Sociālais garīgums

Migels Augustīns Pro: Dieva žēlsirdība, kas sevi iztērē līdz galam

20-to gadu vajāšanu laikā nomocītā meksikāņu jezuīta stāsts

Šajā skumjajā sociālajā kontekstā kļūst ārkārtīgi būtiski apmācīt, atbalstīt un vadīt tādas personības kā Migels Augustīns Pro, kas var vērst savas pūles uz apņemšanos evaņģelizēt, iemiesot patiesu materiālu un garīgu atbalstu un dāvāt tuvību, kas pilna ar kristīgo brālību un cilvēcisko solidaritāti.

Migela Augustīna Pro dzīves epilogs ir autentiska un ticama liecība. Nodošanās līdz galam, arī tad, kad kļūst nepieciešams atdod paša dzīvību, ir tā patiesības, mīlestības un svētuma sēkla, kas var atmodināt no neticības mūsu sabiedrību, kas pārāk bieži ir ērtībās ieslīgusi, karjerisma un patērētājkultūras maldināta, pašpietiekamības apburta un mūžības ilgu iemidzināta.

Kad cilvēks nepaceļ acis uz debesīm, lai pārdomātu savu izcelsmi, savas esamības jēgu un savu galīgo likteni pēc nāves, dzīves motors apstājas un tiek zaudēts mīlestības, sapratnes, piedošanas, labsirdības un pieķeršanās dzīvīgums, kas ir mūsu līdzības Dievam atšķirošās un raksturīgās iezīmes.

turpinājums sekos

Vēlamies, lai pretēji naida un kaislību eksplozijai,

evaņģēlijs kļūst par satricinošu mīlestības lādiņu,

spējīgu saskaldīt mūsu ietiepīgo viduvējību.

Guljelmo Džakvinta

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Dieva žēlastība iedvesmo pastorālo misiju

Mēs spējam novērtēt šo Baznīcas attieksmi, ja kā mācekļi kontemplējam Dieva žēlastību attiecība pret mums, to žēlastību, ko saucam par ‘misericordia’, - Diava sirds (“cor”) ir atvērta cilvēkam viņa ciešanās. ‘Misericordia’ ir atslēgas vārds, kas ļauj mums saprast, kā Dievs pret mums izturas. Caur Viņa žēlastību mums jāskatās uz ikviena cilvēka, kas meklē Kristu, īpašo situāciju. Ar šādām žēlsirdīgām acīm esam aicināti skatīties uz oktobrī gaidāmo Sinodi. Nav noslēpums, ka ir zināmas cerības attiecībā uz Sinodes secinājumiem jautājumā par to cilvēku pastorālo situāciju, kas šķīrušies un atrodas otrajās attiecībās. Tie, kas piedāvā likvidēt barjeras starp tiem, kas dzīvo “nestandarta attiecībās”, bet tic Kristum kā Glābējam, un pārējo kopienu, nekādā ziņā neapdraud mācību par laulību kā nešķiramu savienību; viņi vēlas darīt iespējamu Dieva žēlastības balzama pieredzi, īpaši tās žēlastības, kurai saskaņā ar Baznīcas Tradīciju grēku nožēlotājs pievienojas ceļā uz atgriešanos, kas zināms kā ‘via poenitentialis’. Dieva žēlastība nav tikai doktrīna līdzās doktrīnai par laulību un ģimeni; tā ir kristīgās mācības sirds. Dieva žēlastība ir arī atklāta patiesība un kā tāda nekad nevarētu būt pretrunā ar citām patiesībām vai Evaņģēliju. Žēlsirdīgais Dievs ir Dievs, kas ņem pie sirds cilvēka ciešanas, ieskaitot laulības un ģimenes ciešanas. Žēlsirdīgais Dievs ir Dievs, kas aizskar cilvēces atvērtās un asiņojošās brūces, lai tās dziedinātu. Žēlsirdīgais Dievs ir Dievs, kas brīvs no globalizētās vienaldzības, kas mums uzbrūk.

“Dieva taisnības” sludinātāji var pārdzīvot zināmas grūtības, saskaroties ar šādu pastorālo skatījumu. “Ir tā it kā mēs nespējam atzīt, ka taisnīgums ir tikai neliela daļa no žēlastības. Žēlastība ir daudz vairāk nekā tas, ko varam attiecināt uz taisnīgumu. Žēlastība ir taisnīguma priekšnoteikums, bet vienlaikus to ievērojami pārsniedz. Sakot, ka Dievs ir bagāts žēlastībā, mēs nedomājam, ka Dievam viss der un ka Evaņģēlijs un baušļi pieder pagātnei. Žēlsirdīgais Dievs ir Dievs, kas dod cilvēkam daudz vairāk, nekā viņam pēc taisnības pienāktos. Dievam viss ir žēlastība. Nepareizs priekšstats, ko esam mantojuši no pagātnes, ir tas, ka Dievs palīdz mums tikmēr, kamēr esam Viņa palīdzības cienīgi, proti – tikmēr, kamēr nopelnām Viņa palīdzību, labi uzvedoties. Taču Dievs dod par brīvu, arī laulības un ģimenes pieredzē.” Kā saka Pāvests Francisks: “Ja Dievam būtu jāapstājas pie taisnīguma, Viņš nebūtu Dievs, bet līdzinātos mums visiem, kas meklējam taisnīgumu. Ar taisnīgumu vien nepietiek… Tieši tāpēc Dievs iet tālāk par to - līdz žēlastībai un piedošanai.”

Bīskapa Mario Grech, pastorālā vēstule

Turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Turpinājums no iepriekšējā numura

Dekrēts par priesteru formāciju "Optatam Totius"

Pāvils, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, kopā ar svētā Koncila tēviem mūžīgai piemiņai

10. Alumniem ir jānorāda briesmas, kādas viņu šķīstībai pastāv sevišķi mūslaiku sabiedrībā[24]; izmantojot dievišķos un cilvēciskos palīglīdzekļus, jāiemācās tā līdzsvarot atteikšanos no laulības, lai viņu dzīve un darbība ne tikai neciestu nekādu zaudējumu celibāta dēļ, bet gan iegūtu lielāku dvēseles un miesas savaldīšanas spēju, kā arī pieaugtu pilnīgākā briedumā un labāk apzinātos Evaņģēlija svētību.

11. Kristīgās audzināšanas principi ir svēti jāievēro un pienācīgi jāpapildina ar jaunākajiem veselīgās psiholoģijas un pedagoģijas sasniegumiem. Tāpēc ar gudri izplānotu formāciju alumnos ir jāattīsta arī pienācīgs cilvēka briedums, kas īpaši izpaužas zināmā rakstura pastāvībā, spējā pieņemt apdomātus lēmumus un pareizā spriešanas veidā par notikumiem un cilvēkiem. Lai alumni pierod pienācīgi attīstīt savas spējas, lai pilnveido sevī gara spēku un vispār lai iemācās vērtēt tos tikumus, kas bauda lielāku cilvēku atzinību un tiek ieteikti Kristus kalpam, kā, piemēram, patiesīgumu, pastāvīgu taisnības ievērošanu, dotā vārda pildīšanu, pieklājību izturēšanās veidā, bet sarunās – vienkāršību, vienotu ar mīlestību.

Semināra dzīves disciplīnu ir jāuzskata ne tikai par spēcīgu atbalstu kopējai dzīvei un mīlestībai, bet arī par nepieciešamu visas audzināšanas sastāvdaļu, lai sasniegtu pašsavaldīšanos, īstu personīgu briedumu un iegūtu citas dvēseles īpašības, kas ļoti palīdz Baznīcas labi nokoordinētai un auglīgai darbībai. Taču šai disciplīnas ievērošanai jānorit tādā veidā, lai tās auglis būtu alumnu iekšējā gatavība pakļauties priekšniecības vadībai ar dziļu pārliecību jeb sirdsapziņas prasībām (sal. Rom 13, 5) un pārdabisku motīvu dēļ. Šīs disciplīnas normas ir jāpielieto atbilstoši alumnu vecumam tā, lai viņi, mācīdamies pakāpeniski vadīt sevi, vienlaicīgi pierastu saprātīgi izmantot brīvību, patstāvīgi un labprātīgi darboties, kā arī sadarboties ar līdzbrāļiem un pasaulīgajiem cilvēkiem.

Visa semināra programma, caurstrāvota ar dievbijību un mīlestību uz klusumu, kā arī  savstarpējās palīdzības rūpēm, ir jāsastāda tā, lai tā zināmā mērā būtu par iesākumu priestera dzīvei nākotnē.

Turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Baznīca, aicinājumu Māte

(Vēstījums—53. Vispasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem)

Aicinājums ir Baznīcas atbalstīts

Izdarot galējo izvēli, aicinājuma ceļš Baznīcā nebeidzas, bet gan tiek realizēts gatavībā kalpot, izturībā un permanentajā formācijā. Tas, kurš veltījis savu dzīvi Kungam, ir gatavs kalpot Baznīcai un tur, kur tas ir Baznīcai nepieciešams. Barnabas un Pāvila misija ir piemērs šādai ekleziālai atvērtībai un gatavībai. Svētā Gara un Antiohijas kopienas sūtīti misijā (sal. Apd 13,1-4), viņi atgriezās pie tās pašas kopienas atpakaļ, lai pastāstītu, kā Kungs caur viņiem bija darbojies (sal. Apd 14,27). Misionāriem līdzi dzīvo un tos atbalsta kristīgā kopiena, kas ir atsauces punkts visai viņu dzīvei, līdzīgi kā redzama dzimtene, kas dāvā drošību tiem, kas svētceļo uz mūžīgo dzīvi.

Starp visiem, kas ir iesaistīti pastorālajā darbā, īpaša loma ir priesteriem. Pateicoties viņu kalpojumam, īstenojas Jēzus vārdi, kad Viņš teica: «Es esmu durvis avīm (…). Es esmu labais gans» (Jņ 10,7.11). Pastorālas rūpes par aicinājumiem ir viņu gana kalpojuma būtiska daļa. Priesteri ir līdzgaitnieki tiem, kuri meklē savu aicinājumu, kā arī tiem, kuri jau ir veltījuši savu dzīvi kalpošanai Dievam un kopienai.

Visi ticīgie ir aicināti apzināties paaicinājuma ekleziālo dinamiku, lai ticības kopienas, pēc Jaunavas Marijas piemēra, varētu kļūt par mātišķu klēpi, kas pieņem Svētā Gara dāvanu (sal. Lk 11, 35-38). Baznīcas mātišķības izpausme ir izturīga lūgšana par aicinājumiem, kā arī audzināšanas darbs un līdzgaitniecība tiem, kuri izjūt sevī Dieva aicinājumu. Baznīca to īsteno, uzņemoties arī kandidātu uz priesterību un konsekrēto dzīvi rūpīgu selekciju. Visbeidzot, Baznīca ir paaicinājumu Māte, nemitīgi atbalstot tos, kuri ir veltījuši savu dzīvi, lai kalpotu citiem.

Pāvests Francisks

Turpinājums sekos