Sociālais garīgums

Garīgā socioloģija

Iespējams, kāds skeptiskāk noskaņots oponents garīgo socioloģiju varētu definēt kā centienus uzlikt vilkam uzpurni. Diemžēl jāpiekrīt vien ir, ka šobrīd dzīvojam tādā cilvēku- vilku laikmetā, par kādu jau runāja Hobss (Tomass Hobss (1588 – 1679), angļu filozofs un politologs – red. piez.), taču jāatzīst – un to apstiprina pieredze –, ka noziedzības un netikumības problēmu nevar atrisināt tikai ar sodīšanu un spēku. Mēs esam liecinieki tam kā, arvien pieaugot tehnikas attīstības līmenim, veidojas it kā divas pretējas nometnes: viena – saistīta ar noziedzīgo pasauli, otra – ar noziegumu apkarošanu. Kura kuru pārspēs? No tā secinām, ka ļaunums un noziedzība ir realitāte, kas rodas cilvēka sirds dziļumos, tāpēc to spēj ietekmēt vai vismaz vājināt atsevišķas tās izpausmes ne tik daudz bailes no soda kā sirdsapziņas audzināšana. Šis apgalvojums sevī ietver galveno pamatprincipu, kas garīgo socioloģiju dara atšķirīgu no kristīgās un no jebkuras citas socioloģijas. Garīgajai socioloģijai nav gandrīz nekādas tūlītējas ietekmes, taču, ja runa ir par dziļu un radikālu sirdsapziņas pārveidi, tā paver gandrīz neizmērojami plašas iespējas, it īpaši tad, ja izdotos īstenot darba programmu ilgam periodam.

No Guljelmo Džakvintas Grāmatas Samariešu sacelšanās

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

"Humanae Vitae" 40 gadi

Jautājums: Vai paredzat, ka kādu dienu Pāvils VI tiks kanonizēts?

Hilgers: Es uzskatu, ka viņš jau tagad ir svētais. Domāju, ka viņa beatifikācija un kanonizācija būtu noteikti izskatāma. Laikā, kad tika ievēlēts par pāvestu, Pāvils VI tika uzskatīts par liberāli. Viņš bija Milānas arhibīskaps Itālijā un viņš enerģiski darbojās, lai atbalstītu tā reģiona trūcīgos cilvēkus. Saskaņā ar tā laika uzskatiem, strādādams nabago labā, viņš iemantoja liberāļa reputāciju. Šodien gan mēs zinām, ka tas nebūt to nenozīmē.

Viņš pieņēma lēmumu par “Humanae Vitae” un uzticēja to Svētajam Garam. Tas ir patiešām nozīmīgi. Tas brīdis, kad tika pieņemts lēmums rakstīt “Humanae Vitae”, tas viens moments ir viss, kas mums nepieciešams, lai pasludinātu viņu par svēto. Spēja saglabāt savu pozīciju, neraugoties uz visām grūtībām kopš “Humanae Vitae” nākšanas klajā, ir absolūts brīnums. Ar šo brīnumu pietiek, lai viņu kanonizētu. Viņš bija ļoti ļoti svēts cilvēks un viņš pieņēma vienu no, iespejams, grūtākajiem lēmumiem – ja ne pašu grūtāko – 20.gadsimtā. Taču tas bija pareizais lēmums. Es ceru, ka kanonizācija notiks.

Roma, 2008.gada 24.jūlijs (Zenit.org).

Jēzus nāk, lai mūs atbrīvotu,

lai izvestu mūs ārā un pārveidotu,

lai tādējādi mēs, kas bijām nabagi, akli, nebrīvi un nospiesti,

kļūtu par Viņa žēlsirdības apustuļiem un mierinājuma nesējiem.

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai

Šī visas Dieva tautas aktīvā līdzdalība aicinājumu veicināšanā atbilst Dieva Apredzības darbībai, kas cilvēkiem, kuriem Dievs ir izvēlējies piešķirt līdzdalību Kristus hierarhiskajā priesterībā, sniedz attiecīgās dotības un atbalsta viņus ar Savu žēlastību; bet likumīgajiem Baznīcas pārvaldītājiem liek par pienākumu aicināt attiecīgos kandidātus, kuri ar tīru nodomu un pilnīgi brīvprātīgi grib uzņemties tik lielu uzdevumu, un, pārbaudījuši viņu derīgumu, konsekrēt tos ar Svētā Gara zīmogu Dieva kultam un kalpošanai Baznīcā.

Pirmām kārtām, svētais Koncils ieteic vienotas darbības tradicionālos līdzekļus, tādus kā, nenogurstošu lūgšanu, kristīgo gandarīšanu, kā arī arvien dziļāku ticīgo iepazīstināšanu ar priestera aicinājuma nepieciešamību, dabu un cildenumu, ar sprediķu un katehēžu vai arī ar dažādu masu informācijas līdzekļu palīdzību. Bez tam novēl, lai institūcijas, kas nodarbojas ar priesteru aicinājumiem, saskaņā ar attiecīgajiem pāvesta dokumentiem un, kuras ir jau izveidojušās vai vēl izveidosies atsevišķās diecēzēs, valstīs vai tautās, metodiski un sistemātiski izplatītu aicinājumu veicināšanas pastorālo akciju, neatstājot novārtā nekādus piemērotos līdzekļus, kurus piedāvā mūsdienu psiholoģijas vai socioloģijas zinātnes, un atbalstītu šo akciju gan apdomīgā, gan arī dedzīgā veidā.

Aicinājumu veicināšanas darbam ir nepieciešams augstsirdīgi izplatīties pāri atsevišķu diecēžu, valstu, ordeņu saimju vai ritu robežām un, ņemot vērā vispārējās Baznīcas vajadzības, īpaši jāpalīdz tām valstīm, kuru situācija sevišķi asi pieprasa strādniekus Kunga vīna kalnā.

turpinājums sekos

Laju garīgums

O Jēzu, mūsu vienīgais Starpnieks,
Tu esi mums vajadzīgs,
lai būtu komūnijā ar Dievu,
lai kopā ar Tevi, kas esi Viņa Dēls un mūsu Kungs,
kļūtu Viņa pieņemtie bērni, kas atdzimst Svētajā Garā.

Tu esi mums vajadzīgs,
vienīgais patiesais dzīvei nepieciešamo un slēpto patiesību Mācītāj,
lai saprastu mūsu būtību un likteni un atpazītu ejamo ceļu.

Tu, mūsu Pestītāj, esi mums vajadzīgs,
lai atklātu savu morālo nabadzību un to dziedinātu;
lai mēs varētu saprast, kas ir labs un kas ir ļauns, un
zinātu, kas ir svētuma cerība;
lai izsūdzētu mūsu grēku un saņemtu piedošanu.

Tu esi mums vajadzīgs, ak pirmdzimtais cilvēces Brāli,
lai atrastu patiesos cilvēku brālīguma iemeslus, taisnīguma pamatu,
labdarības bagātību, miera labumu.

Tu esi mums vajadzīgs, kas esi Pacietība mūsu sāpēs,
lai mēs atklātu Tavu ciešanu būtību un
novērtētu to vērtību un pestījošo spēku.

Tu esi mums vajadzīgs, ak, nāves Uzvarētāj,
lai atbrīvotu mūs no izmisuma un pretošanās un
lai mēs dzīvotu pārliecībā, kura mūs nekad nepamestu.

Tu esi mums vajadzīgs, ak, Kristus, Kungs, Dievs ar mums,
lai iemācītos patiesi mīlēt un
Tavas mīlestības priekā un spēkā
iet mūsu nogurdinošo dzīves ceļu līdz brīdim,
kad beidzot satiksim Tevi, mūsu Mīļoto, mūsu Gaidīto un svēto
mūžīgi mūžos. Amen.

G. Battista Montini
Omnia nobis est Christus,

Pastorālais vēstījums Milana Arhidiecēzei,

Gavēnis 1955