juridiskajiem principiem. Kaut arī brālības dzīve un iniciatīvas ir tik nozīmīgas un sarežģīti īstenojamas, būtu naivi iedomāties un cerēt, ka tā kādreiz tiktu iecelta pilsoniskas vērtības godā vai novērtēta kā izcila, piešķirot Nobela miera prēmiju. Te runa ir par jaunas mērvienības radīšanu, ar kuras palīdzību lietas, realitāti un cilvēkus novērtēt visiem saprotamā veidā, pirmajā vietā nostādot cilvēku un tikai pēc tam cilvēka darbību regulējošos likumus. Vispirms mīlestība un brālība, tikai pēc tam taisnīgums, kam jānosaka brāļu savstarpējās attiecības.

No Guljelmo Džakvintas grāmatas, Samariešu sacelšanās

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

Kas attiecas uz dzimstības kontroli, nedomāju, ka mēs viņus varētu izstumt no biznesa. Varam cerēt vienīgi uz to, ka radīsim tam konkurenci. Un mums ir labs pamats, uz kā būvēt. Taču tas ir kā balta siena. Mēs nevaram pārliecināt dzimstības kontroles industriju. Taču individuālā līmenī mēs varam pārliecināt cilvēkus. Pasaules Margaretu Sendžeru (Margaret Sangers) filosofija ir par 180 grādiem pretēja tam, ko mēs darām un par ko runā Baznīca. Pāvests Jānis Pāvils II diezgan skaidrā valodā norādīja, ka dabisko metožu un kontracepcijas atšķirību pamatā ir divi nesamierināmi skatījumi uz cilvēka personu. Galu galā tieši par to arī ir diskusija. Un tur arī sākas debates par abortu. Tāpēc mēs ceram konkurēt arī šajā līmenī, jo aborti ir vēl viena lieta, no kā jātiek vaļā.

Jautājums: Kas būtu jādara, lai izskaustu kontracepciju?

Hilgers: Es nekādā ziņā neesmu kontracepcijas piekritējs, taču to var būt visai grūti apkarot, tāpēc es drīzāk gribētu attīstīt mūsu programmas un konkurētspēju. Manuprāt, nācijas domāšanas veidu var mainīt tad, ja izdodas panākt, ka ievērojams skaits cilvēku atbalsta vienotu nostāju šajos jautājumos. Zināmā mērā tas darbojas kā vakcinācija. Nav nepieciešams vakcinēt 100% cilvēku, lai apkarotu slimību. Ja panāksim, ka 30% vai 40%, vai 50% Amerikas vai pasaules iedzīvotāju lieto dabiskās metodes, mēs piedzīvosim izmaiņas attieksmē pret lietām.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

(turpinājums sekos)

Priesteriskā brālība

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai

Ievads

Svētais Koncils, labi zinādams, ka tik ļoti ilgotā visas Baznīcas atjaunošana ir lielā mērā atkarīga no Kristus gara iedzīvinātā priesteru kalpojuma[1], uzsver priesteru formācijas milzīgo nozīmi, sniedz arī dažus tās pamatprincipus ar nolūku apstiprināt normas, kas ir jau izmēģinātas gadsimtu praksē un papildināt tās ar jaunām, atbilstošām šī paša svētā Koncila Konstitūcijām un Dekrētiem, kā arī, kuras ir izmainījušās laikmeta jauno apstākļu ietekmē. Ņemot vērā katoļu priesterības vienību, šī priesteru formācija ir nepieciešama visiem diecēzes un ordeņu priesteriem, piederošiem pie jebkāda rita. Tādēļ šos priekšrakstus, kas tieši attiecas uz diecēzes klēru, ir attiecīgi jāpiemēro visiem.

I Priesteru formācijas veida izveidošana atsevišķām tautām

Tā kā tik lielu atšķirību dēļ starp tautām un valstīm ir iespējams sniegt tikai vispārīgas normas, tad katrai valstij un ritam ir jāizstrādā savs "Priesteru formācijas veids", kuru ir jānosaka Bīskapu Konferencēm[2], kādu laiku jāizmēģina un pēc tam jāapstiprina Apustuliskajam Krēslam. Tajā vispārējās normas ir jāpiemēro īpašajiem vietas un laika apstākļiem, lai priesteru formācija vienmēr atbilstu to valstu pastorālajām vajadzībām, kurās šie priesteri strādās.

II Intensīvāka priesteru aicinājuma attīstīšana 

Visai kristīgajai sabiedrībai ir pienākums veicināt aicinājumu rašanos[3], un tas, pirmkārt, ir jāizpilda, piekopjot kristīgi pilnīgu dzīvi. Visvairāk šajā ziņā palīdz gan ģimenes, kas, ticības, mīlestības un dievbijības gara iedzīvinātas, kļūst it kā par pirmo semināru, gan arī draudzes, kuru bagātajā reliģiskajā dzīvē piedalās jaunieši. Skolotājiem un visiem tiem, kas kaut kādā veidā nodarbojas ar bērnu un jauniešu audzināšanu, īpaši katoliskām apvienībām, jācenšas tā audzināt sev uzticētos jaunekļus, lai tie varētu sadzirdēt Dieva aicinājumu un labprāt tam sekot. Visiem priesteriem ir jāizrāda vislielākā apustuliskā dedzība aicinājumu veicināšanā, bet ar savu pazemīgo, darbīgo, priecīgā garā pavadīto dzīvi, kā arī ar savstarpējo priesterisko mīlestību un brālīgo sadarbību lai viņi pievērš jaunekļu sirdis priesterībai.( Turpretī bīskapiem pienākas pamudināt savu ganāmpulku atbalstīt aicinājumus un jārūpējas  par visu centienu un pūļu apvienošanu šajā virzienā; nežēlojot nekādu upuru, viņiem ir tēvišķi jāatbalsta visi tie, kurus atzīs par aicinātiem Kunga druvā.

turpinājums sekos

Laju garīgums

Svētais Gars, dievišķais Iepriecinātāj un apspiesto Mierinātāj,

sirds gaisma un dvēseles Svēt­darītāj,

lūk, es zemojos Tavā priekšā,

es pielūdzu Tevi ar vislielāko padevību un

tūkstoškārt saucu kopā ar serafiem, kas stāv Tava troņa priekšā:

“Svēts! Svēts! Svēts!”

Es cieši ticu, ka Tu esi mūžīgs un ka Tu izej no Tēva un no Dēla.

Es ceru, ka savas labestības dēļ

Tu svētdarīsi un glābsi manu dvēseli. 

Es mīlu Tevi, mīlestības Dievs!

Es mīlu Tevi vairāk par visu.

Es mīlu Tevi no visas sirds, jo Tu esi bezgalīgs labums,

kas vienīgais esi visas mīlestības cienīgs.

Un, tā kā man ir pietrūcis uzmanības

pret Tavām svētajām iedvesmām un

esmu nepateicībā aizvainojis Tevi ar daudziem grēkiem,

tad es tūkstoškārt lūdzu piedošanu un ļoti nožēloju to,

ka esmu sāpinājis Tevi, bezgalīgā Mīlestība. 

Svētais Alfonss Marija de Liguori