Sociālais garīgums

Šīs mūsu tikšanās tēma ir aicinājums uz svētumu, kas allaž ir aktuāls šodien un visiem. Tas, kurš izšķirošā veidā ir devis pienesumu, lai mēs izprastu šo aicinājumu, ir kāds itāļu priesteris Guljelmo Džakvinta. Īsumā izstāstīšu dažus Džakvintas biogrāfijas faktus un pēc tam dažas viņa harizmas iezīmes, un visbeidzot, ko mums visiem tagad nozīmē aicinājums uz svētumu. Šie ir mana referāta trīs punkti.

Guljelmo Džakvinta piedzimst 1914. gadā un tiek ordinēts par priesteri 1939. gadā. Savu pastorālo kalpojumu viņš uzsāk Otrā pasaules kara laikā un lielu daļu sava laika viņš velta grēksūdžu uzklausīšanai. Tad viņš iesāk savu kalpojumu Romas diecēzes kūrija. 1947. gadā viņš dibina Pro Sanctitate kustību. 1957. gadā, desmit gadus vēlāk, pirmo reizi tiek svinēta Vispārējā aicinājuma uz svētumu diena. Kad 1949. gadā pāvests Jānis XXIII pasludina Otrā Vatikāna koncila sasaukšanu, Džakvinta ir pārliecināts, ka kustībai “Pro Sanctitate„ ir vieta arī koncila iekšienē. Viņam kļūst fundamentāli svarīgi izplatīt ideju par aicinājumu uz svētumu kā kristīgā stāvokļa neatņemamu sastāvdaļu. Un, kā redzēsim, koncila iekšienē viņa pūles nes labus augļus. 1968. gadā viņš tiek nominēts par bīskapu un nosūtīts uz Tivoli diecēzi, netālu no Romas. Viņš paliek Tivoli diecēzē un mirst 1944. gadā. Desmit gadus vēlāk, 2004. gadā, tiek uzsākts viņa beatifikācijas process. Dokumentā varam lasīt šādi: “Dieva cilvēks, apveltīts ar augstu intelektu un izcilām iniciatīvām, ar spēcīgu raksturu un sīkstu gribasspēku, kurš prata ticīgajos iesēt dievišķās slāpes, proti, Dieva alkas sasniegt ikvienu radību, un prata izplatīt ideju par aicinājumu uz svētumu kā par cilvēka pamataicinājumu.„

Prof. Don Gaetano Zito
turpinājums sekos

Ğimenes garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Žēlastības balzams ģimenei

Mācoties no Baznīcas tēviem

Agrīnās Baznīcas vajāšanu laikā kristieši, kas vājuma dēļ atteicās no savas ticības, nebija retums. Kad viņi aptvēra savu stāvokli un vēlējās atgriezties kristiešu kopienā, varēja gadīties, ka pretim bija cilvēki, kas nebija gatavi piekāpties un aizvēra durvis viņu deguna priekšā. Taču bija arī tādi, kuri saskaņā ar savu izpratni par Baznīcu kā žēlsirdīgu māti pieņēma viņus otrajām kristībām, kas nebija kristības ar ūdeni, bet gan ar asarām un nožēlu. Daži mācītāji, kā, piemēram, Bazils no Cēzarejas, uzņēma atpakaļ Baznīcas klēpī arī tos, kas pēc atteikšanās no kristības bija pārrāvuši attiecības ar saviem laulātajiem un pēc tam stājušies jaunās attiecībās. Pāvests Gregorijs Lielais pauda tādu pašu pastorālo nostāju, atbildot Sv. Augustīnam no Kenterberijas, kurš sastapās ar līdzīgu pastorālu problēmu pieņemt sakramentiem tos, kas bija “ķecerīgā” laulībā.

Žēlastības Evaņģēlijs

Ir cerība, ka gaidāmajā Sinodē mūsu Māte Baznīca, vienlaikus saglabājot uzticību Ģimenes Evaņģēlijam un atbalstot ģimenes, kas “stingri” stāv uz kājām, centīsies būt uzticīga Dieva Žēlastības Evaņģēlijam un, līdzīgi kā tā rīkojās tālā un jau aizmirstā pagātnē, spēs atrast veidu, kā tiem, kuriem neizdevās viņu pirmās laulības/attiecības, sniegt iespēju baudīt Dieva mīlestības labumus. Mums nevajadzētu aizturēt to dziedējošo enerģiju, ko Jēzus mums uzticēja, - Viņa Baznīcu, no palīdzības nožēlas pilnam grēciniekam, kas ilgojas atbrīvoties no savas pagātnes cietuma un izlīgt ar Dievu un Baznīcu, neprasot, lai viņš uzņemtos nastas, ko morāli nespēj nest.

Bīskapa Mario Grech, pastorālā vēstule
Turpinājums sekos

Priesteriskā brālība

Liecība par Dieva kalpu Guljelmo Džakvintu

No šiem teoloģijas dziļumiem mēs pāriesim mazliet citā noskaņā, jo es vispirms iepazinu Guljelmo Džakvintu vairāk no viņa dzejoļiem, un tātad sastopot šo, kuru sauktu par mistisko, dimensiju. Es domāju, ka cilvēku mēs varam sastapt dažādos veidos – mēs varam sastapt personiski, varam sastapt, lasot viņa darbus, un vēl mēs viņu varam satikt, jau sastopoties ar viņa dzīves liecības augļiem, tas nozīmē, ar viņa garīgo ģimeni. Kā tas bija arī priekš manis, kad es satiku Ritu un Lilianu. Un vēl man bija tā laime satikt Džuliānu, kurā es saskatīju... Mēs nepazinām viena otru, var teikt, personiski ļoti ilgi, bet kaut kāda iekšēja radniecība mums bija, un tādēļ es viņā saskatīju savukārt šo svētuma starojuma radniecību ar pašu Guljelmo Džakvintu.

Kā es pati pirmo reizi sastapos ar Guljelmo Džakvintu? Protams, personiski nebija laime viņu pazīt, bet es viņu satiku, lasot, kā jau teicu, dzejoļus. Toreiz es pati studēju Francijā teoloģiju, un es domāju, ka tam bija arī liela nozīme, jo arī tagad, gan domājot par to, ko jums šodien pastāstīt, ar ko padalīties, gan klausoties šajā Tēva Gaetano referātā, es atrodu diezgan daudz paralēļu ar Tēva Marija Eugēnija garīgumu, kurā es toreiz dzīvoju un studēju sešus gadus. Un arī atskatoties uz šo laiku, kad es tik tikko iepazinu Guljelmo Džakvintu, man šķiet, ka te es saskatu ļoti lielu Dieva providenci. Un ka šie abi cilvēki, kā bija raksturots, sākot beatifikācijas procesu –Dieva cilvēki – ļoti izjuta šīs laikmeta zīmes. Tātad viņi bija Svētā Gara instrumenti, kas arī atklājas viņu darbos – gan vienam, gan otram. Un kas mani ļoti uzrunāja tajos dažos dzejoļos, kurus es vispirms atradu, kad viņi bija publicēti “Ejiet un Māciet”, bija viņu dziļums, kuru es tiešām sauktu par šo mistisko dziļumu, kas nāk no cilvēka ļoti ciešām attiecībām ar Dievu. Tur nebija nekādas samākslotības, nebija nekāda patēisma, kas mēdz dažreiz dzejoļos izpausties. Jo, kad mēs skatāmies uz šo dzejoļu grāmatiņu, viņa saucas “Lūgšanas”.

Baiba Brudere
Turpinājums sekos

Laju garīgums

Turpinājums no iepriekšējā numura

Baznīca, aicinājumu Māte

(Vēstījums—53. Vispasaules lūgšanu dienai par aicinājumiem)

Lūgsim Kungu, lai visiem, kuri īsteno savu aicinājumu, Viņš dāvātu dziļu piekļaušanos Baznīcai; lai Svētais Gars nostiprinātu Baznīcas ganos un visos ticīgajos kopības garu, atpazīšanas dāvanu, kā arī garīgo tēvišķīgu un mātišķību.

Žēlsirdības Tēvs, kas atdevi savu Dēlu mūsu pestīšanas labā un nemitīgi mūs stiprini ar Svētā Gara dāvanām, dāvā mums dzīvas, dedzīgas un priecīgas kristiešu kopienas, kas būtu brālīgas dzīves avots un kas modinātu jauniešos ilgas veltīt sevi Tev un evaņģelizācijai. Stiprini tās viņu uzdevumos - sniegt atbilstošu katehēzi par paaicinājumu un atklāt citiem īpašās konsekrācijas būtību. Apveltī ar gudrību aicinājumu atpazīšanā, kas ir tik nepieciešama, lai it visā atmirdzētu Tavas žēlsirdīgās mīlestības lielums. Marija, Jēzus Māte un Audzinātāja, aizbildini par katru kristiešu kopienu, lai tā, kļūstot auglīga Svētā Gara spēkā, būtu avots autentiskiem aicinājumiem uz kalpošanu Dieva tautai.

Pāvests Francisks

Tici, ka Jēzus un tikai Jēzus ir dzīvība,
bet svētums nav nekas cits kā tas pats Jēzus,
kas mājo dziļi tevī.
Tāpēc, darot darbu kopā ar Viņu, darbs kļūst lūgšana,
jo, darot to kopā ar Viņu, darot to Viņa vārdā, darot to Viņam, mēs mīlam Viņu.
Un, mīlot Viņu,
mēs  kļūstam arvien ciešāk vienotas ar Viņu un
ļaujam Viņam mūsos dzīvot savu dzīvi.
Un tas, ka Kristus dzīvo, mūsos ir svētums.

Sv. Māte Terēze no Kalkutas