Sociālais garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Migels Augustīns Pro: Dieva žēlsirdība, kas sevi iztērē līdz galam

20-to gadu vajāšanu laikā nomocītā meksikāņu jezuīta stāsts

Migela Augustīna Pro dzīve patiešām ir kristīgās dzīves kopsavilkums: kristīgā apmācība ģimenē, īstenota gan ar vārdiem, gan liecību, iekvēlināja viņa sirdi, uzturot vienmēr dzīvu un degošu atmiņas liesmu par saviem ģimenes locekļiem un savu tautu. Mīlestība pret saviem tautiešiem ir bijusi neatņemama šī lielā svētīgā dzīves sastāvdaļa: būt par savas zemes vīriešu un sieviešu apspiešanas liecinieku bija viņa atbilde Dieva aicinājumam kalpot savas nācijas cilvēkiem, par spīti valdības pretestībai un vājajai veselībai. Šis svētuma un mīlestības pret savu zemi piemērs ir kā apgaismojoša bāka daudzām pasaules tautām. Pietiek aizdomāties par daudzu nāciju, tādu kā Sīrijas, Irākas, Lībijas, Ķīnas, Ziemeļkorejas, un daudzu citu zemju situāciju, kur kristieši tiek vajāti viņu ticības dēļ. Daži nolemj pamest savu zemi, bet ir daudz misionāru, kas turpina palikt šajās vietās, ik dienas riskējot ar savu dzīvību aiz mīlestības pret Kristu un pret visnabadzīgākajiem, pamestākajiem un cietošākajiem cilvēkiem. Daudzi mocekļi arī šodien tiek barbariski nogalināti viņu kristīgās ticības dēļ. Viņu pastorālā centība un bezbailīgā drosme, kas izpaužas viņu misijā, ir liecība, ko maz izplata masu saziņas līdzekļi, bet ko ļoti novērtē kristīgā tauta, kas gūst entuziasmu un drosmi, lai stātos pretī savas personīgās dzīves izaicinājumiem. Eiropas un Amerikas kontinentos novērojam dažādas vajāšanas formas, kas cenšas iznīcināt sabiedrības kristīgās vērtības, izsmeļot no cilvēka viņa cilvēciskuma pilnību un atņemot cilvēcisko cieņu, kas ir viņa esības, kas radīta pēc Dieva attēla un līdzības, pamats. turpinājums sekos

Ğimenes garīgums 

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Ģimene – patvēruma un mīlestības vieta
Ikviens ir aicināts Baznīcā

Ievainoto vidū ir arī tādi, kas pēc neatgriezeniska laulības sabrukuma ir izveidojuši jaunas attiecības, no kurām dažas ir civili atzītas, - es runāju par tiem, kuri, izšķīrušies un no jauna apprecējušies, joprojām ilgojas pēc Kristus. Lai gan šāda situācija ir pretrunā ar Kristīgo sakramentu, kā minējis Pāvests Francisks: “Šie cilvēki nav ekskomunicēti un nav uztverami kā tādi, viņi joprojām ir Baznīcas daļa.” Pēdējās desmitgadēs Baznīcā “augusi izpratne par nepieciešamību mīlestībā un patiesībā kā brāļus pieņemt tos kristītos, kas pēc sakramentālās laulības sabrukšanas stājušies jaunā savienībā”. Viņa svētība turpina, norādot, ka “Labā Gana ikona (Jņ 10, 11-18) izsaka misiju, ko Jēzus saņēma no Tēva: atdot savu dzīvību par savām avīm. Tas ir arī piemērs Baznīcai, kas uzņem savus bērnus kā māte un dāvā tiem savu dzīvību. “Baznīca ir aicināta būt par atvērtu tēva namu […]”. Nevienas durvis nevar būt slēgtas! Nekādu aizvērtu durvju! “Ikviens var kādā veidā piedalīties Baznīcas dzīvē; ikviens var būt kopienas daļa. Baznīca […] ir Tēva nams, kurā ir vieta visiem, ikvienam ar savu nastu” (Evangelii gaudium, 47).   Pētera laiva ir patvērums grēciniekiem. Uzskatu, ka šajā laiva jābūt vietai ikvienam grēciniekam, jo, kamēr vien ir dzīvība, ir arī cerība uz atgriešanos. Baznīcā mums nekad nevajadzētu ne no viena novērsties. Izlemt, kurš var kāpt laivā un kam jāpaliek krastā, nav mūsu, grēcinieku, ziņā. Baznīcā vai sabiedrībā neviens nav “nevajadzīgs” vai “nelabojams” tādā mērā, ka būtu izmetams. Lai kāda būtu cilvēka īpašā situācija vai izvēle dzīvē, viņam vienmēr ir vieta ekleziālajā komūnijā. Tajā ir vieta visiem, kas tic Dievam, nevienu neizslēdzot, jo nav neviena, kas būtu neatgriezeniski zudis. Neviens nav atmetams materiāls. Ikviens no mums var pārskatīt savu dzīvi un augt komūnijā ar Kristu. Tādēļ baznīcas komūnijā mums nav tiesību nevienu izstumt.   Bīskaps Mario Grech
turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

9. Lai alumni ir tā pārņemti ar Baznīcas noslēpumu, kas tapa īpaši apgaismots šajā svētajā Koncilā, ka ar pazemīgu un bērnišķu mīlestību attiecībā uz Kristus vietnieku, tāpat arī pēc priesteru svētībām, vienībā ar savu bīskapu kā uzticīgi līdzstrādnieki, palīdzot viņam kopā ar saviem līdzbrāļiem, varētu liecināt par vienību, kas cilvēkus pievelk pie Kristus[17]. Viņiem ir jāmācās ar atsaucīgu sirdi piedalīties visas Baznīcas dzīvē, ievērojot sv. Augustīna vārdus: "Cik kāds mīl Kristus Baznīcu, tik viņam ir Svētā Gara"[18]. Alumniem ir ļoti labi jāsaprot, ka viņi nav aicināti valdīt un saņemt godu, bet gan pilnīgi upurēties kalpošanā Dievam un pastorālajā darbā. Sevišķi rūpīgi viņiem ir jāiemāca priesteriskā paklausība, nabadzīgas dzīves veids un pašatteikšanās  gars[19], lai mācētu labprāt un ātri atsacīties no tā, kas atļauts, bet nepienākas, un pierastu līdzināties krustāsistajam Kristum.

Alumniem ir jāliek apzināties nastas, kādas viņi uzņemsies, nenoklusējot par nekādām priestera dzīves grūtībām; tomēr lai savā nākamajā darbībā nesaskata vienīgi briesmas, bet lai ir drīzāk pielāgoti garīgajai dzīvei, kura arvien vairāk smelsies spēcinājumu pašā pastorālajā darbībā.

10. Alumni, kas saskaņā ar svētiem un pastāvīgiem sava rita likumiem ievēro seno priesteru celibāta tradīciju, ir ļoti rūpīgi jāsagatavo šai kārtai, kurā atsacīdamies no ģimenes dzīves Debesu valstības dēļ (sal. Mt 19, 12), piekļaujas Kungam ar nedalītu mīlestību[20], kas dziļi atbilst Jaunajai Derībai, liecina par nākamā laikmeta augšāmcelšanos (sal. Lk 26, 36)[21] un iegūst visatbilstošāko palīdzību pastāvīgi praktizēt šo pilnīgo mīlestību, pateicoties kurai viņi savā priesteriskajā kalpošanā var kļūt visiem viss[22]. Viņiem ir jāapzinās, ar cik lielu pateicību ir jāpieņem šo dzīves veidu, ne tikai kā Baznīcas likuma pavēlētu, bet kā dārgu Dieva dāvanu, kuru pazemīgā garā ir jāizlūdz sev; lai labprātīgi un augstsirdīgi steidzas atbildēt uz šo dāvanu Svētā Gara iedvesmā un ar Tā žēlastības palīdzību.

Alumniem ir pienācīgi jāpazīst kristīgās laulības, kas attēlo mīlestību starp Kristu un Baznīcu (sal. Ef 5, 22 - 33), pienākumi un cienīgums; tomēr lai apzinās Kristum veltītās jaunavības izcilību[23] tā, lai pēc labi pārdomātas un augstsirdīgas izvēles sevi pilnīgi ar visu miesu un dvēseli upurētu Kungam.

turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

53. Vispasaules lūgšanu diena par aicinājumiem

Jau no paaicinājuma atklāšanas pirmā brīža ir nepieciešama īpaša Baznīcas "izjūta". Neviens netiek aicināts tikai kādam noteiktam reģionam, nedz arī tikai kādai noteiktai grupai vai kustībai, bet gan Baznīcas dēļ un pasaules dēļ. «Jebkuras harizmas autentiskuma zīme ir tās ekleziālais raksturs, tās spēja harmoniski iekļauties svētās Dieva tautas dzīvē visu labumam» (Evangelii gaudium, 130). Atbildot Dieva aicinājumam, jaunais cilvēks ierauga, kā paplašinās viņa skatījums uz Baznīcu, tā viņš var labāk izvērtēt dažādās harizmas un līdz ar to veikt objektīvāku aicinājuma izzināšanu. Tādējādi kopiena kļūst par mājām un ģimeni, kur dzimst aicinājums. Kandidāts ar pateicību pieņem šo kopienas starpniecību, to uztverot kā neatsveramu elementu viņa nākotnei; mācās iepazīt un mīlēt brāļus un māsas, kuri mēro ceļus, kas atšķirīgi no viņējā, savukārt izveidotās saiknes visos nostiprina kopienas garu.

Aicinājums attīstās Baznīcā

Formācijas procesā kandidātiem, kuriem ir dažādi paaicinājumi, arvien labāk ir jāiepazīst ekleziālā kopiena, tādējādi pārvarot ierobežoto skatījumu, kas iesākumā raksturīgs ikvienam no mums. Tālab noderīga ir apustuliskā darba pieredze, kas iegūta sadarbojoties ar citiem kopienas locekļiem, piemēram: kristīgās vēsts sludināšana blakus labam katehētam; perifēriju evaņģelizācija kopā ar kādu reliģisko kopienu; kontemplācijas vērtības atklāšana klauzūras dzīves pieredzē; labāka misijas ad gentes būtības iepazīšana, kontaktējoties ar misionāriem; pastorālā darba draudzē un diecēzē dziļāka izpratne, sadarbojoties ar diecēzes priesteriem. Tiem, kuri jau ir uzsākuši formācijas procesu, ekleziālā kopiena vienmēr paliks kā formācijas pamatvide, kurai viņi var būt pateicīgi.

Pāvests Francisks
turpinājums sekos