Sociālais garīgums

Migels Augustīns Pro: Dieva žēlsirdība, kas sevi iztērē līdz galam

20-to gadu vajāšanu laikā nomocītā meksikāņu jezuīta stāsts

Visus šo misionāra darbus tēvs Pro paveica, neskatoties uz savu vājo veselību. Viņa radošums, dažādos veidos pārģērbjoties, lai slēptu no meksikāņu valsts kontroles iestādēm savu priestera misiju, un viņa lielā mīlestība pret Dievu un pret tuvāko viņu aizveda līdz pat viņa sāpju un vajāšanu likstu apgrūtinātās tautas nomalēm. Pro sāka kontrolēt policija, un vēlāk viņš tika notiesāts uz nāvi, pamatojoties uz nepatiesu apsūdzību par piedalīšanos atentātā pret kādu ģenerāli. Apsūdzība balstījās uz izdomātu pamatojumu: pagātnē viņam piederējusi mašīna, ko izmantoja atentāta veicēji. Līdz pat savas dzīves pēdējiem brīžiem Pro turpināja turēt krucifiksu vienā un rožukroni – otrā rokā.

Dažus mirkļus pirms nošaušanas Migels Augustīns Pro izteica saviem ieslodzītājiem vēlmi kādu brīdi veltīt lūgšanai. Tuvumā mūrim, pie kura tika nostādīts ikviens, kuram bija jātiek nošautam ar ložu krusu, Migels Augustīns Pro nometās ceļos, pieņēma savā sirdī šo situāciju kā Dieva gribas izpausmi, tad piecēlās, izpleta rokas kā krustā un sagatavojās mirt, piedodot saviem slepkavām un skaļā balsī kliedzot: “Lai dzīvo Kristus Karalis!”

Bija 1927. gada 23. novembris. Viņa bērēs piedalījās apmēram divdesmit tūkstoši cilvēku, kas viņu uzskatīja par Baznīcas mocekli jau pirms viņa beatifikācijas, kas notika 1988. gada 25. septembrī, Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā.

(turpinājums sekos)

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Ģimene – patvēruma un mīlestības vieta

Formācijas ceļš

Ar mērķi palīdzēt topošajiem laulātajiem svinēt un pilnībā izdzīvot laulības sakramentu, pēdējos gados mūsu diecēzē organizējām formāciju divu gadu garumā. Šajās tikšanās pāriem tika sniegtas iemaņas un informācijas, lai, Evaņģēlija atbalstīti, viņi varētu izturēt jebkuras vētras, pārvarēt nedrošus ekonomiskos apstākļus un tikt galā ar darba radītu stresu. Pāris ir sagatavots sagaidīt savu otro un trešo atvasi sabiedrībā, kura ne vien nenodrošina pienācīgu sociālo atbalstu, bet arī veicina mentalitāti pret dzīvību. Pāris ir sagatavots piedot viens otram situācijās, kad rodas domstarpības vai aizvainojumi abu starpā.

Tas viss iespējams, ja laulības sakraments tiek izdzīvots kā žēlastība. Esmu īpaši gandarīts, kad pāri, kas piedalījušies šādā formācijā, atzīst to, cik viņi ir apmierināti. Esmu pārliecināts, ka šī misija ar saderinātajiem varētu nest daudz svētību. Vēlos izmantot izdevību, lai pateiktos tiem priesteriem un laju pāriem, kas iesaistījušies šajā pastorālajā darbā.

Profesionāla padomdošana

Kā minēju agrāk, kultūras izmaiņu rezultātā to laulāto pāru skaits, kas ir ievainoti viņu laulības sabrukuma dēļ, aizvien pieaug. Tas mudināja mūs atvērt Ģimenes padomdošanas centru mūsu diecēzē, kur profesionāļi piedāvā savus pakalpojumus tiem, kas pārdzīvo grūtības vai nu personiski, vai attiecībās ar saviem tuvākajiem radiniekiem, kā arī tiem, kas cenšas glābt laulību, kurā stājušies neapdomīgi. Esmu īpaši pateicīgs visiem, kas nodrošina šī centra darbību.

Bīskaps Mario Grech

(turpinājums sekos)

Ir labi, ja kādreiz izmeklējam sirdsapziņu.

Vai Dievs ir man Tēvs, vai jūtu, ka Viņš ir man Tēvs?

Pāvests Francisks

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Semināros, kur ir liels audzēkņu skaits, nepieciešams, saglabājot vadības un izglītības vienotību, sadalīt audzēkņus mazākās grupās pēc attiecīgiem kritērijiem, lai varētu labāk veikt atsevišķu audzēkņu individuālo audzināšanu.

IV Garīgās audzināšanas padziļināšana

8. Garīgajai formācijai ir jābūt cieši saistītai ar intelektuālo un pastorālo, un īpaši ar garīgā vadītāja palīdzību[13] tai ir jātiek sniegtai tā, lai audzēkņi iemācītos dzīvot draudzīgā un pastāvīgā vienotībā ar Tēvu caur Viņa Dēlu Jēzu Kristu Svētajā Garā. Caur svētībām viņiem ir jākļūst līdzīgiem Kristum - Priesterim, tāpat arī lai pierod dzīvot ciešā vienībā ar Viņu, kā tas pienākas draugiem[14]. Kristus Lieldienu noslēpumu ir tā jāpārdzīvo, lai mācētu ievadīt tajā tautu, kas viņiem tiks uzticēta. Lai iemācās meklēt Kristu uzticīgā Dieva Vārda meditācijā, aktīvā līdzdalībā svētajos Baznīcas noslēpumos, īpaši Euharistijā un breviāra lūgšanā[15]; lai meklē Kristu bīskapā, kas viņus sūta, un cilvēkos, pie kuriem tiek sūtīti, īpaši nabagos, mazajos, slimajos, grēciniekos un neticīgajos. Lai ar bērnišķu paļāvību mīl un godā Vissvētāko Jaunavu Mariju, kuru pie krusta mirstošais Jēzus Kristus ir devis māceklim par māti.

Garīgos vingrinājumus, akceptētus ar Baznīcas gadsimtu pieredzi, ir dedzīgi jāizpilda; tomēr ir jācenšas, lai garīgā audzināšana nebalstītos vienīgi uz šiem garīgajiem vingrinājumiem, un, lai tie attīstītu ne tikai reliģiskās jūtas. Audzēkņiem ir vairāk jāmācās dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju, stiprināties ticībā, cerībā un mīlestībā, lai, pateicoties šo tikumu praktizēšanai, viņi iegūtu patiesu lūgšanas garu[16], nostiprinātu un saglabātu savu paaicinājumu, tiektos pēc citiem tikumiem un pieaugtu dedzībā vest visus cilvēkus pie Kristus.

(turpinājums sekos)

Dieva Māte, Svētā Gara maigums,

lai visa cilvēce var kopā ar tevi

slavēt Dieva žēlsirdību un bezgalīgo mīlestību!

Svētais Maksimiliāns Kolbe

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

No Pāvesta Franciska vēstījuma—53. Vispasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem

Dieva aicinājums īstenojas ar kopienas starpniecību. Dievs mūs aicina būt daļai no Baznīcas, bet vēlāk, nobriestot tajā, dāvā kādu īpašu sūtību. Aicinājuma ceļu mēs ejam kopā ar brāļiem un māsām, kurus Kungs mums dāvā: tas ir līdzaicinājums. Ekleziālais paaicinājuma dinamisms ir pretlīdzeklis vienaldzībai un individuālismam. Veido kopienu, kurā vienaldzību ir uzvarējusi mīlestība, jo tā prasa mums visiem doties ārpus sevis un atdot savu dzīvi kalpošanā Dieva plānam, tādējādi identificējot mūs ar Viņa izredzētās tautas vēsturisko situāciju.

2 Šajā dienā, kas veltīta lūgšanai par aicinājumiem, vēlos mudināt visus ticīgos uzņemties rūpes un atbildību par paaicinājumu kopšanu un izzināšanu. Kad apustuļi meklēja kādu, kas stātos Jūdasa Iskariota vietā, sv. Pēteris sapulcināja simtu divdesmit brāļus (sal. Apd 1,15); savukārt kad bija nepieciešams izvēlēties septiņus diakonus, tika sasaukts mācekļu pulks (sal. Apd 6,2). Sv. Pāvils norāda Titam precīzus kritērijus prezbiteru izvēlei (sal. Tit 1,5-9). Arī šodien kristiešu kopiena vienmēr ir klātesoša, dzimstot aicinājumiem, un ir klātesoša to veidošanās un pastāvēšanas procesā (sal. Evangelii gaudium, 107).

Aicinājums dzimst Baznīcā

Jau no paaicinājuma atklāšanas pirmā brīža ir nepieciešama īpaša Baznīcas "izjūta". Neviens netiek aicināts tikai kādam noteiktam reģionam, nedz arī tikai kādai noteiktai grupai vai kustībai, bet gan Baznīcas dēļ un pasaules dēļ. «Jebkuras harizmas autentiskuma zīme ir tās ekleziālais raksturs, tās spēja harmoniski iekļauties svētās Dieva tautas dzīvē visu labumam» (Evangelii gaudium, 130). Atbildot Dieva aicinājumam, jaunais cilvēks ierauga, kā paplašinās viņa skatījums uz Baznīcu, tā viņš var labāk izvērtēt dažādās harizmas un līdz ar to veikt objektīvāku aicinājuma izzināšanu. Tādējādi kopiena kļūst par mājām un ģimeni, kur dzimst aicinājums. Kandidāts ar pateicību pieņem šo kopienas starpniecību, to uztverot kā neatsveramu elementu viņa nākotnei; mācās iepazīt un mīlēt brāļus un māsas, kuri mēro ceļus, kas atšķirīgi no viņējā, savukārt izveidotās saiknes visos nostiprina kopienas garu.

(turpinājums sekos)