Sociālais garīgums

Migels Augustīns Pro: Dieva žēlsirdība, kas sevi iztērē līdz galam

20-to gadu vajāšanu laikā nomocītā meksikāņu jezuīta stāsts

Pievēršam savu skatienu svētīgajam Migelam Augustīnam Pro, meksikāņu priesterim, kurā ir atmirdzējis tas spožais stars, kas nāk no Jēzus blāzmas, liesmojošās gaismas visu cilvēku dzīvībai.

Migels Augustīns Pro piedzima Gvadelupē 1891. gada 13. janvārī lielā ģimenē, kurā bija seši brāļi un sešas māsas. Pirmais aicinājums sekot evaņģēliskajai dzīvei nāca no tēva liecības, kurš bija kalnrūpniecības inženieris un veda savu dēlu uz raktuvēm, lai viņam rādītu vienkāršo ļaužu neērtības, grūtības un sāpes. Kopābūšana ar tiem lika bērnā nobriest dziļai līdzjūtībai pret nabaga ļaužu problēmām. Vēlāk, apgaismots ar divu māsu paraugu, kuras bija izvēlējušās nodoties reliģiskajam ceļam, Migels divdesmit gadu vecumā paklausīja Dieva gribai, kas to aicināja būt kopā ar Jēzu.

Meksikāņu Baznīcas vajāšanu dēļ jezuītu vadītājs ieteica novičiem pamest Meksiku. Tamdēļ Migels Augustīns Pro devās uz Nikaragvu, Spāniju un Beļģiju, kur 1925. gadā tika ordinēts par priesteri. Garīgais nemiers viņa ģimenes un viņa nācijas cilvēku vajāšanu dēļ viņā kļuva par gluži vai „endēmisku” stāvokli, tik ļoti, lai izraisītu līdzjūtības pārdzīvojumu iekšējos orgānos, radot pat veselības problēmas. Šī iemesla dēļ apmēram gadu pēc savas ordinācijas jaunais priesteris nolēma atgriezties savā zemē, lai būtu tuvu savai ģimenei un meksikāņu tautai, katru savā misijā sastapto cilvēku aplipinot ar prieku, pilnu ar kristīgo cerību, svinot Svēto Misi, sniedzot sakramentus un ar pārliecību un drosmi sludinot Evaņģēlija Labo vēsti.

(turpinājums sekos)

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Ģimene – patvēruma un mīlestības vieta

Mūsu ģimenes nenovēršami ietekmē arī straujās kultūras izmaiņas, kas nopietni apšauba iedibinātās pārliecības. Mūsu laiks ir liecinieks lielām pārmaiņām, kas ietekmē laulību un ģimeni. Daudzi uzdod izaicinošus jautājumus. Mūsdienās ģimene ir kļuvusi mazāka un tās resursi ir ievērojami vājinājušies. Ģimene kļuvusi nabadzīgāka savās vērtībās un ideālos. Ģimene ir nonākusi bīstamā situācijā: šķiršanās likumi, viendzimuma laulības, tā sauktie dzimuma jautājumi un mākslīgā apaugļošana utt. Tas viss ietekmē izpratni par laulību un ģimeni un nopietni apdraud Katoliskās baznīcas sludinātās patiesības attiecībā uz laulību un ģimeni, un es saprotu tos, kas sāk šaubīties, kur tad īsti ir patiesība. Šie faktori ir sāpju izpausme un vienlaikus to cēlonis.

Ticības krīze

Kur šajā visā ir Dievs? Ejot cauri ļoti grūtam brīdim, var viegli ļauties kārdinājumam uzgriezt muguru Dievam. Ir zināms, ka viens no ateisma iemesliem slēpjas grūtībās savienot mīloša un žēlsirdīga Dieva esamību ar cilvēces ciešanām. Bieži vien cilvēks neapšauba Dieva eksistenci, tomēr nespēj pieņemt, ka mīlošais, maiguma pilnais Dievs paliek pasīvs un mēms cilvēku traģēdijas priekšā. Kaut arī ir tiesa, ka dažas laulības un ģimenes piedzīvo neveiksmi, jo Dievs vairs nav tas atbalsts, kas notur viņus uz ceļa, vienlaikus es baidos, ka laulības krīze var radīt ticības krīzi, īpaši tajos, kas, neraugoties uz savu atrašanos problemātiskās attiecībās, vēl atstājuši durvis pusvirus, lai Dievs varētu atrast ceļu uz viņu mājām.

Bīskapu sinode attiecībā uz ģimeni

Par spīti straujām pārmaiņām vēlme dibināt ģimeni ir dziļi iesakņojusies cilvēka būtībā, pat ja šajā paaudzē ir tādi, kas izvēlas dzīvot kā pāris privāti, nedodot publiskus solījumus. Pārliecībā, ka cilvēks dabiskā veidā tiecas dzīvot ģimenē un ka Jēzus Kristus ir “vīns”, kas atdzīvina un svētdara mīlestību starp laulātajiem, Baznīca neatsakās no ģimenes Evaņģēlija sludināšanas. Šī iemesla dēļ pēc pagājušā gada Sinodes Pāvests Francisks oktobrī atkārtoti sapulcināja bīskapus Romā, lai pārdomātu par ģimenes aicinājumu un lomu mūsdienās.

Varu jums apliecināt, ka Baznīcas mācībā par laulību un ģimeni izmaiņas nav paredzētas. Ģimenes pamats ir laulība starp vīrieti un sievieti, kurus vieno mūžīga, uzticīga un dzīvībai atvērta mīlestība. Kad vīrietis un sieviete, savas ticības uz Kristu iedvesmoti, pilnībā apzinās, ko nozīmē laulība, un ir sagatavoti lēmuma pieņemšanai, viņu laulība ir sakraments. Ir tiesa, ka sakraments ir žēlastības avots, kas dara laulātos spējīgus izdzīvot viņu aicinājumu un misiju, tomēr tam ir arī plašāka un prasīgāka nozīme. Tādēļ ir patiešām bēdīgi, ka dažiem cilvēkiem laulību svinēšana nozīmē pompozu rituālu, modes skati vai reliģisku izrādi.

Bīskapa Mario Grech pastorālā vēstule

Turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai

5. Tā kā alumnu formācija ir atkarīga gan no gudriem priekšrakstiem, gan – vislielākā mērā - no spējīgiem audzinātājiem, semināru priekšnieki un profesori jāizvēl no vislabākajiem vīriem[8] un tiem jābūt rūpīgi sagatavotiem caur pamatīgu izglītību, attiecīgu pastorālu pieredzi un īpašu garīgo un pedagoģisko izglītību. Šī mērķa sasniegšanai ir jādibina institūti vai vismaz jānoorganizē kursi ar piemērotu programmu, kā arī noteiktos termiņos jārīko semināru priekšnieku sanāksmes.

Priekšniekiem un profesoriem ir labi jāapzinās, cik ļoti no viņu domāšanas veida un rīcības ir atkarīgs alumnu formācijas rezultāts. Lai rektora vadībā vienojas visciešākajā gara un darbības kopībā, bet savā starpā un kopā ar alumniem izveido tādu saimi, kas atbilstu Kristus lūgšanai: "Lai viņi būtu viens" (sal. Jņ 17, 11) un uzturētu alumnos prieku par savu aicinājumu. Bīskaps lai izrāda pastāvīgu mīlestības gādību tiem, kas strādā seminārā, bet alumniem lai viņš ir par īstu tēvu Kristū. Visiem priesteriem seminārs ir jāuzskata par diecēzes sirdi un labprāt tam jāpalīdz.

6. Ar modru gādību, atbilstoši atsevišķu kandidātu vecumam, kā arī viņu progresam, ir jāpārbauda šo audzēkņu labais nodoms, izvēles brīvība, garīgā, morālā, intelektuālā piemērotība, fiziskās un psihiskās veselības stāvoklis; jāapsver arī tieksmes, kas varētu būt mantotas no vecākiem. Tāpat ir jāņem vērā kandidātu spējas priestera dzīves grūtību panešanā un pastorālo pienākumu izpildīšanā.

Visā alumnu izvēlē un attiecīgajā pārbaudē vienmēr jārīkojas ar pienācīgu noteiktību, kaut arī sagādātu rūpes mazais priesteru skaits, jo Dievs nepieļaus, ka Viņa Baznīcai pietrūktu priesteru, ja tiks iesvētīti cienīgie. Bet nepiemērotos kandidātus ar tēvišķu mīlestību ir jāsūta izvēlēties citas profesijas, ir jāizrāda arī palīdzība, lai, apzinādamies savu kristieša aicinājumu, viņi labprāt uzsāktu laju apustulātu.

7. Tur, kur atsevišķām diecēzēm nav iespējams pienācīgā veidā noorganizēt savu semināru, ir jārada un jāatbalsta kopējie semināri priekš vairākām diecēzēm vai visas valsts, vai arī tautas, lai efektīvi nodrošinātu alumnu pamatīgu formāciju, kas ir jāuzskata par augstāko likumu šinī lietā. Ja šie semināri ir reģionāli vai nacionāli, lai tie vadās no statūtiem, kurus sastādījuši ieinteresētie bīskapi un ir apstiprinājis Apustuliskais Krēsls.

Turpinājums sekos

Laju garīgums

Baznīca, aicinājumu Māte

(Vēstījums—53. Vispasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem)

Dārgie Brāļi un Māsas!

Es ļoti ilgojos, lai Žēlsirdības Jubilejas gadā visi kristieši piedzīvo prieku par savu piederību Baznīcai! Kaut viņi varētu atklāt no jauna to, ka kristieša aicinājums, kā arī katrs īpašais aicinājums dzimst Dieva tautas klēpī un ir Dieva žēlsirdības dāvana. Baznīca ir žēlsirdības mājas un "zeme", kurā aicinājumi uzdīgst, aug un nes augļus.

Tāpēc 53. Vispasaules lūgšanu dienas par aicinājumiem ietvaros es aicinu visus uz apustuļu kopienas kontemplāciju un pateicību par kopienas lomu katra cilvēka aicinājuma ceļā. Žēlsirdības ārkārtējās Jubilejas izsludināšanas bullā es atgādināju sv. Bedas Godājamā vārdus, attiecināmus uz sv. Mateja aicinājumu: «Miserando atque eligendo» (Misericordiae Vultus, 8). Dieva žēlsirdīgā darbība pieļauj mūsu grēkus un atver mūs jaunai dzīvei, kura iegūst konkrētu veidu aicinājumā sekot Kungam un misijā. Jēzus žēlsirdīgais skatiens ir katra aicinājuma avots Baznīcā. Atgriešanās un paaicinājums ir it kā medaļas divas puses un savstarpēji caurvijas visā mācekļa-misionāra dzīves gaitā.

Svētīgais Pāvils VI apustuliskajā pamudinājumā Evangelii nuntiandi runā par evaņģelizācijas etapiem. Viens no tiem ir pievienošanās kristiešu kopienai (sal. EN, 23) – tai kopienai, no kuras ir saņemta ticības liecība un Dieva žēlsirdības spēcīgais vēstījums. Šī iekļaušanās kopienā ietver visu ekleziālās dzīves bagātību, īpaši sakramentos. Turklāt Baznīca ir ne tikai vieta, kurā apliecinām savu ticību, bet arī pati Baznīca ir ticības priekšmets; tāpēc Credo, ticības apliecinājumā, mēs sakām: «Es ticu uz (..) Baznīcu».

Pāvests Francisks

Turpinājums sekos

 

Kristu, rīta zvaigzne,

mūžīgās gaismas brīnums,

kas mirdzi kā krāšņa varavīksne,

nāc un izvelc mūs no apātijas pelēkā staignāja,

un atjaunini mūsos cerību – Tavu dāvanu.

Svētais Beda Godājamais