Sociālais garīgums

Garīga brālība

Attiecības ar Dievu vispirms ir personīgas: to mēs varam dēvēt par pirmo svētuma dimensiju. Tomēr ikvienam no mums apkārt ir cilvēki, kuru dēļ Kristus ir miris un kuri, tātad, ir mūsu brāļi caur žēlastību vai arī par tādiem kļūs. Ir neiespējami, ka mūsu mīlestības attiecības ar Tēvu vestu pie brāļu ignorēšanas, tas ir, ka neizjūtam vajadzību un pienākumu viņiem stāstīt par mūsu brīnišķīgo tikšanos ar mīlestības noslēpumu. Šīs attiecības mēs varam dēvēt par otro svētuma dimensiju. Tomēr, kā gan var neņemt vērā cilvēku sabiedrisko, kulturālo, ekonomisko un politisko kontekstu kurā tie dzīvo, un ticēt, ka iespējams tiem stāstīt par Dieva mīlestību, nepievēršot uzmanību viņu dzīves situācijai? No otras puses mums jākonstatē, ka tāda situācija lielākoties ne tikai dara vienaldzīgu, bet visbiežāk pat liek šķēršļus patiesai atbildei uz mīlestības aicinājumu. Tāpēc, lai varētu palīdzēt īstenot šo aicinājumu, rodas nepieciešamība pēc pasaules strukturēšanas atbilstoši tās dažādajiem socioloģiskajiem nosacījumiem. To mēs varētu nodēvēt par trešo svētuma dimensiju.

Runāt par „dievbijību” un „garīgo brālību” nenozīmē apmierināties ar skaistiem izteicieniem vai kultivēt dievbijīgas, bet sterilas mīlestības jūtas pret Dievu un brāļiem. Mīlestība, tātad, arī svētums, ir ārkārtīgi konkrēts un darbīgs un vēlas nolaisties realitātē. To parāda svēto dzīve. Būtu absurdi domāt, ka svētuma pienākums būtu atstāts vienīgi individuālai un personīgai labai gribai, nerūpējoties vai to patiesi ir iespējams izdzīvot sabiedriskajā vidē, kurā esam iekļauti.

No Guljelmo Džakvintas Grāmatas Samariešu sacelšanās

Ğimenes garīgums

Žēlastības balzams ģimenei

Ģimene – patvēruma un mīlestības vieta

Kad sudrabots mēness blāvi atmirdz vasaras vakara debesīs, mans prāts kavējas pie tiem, kas, dienas darbus beiguši, atgriežas mājās. Daudzi, atverot savas mājas durvis, nonāk starp savējiem, ar kuriem dalās priekos un gandarījumā par dienas laikā paveikto. Ģimenes siltums un kopība ir kā atlīdzība par dienā piedzīvotajiem izaicinājumiem un dod enerģiju nākamajai dienai.

Mūsu valstī ir daudz tādu ģimeņu, kuras ir mīlestības debesis un patiesas cilvēcības patvērums. Ir nekļūdīgas zīmes, kas apliecina, ka daudzi novērtē cilvēciskos, sociālos un garīgos ieguvumus, ko sniedz laulība un ģimene. Patiesībā ģimene daudziem ir kā acuraugs tādā pakāpē, ka viņiem vairāk rūp tas, ko viņi var sniegt ģimenei, nekā tas, ko no tās var saņemt.

Mūsdienu izaicinājumi ģimenei

Tomēr ir arī tādi, kas, apstājušies uz durvju sliekšņa, nesteidzas un padomā divreiz pirms likt atslēgu slēdzenē, lai atvērtu durvis, – viņi zina, ka, ieejot pa tām, viņus sagaidīs auksta vientulība. Baismīgais klusums, kas valda viņu mājās, liek atgriezties atmiņām par kādreiz mīlētiem cilvēkiem. Nakts ir gara un smagi nospiež, līdz ar mokošās pagātnes atmiņām un nepiepildītām cerībām, kas viņus vajā. Tā vietā, lai sniegtu mieru, nakts var aizdegt viņu sirdīs dusmas un skumjas. Starp viņiem ir tādi, kas kļuvuši atraitņi. Varu minēt arī tos, kuru laulība piedzīvojusi grūtības un kas vai nu izšķīrušies, vai arī bijuši spiesti pieņemt šķiršanos un atsvešināšanos no saviem mīļajiem. Ir arī tādi, kas, lai gan joprojām laulāti, jūtas nožēlojami, esot kopā ar kādu, kam ir ārpuslaulības attiecības. Pat tiem, kas ir otrajās attiecībās, pateicoties vientulībā pavadītās dzīves nastai, ne vienmēr izdodas pārvarēt pagātni. Un ir arī tādi, kuriem gribētos svinēt savu mīlestību, tomēr kādu īpašu apstākļu dēļ viņi nevar gūt labumus, ko sniedz laulībā starp vīrieti un sievieti svētīta mīlestība. Tāpat ir neskaitāmas ģimenes, kuras skumdina tas, ka viņu bērni vai radinieki ir attiecībās, kuras ir pretrunā Evaņģēlija mācībai.

Kaut arī mūsu ģimenēm būtu jābūt vietai, kur rodam mierinājumu un patvērumu, diemžēl fakti nereti liecina par pretējo. Es nezinu, kur var atrast perfektu ģimeni. Taču tāda ģimene, kas ik dienas stājas pretim dažādiem izaicinājumiem, kas rodas gan personību sadursmju dēļ, gan bērnu audzināšanā, gan saistībā ar darbu un ekonomisko situāciju, noteikti pastāv. Visi šie apstākļi ietekmē attiecības starp laulātajiem un citiem ģimenes locekļiem.

Bīskapa Mario Grech pastorālā vēstule
turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai

Mazajos semināros, kas dibināti aicinājuma iedīgļu kopšanai, aluniem ir jāsaņem speciāla reliģiskā formācija, pirmām kārtām, attiecīga garīgā vadība, kura palīdzētu viņiem augstsirdīgi un ar tīru sirdi sekot Kristum Pestītājam. Priekšnieku tēvišķajā vadībā, ar attiecīgu vecāku līdzdalību, lai viņi ved dzīves veidu, kas atbilstu jauniešu vecumam, mentalitātei un attīstībai un, kas būtu pilnīgi saskaņots ar veselīgās psiholoģijas principiem; tāpat arī lai viņi neatstāj novārtā attiecīgās pieredzes iegūšanu cilvēcīgajās lietās, kā arī kontaktus ar savu ģimeni[6]. Bez tam, lai tālākie norādījumi, kas attiecas uz Lielajiem semināriem, tiek piemēroti arī Mazajiem semināriem, ņemot vērā to mērķi un dabu. Alunu studijas jāorganizē tā, lai viņi tās bez grūtībām varētu turpināt citur, ja izvēlētos kādu citu dzīves kārtu. Ar līdzīgām rūpēm pienākas kopt zēnu un jauniešu aicinājuma iedīgļus speciālajos institūtos, kas atkarībā no vietējiem apstākļiem tāpat kalpo Mazo semināru mērķim, un ne mazāk arī tos, kuri veidojas citās skolās vai citādākā veidā. Ir cītīgi jāatbalsta arī to mācību iestādes un institūcijas, kuri sekos Dieva aicinājumam vēlākos gados.

III Lielo semināru organizācija

4. Lielie semināri ir nepieciešami nākamo priesteru formācijas labad. Tajos visai audzināšanai ir jātiecas uz to, lai viņi kļūtu par īstiem dvēseļu ganiem pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus, Mācītāja, Priestera un Gana parauga[7]. Tāpēc lai viņi gatavojas: Vārda kalpojumam, lai arvien labāk saprastu Dieva Vārda atklāsmi, to iemantotu caur apdomāšanu un izteiktu savos vārdos un darbos; kulta kalpojumam un svētdarīšanas darbam, lai, lūgdamies un izpildīdami svētās liturģiskās darbības, veiktu pestīšanas darbu caur euharistisko Upuri un sakramentiem; dvēseļu gana kalpojumam, lai būtu spējīgi cilvēkiem atklāt Kristu "kas nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet, lai Viņš kalpotu un dotu savu dzīvību daudzo atpestīšanai" (Mk 10, 45; sal. Jņ 13, 12-17) un lai, kļuvuši par visu kalpiem, iemantotu daudzus (sal. 1 Kor 9, 19).

Tādēļ visiem garīgās, intelektuālās un disciplinārās formācijas veidiem jābūt harmoniski virzītiem uz šo pastorālo mērķi, kura sasniegšanas dēļ lai cītīgi un saskanīgi sadarbojas visi priekšnieki un mācību spēki uzticīgā paklausībā bīskapam.

turpinājums sekos

Laju garīgums

Nesajaukt "harmoniju" ar "mierīgumu"!

Nav iespējams sajaukt harmoniju, kas valda kristīgajā kopienā un ir Svētā Gara auglis, ar kompromisu ceļā panāktu „mierīgumu”, kas bieži vien liekulīgā veidā slēpj iekšējas nesaskaņas un šķelšanos.”

Mēs varam slēgt vienošanās, panākt zināma veida mieru, taču „harmonija” ir iekšēja žēlastība, ko var dāvāt vienīgi Svētais Gars. Šīs kopienas dzīvo „harmonijā”. Un par harmoniju liecina divas zīmes. Pirmā – nevienam nekā netrūka, proti, viss bija kopīgs. Taču, kādā ziņā? Viņiem bija viena sirds, viena dvēsele un neviens par savu īpašumu neuzskatīja to, kas viņam piederēja. Viņi dalījās cits ar citu. Neviens no viņiem necieta trūkumu. Patiesai Svētā Gara „harmonijai” ir skarbas attiecības ar naudu: nauda ir harmonijas ienaidnieks, nauda ir egoiste. Tāpēc, zīme, ko Viņš dod, un ko visi deva cits citam, bija: „lai nebūtu neviena, kas ciestu trūkumu”.

Kopiena var būt ļoti mierīga, tā var dzīvot pārticībā, kur viss rit mierīgā gaitā. Taču šeit var trūkt harmonijas. Kāds bīskaps man ir devis viedu atziņu: „Diecēzē viss ir ļoti mierīgi. Taču, tiklīdz tu vēlies skart vienu, vai otru problēmu, nekavējoties izceļas karš.” Tā būtu kompromisu ceļā panākta harmonija, nevis tāda, ko dod Svētais Gars. Tā būtu liekulīga harmonija, kā tā, ko bija panākuši Ananijs un Safīra.

„Svētā Gara harmonija mums dod šo dāsnumu, proti, lai mums pašiem nekas nepiederētu, kamēr pastāv kaut viens trūcīgais. Svētā Gara harmonija norāda uz otru attieksmi: „No visa spēka apustuļi liecināja par Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un visi to darīja ar lielu drosmi.” Kad Baznīcā ir harmonija, tad kopienā ir drosme – drosme liecināt par augšāmcēlušos Kungu.

Pāvests Francisks (2016.g.05.04.)
Radiovaticana.va